Andra Neiburga (1957) latviešu literatūrā ienāca 80.gadu vidū reizē ar vairākām citām enerģiskām rakstniecēm. Kaut gan kopš debijas stāstu krājuma «Izbāzti putni un putni būros» (1988) Neiburgai iznākušas vēl tikai divas grāmatas – bērnu grāmata «Stāsts par Tilli un Suņu vīru» (1992) un stāstu krājums «Stum, stum» (2004), tieši viņa izrādījusies dzīvelīgākā un arvien mainīties spējīgākā paaudzes rakstniece, kuras grāmatas trāpījušas lasītājiem būtiskos mezglu punktos. «Izbāzti putni un putni būros» vēl vienmēr liekas viens no spilgtākajiem paraugiem, kāda var būt un par ko var kļūt talantīga rakstnieka pirmā grāmata – izcilas vērotājas spējas, savienojumā ar grodi veidotu stāstījumu un iejūtīgu attieksmi pret saviem varoņiem ļāvušas radīt spožākos pirmajā personā vēstītos stāstus XX gadsimta nogales latviešu prozā. «Stāsts par Tilli un Suņu vīru», pēc kura Latvijā veidota arī filma, jau tūdaļ pēc izdošanas kļuva par nepārspētu un populāru bērnu literatūras standartu. Dramatiskais un dziļi humānais vēstījums, kas vienlīdz uzrunā gan lielus, gan mazus, pielīdzināms labākajiem žanra paraugiem citzemju rakstniecībā. Gandrīz pēc desmit gadu pārtraukuma, iznāca jaunākais Andras Neiburgas stāstu krājums «Stum, stum». Tajā ik stāsts iezīmē jaunu kvalitāti latviešu mūsdienu prozā un prozas valodā. Stāsti ir dramatiski un niansēti, tie ietver vēstījumu, ko citkārt piedāvā dzimtas romāns. Neiburgas «dzimta» ir viņas laikabiedri — ievainotas dvēseles, laimē nelaimīgie, dzīves un vēstures grūstītie, uz XX un XXI gadsimta sliekšņa balansējošie. Vienlaikus sadzīviski groteska, skarbi ironiska, liriska un emocionāli aizkustinoša proza. Rakstniece ar precīzām detaļām fiksē mīlestības un sāpju punktus, kuriem saskaroties cilvēka dzīve no nesaistītu notikumu haosa kļūst par jēgpilnu laika nogriezni. «Stum, stum» neapšaubāmi ir spilgtākā un visplašāko kritikas un lasītāju atzinību guvusī grāmata XXI gadsimta latviešu literatūrā.
2005. gada jūlijā.
Pauls Bankovskis
Krājums ar ekstrām
Ieva Kolmane, Kultūra (12. lpp.), 2004. gada 9. jūnijs.
Andra Neiburga. Stum, stum. Valters un Rapa, 2004.
Skaists darbs ne tikai lasītājiem, bet arī tēlu psiholoģijas ekspertiem
Šis gads latviešu smalkajā prozā solās būt ražīgs — vēl nav ne pusē, kad pēc Noras Ikstenas Dzīves stāstiem ar īsti smalku stāstu krājumu nupat pieteikusies arī labu laiku laikam taču pagrīdē rakstījusī Andra Neiburga, pērnā gada decembrī uzspodrinājusi Karogu ar krājuma titulstāstu Stum, stum un Pie blakus galdiņa, bet Prozas lasījumos publiku hipnotizējusi ar grāmatas nobeigumā likto Tādi vakari. Jāsaka — labi gan, ka uzradusies. Ir ko palasīties, papriecāties un paštukot. Visu te pieminēt neizdosies ne tuvu.
Fotogrāfija
Vispirms derētu kāds fotogrāfijas estētikas speciālists. Nespēdama sevī nokaut mākslinieci, kas soļo pāri robežām, Neiburga krājumu apgādājusi ar lielisku ekstru, proti, padarījusi par uzdevumu visiem, kas nokaujas ar mēģinājumiem atšifrēt naratīva lomu fotogrāfijā un apjaust, kas vispār tā tāda — fotogrāfija. Ko rāda? Ko dara? Šoreiz ik stāstu grezno bilde — avīzē, uz pastkartes iespiesta, tā vai šitā tapusi, nekur nederīga, aizliegta, nozagta, pazaudēta, atrasta, tikai verbāli apstrādāta, tā ka sastopamies vien ar vārdiem, attēlu būdami spiesti piedomāt klāt. Vārdiska un vizuāla teksta saistība pētīta daudz, taču Neiburgas “fotoalbums”, kas ievietots stum stum vākos, šajā ziņā skrien nevis pētījumiem nopakaļ, bet pa priekšu — tajā ziņā, ka izskatās uzbūries, nevis izskaitļots. No otras puses, vēl arī apgādāti ar moto, kur lasāms slavenais Kartjē-Bresona izteikums par izšķirīgo mirkli, kas tverams fotogrāfijā, paši stāsti piedāvājas kā teksti, kuros paslēpts kāds rekonstruējams būtisks fotoattēls.
