PORTRETS – Ojārs Vācietis

Spread the love

Dzejnieka Ojāra Vācieša (1933 – 1983) poētika aptuveni gadsimta ceturksni formēja latviešu dzejas “maģistrālo sižetu”; vienlaikus viņa dzeja ir šā laikposma poēzijas spogulis. 20. gadsimta 50. gadu nogalē ar pirmajiem krājumiem “Tālu ceļu vējš” (1956), “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika” (1960) Vācietis sairdināja sociālistiskā reālisma kanoniskās vārsmošanas sistēmas un standartizēto metaforiku un atjaunoja poēzijas vēsturisko atmiņu, jo sevišķi saiknes ar 20. un 30. gadu dzeju. Dzeja no ideoloģiski un idejiski pareiziem lozungiem pārtapa par estētisku parādību, vienlaikus – arī par sociālu fenomenu. Jau šajos krājumos parādījās Vācieša poētikas īpatnība, kas raksturīgas visai viņa daiļradei, – maksimāla poētiskā pārdzīvojuma intensitāte, dramatiski un patētiski akcenti vispārākajā pakāpē. No mūsdienu skatpunkta pirmajās grāmatās tas gan bija sakausēts ar socreālismam raksturīgo metaforiku (“Maskava – māte”, “komunisma osta” un tamlīdzīgi), klaju retoriku, kas jaukta ar avīžnieciskām frāzēm un lāgiem arī propagandu (Vācietis bija pārliecināts komunists, precīzāk, utopists, kurš uzskatīja, ka reālo Padomju Savienības sociālismu iespējams reformēt par „īstu” sociālismu). Vācieša daiļradē pavērsienu iezīmēja “Elpa” (1966), krājums, kas satricināja gan dzejas procesu, gan sabiedrību. “Elpā” izkristalizējās Vācieša lakoniskā, precīzā stilistika, kas sarunas, uzrunas vai dažkārt vēl bezpersoniskas deklarācijas formā vērsās tieši pie lasītāja. Citiem vārdiem, Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras – rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties politiski apzinīgajam “padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram, konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora domām. Savukārt ekspresīvās rakstības manifests izlasāms šādās rindās: “Bet tas nekur neder, / Ja nav zem papīra šahtas, / Ja nav zem papīra magmas, / Ja nav zem papīra krātera.” Visbūtiskākais “Elpā” bija poētiskās laiktelpas paplašināšanās. Kaut gan Vācietis bieži apdzejoja konkrētus notikumus un konkrētas vietas (piemēram, ļoti daudzi teksti veltīti Rīgai), tomēr, kā viņš izteicās kādā rakstā, “viss ir globāls”. Nav atšķirības starp smilšu graudiņu un Visumu – svarīgs ir tikai skatpunkts. Teksta objekts vairs nav “šeit”, “blakus”, “apkārt” un pat ne klasiski romantiskais “aiz horizonta”: nu jau poētiskā laiktelpa aptver kontinentus, planētu, Visumu. Dzejnieks ir tiesīgs būt klāt visur; līdzīgi – dzejas cienīgas ir visproziskākās lietas. Turklāt Vācieša pasaule viscaur ir sadalīta krasos pretstatos, atrodas mūžīgā disharmonijā un brāzmainā kustībā. “Elpā” ir iekļauta arī mazā poēma “Einšteiniāna”, viens no sešdesmito gadu dzejas nozīmīgākajiem darbiem, kas, periodikā publicēts jau 1962. gadā, izsauca agresīvus kritikas uzbrukumus un kļuva par vienu no iemesliem, kālab Vācietim uz vairākiem gadiem aizliedza publicēties. “Einšteiniāna” – tā ir civilizācijas un progresa apoloģija un kritika vienlaikus. Poēmā Vācietis sev raksturīgajā manierē uzrunā ne vairāk un ne mazāk kā visu cilvēci (vai – katru lasītāju), jautādams: „Cilvēces saprāt, / Ko jūs tik svarīgu darāt, / Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc / Stundu pēc ugunsgrēka?” Einšteinu Vācietis interpretē kā cilvēces radošā spēka metaforu, kurai pretstatīts cilvēces stinguma kults. Abu spēku konfrontācijas iznākums ir pagalam drūms: “Kad sastopas lielais ar sīko, / Kad sastopas atrasts un neatrasts, / Tad vienmēr vispirmā vaina: / – Tev ir divas rokas. / Mums ir divas rokas. / Tad kāpēc tu drīksti / Atrast vairāk par mums? // Pie sienas!” Bez šaubām, Vācietis izmantoja ne tikai socreālisma melnbaltos pretstatījumus, bet arī tā radīto valodu un metaforiku. Jo sevišķi tas jūtams “Elpā” publicētajā poēmā “Partijas piederība”, kurā Vācietis atzinās savā nesatricināmajā uzticībā komunistiskajai partijai: “Tāpēc operē, Partija (..) / Ja esmu vainīgs – / Operē mani / Ar savu ideju skaidro skalpeli.” Taču tai pašā laikā Vācietis vērsās pret staļinismu un jebkāda veida totalitārisma izpausmēm: “Nost ar tiem, kuri ar Staļinu / Zaudēja tēvu / Un jūtas kā bāreņi!” Nav grūti pamanīt, ka šajā poēmā jēdziens „partija” ir gluži vai sirdsapziņas sinonīms. Vēl asāk antitotalitārā ievirze izcelta poēmā “Vadoņa augšāmcelšanās” (sacerēta 1967; poēmu varēja publicēt tikai 1987. gadā). Tajā groteskā formā atveidots dedzīga staļinista monologs, kurā aicināts augšāmcelties “tēvam un vadonim”, lai beidzot pasaulē ieviestu kārtību. Ja uzlūko „Elpu” visas tā laika latviešu dzejas kontekstā, top skaidrs, ka Vācietis bija ierosinājis dzejas ideju ģenerēšanas potences, kas arī realizējās milzīgās dzejoļu krājumu tirāžās (parasti ap 30 000 eksemplāru; atsevišķos gadījumos pat 100 000), dzejas sarīkojumos un vēl nepieredzētā dzejas popularitātes vilnī. Taču Vācieša dzeja pavērsās citā virzienā – no sociāli angažētās “ideju” dzejas, no „skaļās” un provocējošās poētikas uz to, ko tolaik iedēvēja par „asociatīvo dzeju” (metaforiski un jēdzieniski blīvi, ritmiski sarežģīti teksti, kuros ar loģikas palīdzību viegli var nolauz kaklu). Tas pakāpeniski notika krājumos “Dzegužlaiks” (1968), “Aiz simtās slāpes” (1969) un “Melnās ogas” (1971); pilnībā šīs poētikas potences realizējās grāmatās “Visāda garuma stundas” (1974; tajā lasāmi apcerīgi vārdi, ar kuriem labi var raksturot šā perioda Vācieša dzeju: “..caur pasauli iet mūžīgs nošu raksts / un skaņas nebeidzamību vēstī! / Es esmu laimīgs šajā neizslēgtībā, / kas pilna liela maiguma un dusmu”), “Gamma” (1976), gan “Antracīts” (1978). Vācieša pasaules skatījums kļuvis krietni harmoniskāks – autors vairs “nestāv malā”, tiesneša tribīnē uzrāpies, bet gan visur ir “iekšā”. Civilizācijas dedzīgās apoloģijas un vienlīdz dedzīgās kritikas vietā – rāma skepse un ironija, kas lāgiem pārtop groteskā . “Angažētā” poēzija lielākoties koncentrējusies ekoloģiski ievirzītajos tekstos (gan jāatceras, ka Padomju Savienībā tieši ekoloģija bija disidentu iecienītā tēma – “zaļā domāšana” nenovēršami nostājās opozīcijā ideoloģiskajām dogmām). Tomēr noslieci poētiskā formā apcerēt sociālas problēmas Vācietis nezaudēja arī turpmāk; “Elpā” kulminējušie motīvi turpināja vīties un variēties cauri visai Vācieša daiļradei, tikai atvirzījās vairāk daiļrades perifērijā. Bezgaltālās un dažbrīd retoriskās ekspedīcijas poētiskās laiktelpas plašumos aizstāja iedziļināšanās sevī, apziņas bezgalībā, un ielūkošanās Latvijas vēsturē. Turklāt, runājot par vēsturi, Vācietis vairs ne vienmēr pakļāvās oficiālās propagandas sludinātajam viedoklim. “Elpā” Vācietis realizēja ekspresīvās izteiksmes iespējas, bet turpmākajos krājumos ar vienlīdz lielu maksimālismu – dzejas metaforu un refleksiju radošās potences. Būtība tieši līdz ar sešdesmito un septiņdesmito gadu miju, kad asociatīvā poētika vienlaikus parādījās Vācieša, Ziedoņa, Čaklā un citu autoru dzejā, var runāt par modernisma paradigmas stabilizēšanos latviešu dzejā. Jāpiebilst, ka arī šī poētika, lai cik tā dažbrīd būtu bijusi minorīga, patiesībā izrādījās ne mazāk provokatīva kā “skaļā” “Elpas” poētika. Vācieša dzeja kārtējo reizi izraisīja kritikas uzbrukumus, un līdz septiņdesmito gadu beigām viņš tika apsūdzēts “nesaprotamībā”. Vācieša pēdējie krājumi – “Zibens pareizrakstība” (1980) un “Si minors” (1982), tāpat arī beidzamo gadu dzejoļi, kas apkopoti pirmajā pēcnāves krājumā “Nolemtība” (1985; pēc Vācieša nāves izdotas vairākas dzīves laikā nepublicēto dzejoļu grāmatas), drīzāk papildina, komentē un variē visai viņa daiļradei raksturīgos motīvus un poētiku; būtisku “daiļrades korekciju” tur nav. “Zibens pareizrakstībā” jo sevišķi akcentēta laika nepārtrauktības ideja un lasāms brīnišķīgs dzejolis “Vecā karte”, kurā autors iezīmē savas dzejas vēsturiskuma dimensiju: “Man steigas izģērētai ādai / jāatdabū jutība, / man trokšņu kontuzētai ausij / jāatdabū dzirdība, / lai simtiem gadu vecas nātras kož. / (..) Var visu aizsegt viena pati šodiena, / es tāpēc vecas kartes dievinu, / jo, tikai liekot / kontūru uz kontūras, / top laika svētbilde / un laika fotogrāfija.” Vācieša daiļrade, kopumā skatot, atgādina polifonisku skaņdarbu: tajā ir daudzas tēmas, kas dažādās intensitātēs jūtamas jau viņa pirmajās grāmatās; seko tēmu pakāpeniska attīstība, dažbrīd kāda no tām piedzīvo kulmināciju, lai pēcāk pieklustu, aizvirzītos fonā, atdotu vietu citai, taču tā vai citādi tās klātesamība ir jūtama visu laiku.

Back to Top