Kārlis Skalbe // PORTRETS

Spread the love

„Zāles dvaša” un „Klusuma meldijas” – tādi nosaukumi ir pēdējiem diviem Kārļa Skalbes lirikas krājumiem. Šie nosaukumi nav metaforiski vai manierīgi, tie nepretendē arī uz dziļu simboliku, bet atbilst dzejnieka pasaules uztveres būtībai: elpo ne vien cilvēks, elpo ne tikai ziediņš, bet elpo visa zāle; zāles mierīgums un dabas harmonija ir piesātināta ar mūziku – šī mūzika skan, un cilvēkam ir tikai uzmanīgi jāklausās… 20. gs. cilvēkam, kurš ir pretrunīgs iekšēji bieži vien disharmonisks, kurš spiests dzīvot sarežģītā un steidzīgā pasaulē K.Skalbes dzeja var likties kā kāda sena gadu simteņa atbalss vai pat irealitāte – gaužam reti ne vien latviešu, bet arī visas Eiropas literatūrā ir tādas personības, kuru galvenā īpatnība ir nebeidzams sirsnīgums un maigums. Kādā no saviem agrīnajiem dzejoļiem K.Skalbe rakstījis: „Man visi gudrie vārdi/ Sen garlaicīgi kļuva,/ Tik sirds,/ Tik sirds un saule/ Man tuvi.” Jebkuram lasītājam tā ir atgriešanās „pazaudētajā paradīzē” – pie dabas un sirds dāsnuma, kurus tik reti var ieraudzīt. K.Skalbe pierādījis, ka 20. gs. haosā un pretrunās, var palikt garīgi bagāts un mērķtiecīgs, ka nav vajadzīgs meklēt vērtības ārpus visparastākajām, tai pašā laikā mūžīgām un būtiskām. Un šīs vērtības ir dabas skaistums un sirds siltums. K.Skalbe ir zemes cilvēks. Viņu neinteresē spilgtais un milzīgais, bet vienkāršais, konkrētais un neievērotais. Liekas pat, ka dzejnieks visas dzīves parādības apdvēseļo piedod tām mirdzumu un „piesātina ar sauli” (Z.Mauriņa). Pēc esejistes domām, „Skalbes pasaulē visierastākās un ierastākās lietas kļūst poētiskas, pat vienkārša bērza lapa uz sūnainas meža taciņas var izsaukt estētisku pārdzīvojumu. Dzejnieka pasaules uztverei raksturīgi puķains vieglums un dabas klusa mirdzēšana.” Var pat apgalvot, ka viss, ko apraksta K.Skalbe, izstaro labvēlību un mīlestību. Zemi, kokus un – pats īpatnējākais – zāli Skalbe pārvērš dzīvās būtnēs, un, kad viņš raksta: „Šai vecai labai zemei/ Uz tevi draudzīgs prāts.”, tad tā ir kāda pirmatnēja, no gadsimtu dziļumiem atnākusi senlatviska pasaules izjūta, kas akcentē, ka ar dvēseli ir apveltīta visa – gan dzīvā, gan nedzīvā – daba. Dabas dvēseli Skalbe saskata arī cilvēka dzīves principos, viņš ir pārliecināts, ka daba vienmēr pateiks pašu pareizāko, pašu svarīgāko. Zaļa zāle, piemēram, Skalbem nerada tikai juteklisku vai estētisku pārdzīvojumu, zaļa zāle viņam ir līdzvērtīga ar dzīves filozofiju – zālei raksturīga mūžīga un cikliska augšana. Z.Mauriņa pamatoti norādījusi, ka „Skalbe ir zāles un koku karalis un vienlaicīgi arī to pielūdzējs. Zeme apbalvo Skalbes varoņus ar mieru, labsirdību un jaunas zāles aromātu.”