Identifikācijas
Piecpadsmit stāstu kopnoskaņu būtiski iespaido arī fakts, ka Neiburga savos tēlos iezīdusies kā ērce. Konsekventais “es”, kura ādā lasītājs tiek nesaudzīgi ievilināts, krājumam piešķir baisu, pat šizofrēnisku piegaršu — jo vairāk tāpēc, ka tēlu galerija pārdabiski raiba: vecuma amplitūda no sešpadsmit līdz “krunkainiem pirkstiem” un “savītušām ausīm”, viņas, viņi un pa vidu vēl meiteņu valdzinātāja un tas, kuram Lellis. Identificēšanās notiek ar vērienu un galvenais — ticami. Kad sāc lūkot pēc tīri tehniskiem paņēmieniem, konstatē pārsteidzoši daudz konkrētu, detalizētu vērojumu. Ikkatrs stāsts tiek konstruēts no tēla iekšpuses, no individualizētas pieredzes, atmiņām, pārdzīvojumiem, refleksijas — tieši tādā ceļā arī katrs no mums iepraties domāt sevi kā noteiktu personību. Turklāt tēlu dažādība jaušami palielina stāstu iespēju uzrunāt plašu auditoriju — droši, ka ikviens lasītājs, pat ja nebūs lauzījis galvu par eksistenciālām nelaimēm, būs nokāvies ar dzīvi un attiecību veidošanu vismaz kādā no piedāvātajiem variantiem. Vārdu sakot, te skaists darbs ne tikai lasītājiem, bet arī tēlu psiholoģijas ekspertiem.
Kamols kaklā
Visbeidzot: pieņemsim, ka t.s. smalkā māksla mūsdienās tiešām pastāv teju tikai kā šaura taciņa — alternatīva, kur pamukt tiem, kam palaikam mēdz pieriebties ikdiena ar tās masu kultūru, stereotipiem un uzbāzīgo politikas teātri. Taču to pamukšanu pašam sev izskaidrot grūti. Vērtības jau kā te, tā tur tikai tās, ar ko masu mediji uzmācas katru mīļu brīdi, tev liek nemitīgi mocīties aizdomās, ka pie normāliem ļaudīm laikam neesi pieskaitāms.
Arī patikšana uz smalko prozu tad nu zināmā mērā varētu ļaut šo nenormālību diagnosticēt vai, mazākais, raksturot. Vari jau soļot lepni paslietu zodu, lolojot augstākās patiesības sargātāja apziņu un neliekoties ne zinis par komentāriem (sak, baigais snobisms, ne vella nevar saprast, kam šito vajag?), bet optimismu tādā situācijā saglabāt nav viegli. Varbūt tāpēc vismaz mūsu izslavētajā 80.gadu rakstnieču plejādē valda lielākoties īgnums, piktums, vientulības apziņa un gaišākas vai melnākas skumjas, kas laikam taču ir dabiskāka reakcija nekā, piemēram, ironizēšana vai bezatbildīga ķiķināšana. stum stum ir prātīga, liega un izjusta grāmata, kas lasītājam atstāj kamolu kaklā. Stāsti skaisti laipo starp nesenas pagātnes vai mūsdienu īstenību (pareizāk — tādu kā psiholoģisko reālismu vai parareālismu) un sirreālismu, taču gandrīz visos uzejams kāds ar sevi vai pasauli neapmierināts vientulis, kas plēšas vai pušu, lai tiktu pie sirdsmiera, sapratnes, mīlestības, bet ikkura dabūta drusciņa, tā vien skaties, neglābjami izslīd pirkstiem cauri. Viens no motīviem ir mokpilna, neīstenojama vēlme atgriezties tur, kur reiz bijis labi. Cits — neciešams gurdums, iztukšotība un ilgošanās, lai vairs nebūtu nekā. Bēdu vasara. Konstruktīvu risinājumu te īsti nav, ja neskaita veselīgi nikno Stum, stum, kas pārējo stāstu barā rādās iesprucis kā lietišķs baltais zvirbulis:
— Kur, — prasa, — dzīves jēgu lai atrod?
— A tu nemeklē, — saku, — neiespringsti. Tad arī nebūs kreņķa, ka atrast nevar.
Tomēr ieteikums labāk domāt par malku — cik tā sausa un vai plīts iedegsies — stāsta bezvārda “es” nemaz nepadara par glupu pārbēdzēju uz masu kultūras nometni, bet drīzāk izgudrēm trāpa vēl dziļāk, proti, šeit “domā par malku” izspēlējas kā mantra, kā iedomāts glābiņš situācijā, kad nav vairs ne spēka, ne varēšanas līdz jēdzīgākai jēgai aizrakties. Un savādi, ka šādi Stum, stum izlasāms tikai pārējo stāstu kontekstā — pats par sevi un grāmatas iesākumā likts, tas it kā uzbildina citādi, burkšķēdams un pret visādām tur smadzeņu mežģīšanām visnotaļ pamatoti uzstādamies, bet vēlāk, fonā grozīdamies un kopnoskaņā iekārtodamies, pamazām pārvēršas gluži kā cilvēks, ko biji iedomājies pazīstam, tāpēc uzmācas kārdinājums pirmo stāstu šķirt vaļā atkal, krājums kā čūska ierij asti, un ej nu tiec laukā. Ja gribi.
P.S. Netīk piebilst, bet, kamēr nav aktualizējusies nepieciešamība pēc stum stum papildu metiena, anonīmie redaktori varbūt varētu salūkot, kā īsti rakstāms deja vu vai ar ko reabilitācija atšķiras no rehabilitācijas…