. Atšķirībā no daudziem neinteresējas par nesasniedzamo un bezgalīgo, viņam svešs ir romantiskais maksimālisms un traģisma izjūta. Visu, kas viņam vajadzīgs (un ne tikai viņam, bet arī cilvēkam), Skalbe atrod šeit pat uz zemes. Šajā ziņā Skalbes pasaules izjūta radniecīga ar R.M.Rilkes pārliecību, ka šeit būt ir lieliski: „Hiersein ist herrlich!” Skalbes pasaulē vējš šūpo koku zarus, briest labība, un saules siltumam radniecīga ir cilvēka sirds dāsnums. Visus savus varoņus Skalbe apbalvo ar sirds gudrību. Viņa devīze: „Kāpēc jāvairo bēdas, labāk taču vairot prieku.” Savdabīga ir Skalbes nostāja pret romantiķu iecienīto mūžības ideālu – dzejnieks rakstījis: „Paturiet sev mūžību un atstājiet man tikai acumirkli. Es mīlu acumirkli un acumirkļa mūžību. Pasaules atklāšana – iejūtas siltumā. Mīlestība ir iejušanās.” Kādā savā dzejolī Skalbe apgalvo, ka tradicionālais mūžības skatījums viņam rada bailes. Dzejnieks savu mūžības izpratni raksturojis šādi: „Kas gan ir mūžība?/ Dziedoši zvani./ Mirdzošas acis,/ Sapņojošs miegs.” Skalbes nozīme latviešu lirikā ir saistīta vēl ar kādu būtisku dzejnieka E.Virzas vērojumu. Virza apgalvojis: „Ar Skalbi iesākas jauns laikmets mūsu lirikā. (..) Skalbe mūsu dzeju ir pieradinājis pie priekšmetainības. (..) Skalbe nāca ar jauniem epitetiem, tādā kārtā atvērdams zemes lietu burvību. (..) Lapa kaut kur meža vidū var nokrist, gliemezis [var] rāpties pa stiebru augšup, mākoņi [var] atvērties un saules gaisma izlīt pār tālu apgabalu – viņš [t.i., K.Skalbe] visu to mana.” Zīmīgs ir arī cits Z.Mauriņas vērojums un, proti, „Skalbes darbos nav patosa, nedz skaļuma, viņš ir kluss, iekšējs, sevī dzidrs, rāms. (..) viņš ir klusākais un sirsnīgākais latviešu dzejnieks (..) cilvēcības un žēluma idejas turpinātājs latviešu literatūrā.” Taču Skalbes vieta un nozīme latviešu literatūrā nav ierobežojama tikai ar viņa liriku. Pie latviešu literatūras visaugstākajām vērtībām ir pieskaitāmas K.Skalbes literārās pasakas. Tās Skalbe rakstījis, sākot 1904. gada līdz pat sava mūža beigām 1945. gadā. Kopumā tās 76 pasakas, kuras augsti vērtējuši citu tautu literatūras pētnieki, piem., anglis V.Metjūzs un čehs R.Paroleks. Skalbes pasakas nereti ir salīdzinātas ar lielo pasaku meistaru H.K.Andersena un O.Vailda literārajām pasakām, K.Skalbe latviešu literatūrā ieguvis pasaku ķēniņa vārdu. Līdzīgi kā savā dzejā K.Skalbe pasakās uzsver labestības, iejūtības, sirsnīguma un dabiskuma milzīgo nozīmi. K.Skalbes pasakas 20. gs. realitātē ir kā ideāls aicinājums nepazaudēt arī šajā pretrunīgajā gadsimtā cilvēku savstarpējo sapratni un ideāla gaišumu. Savās pasakās K.Skalbe patriarhālos laikus raksturo kā „zaudēto paradīzi”: „Tad [t.i., pagātnē] ļaudis vēl nešķīra dzīvas būtnes no nedzīvām. Ļaudis saprata visas balsis. Viņi saprata arī lietas, kas bija no dabas mēmas vai ar grūtu aizsmakumu. (..) Viņi sarunājās ar saviem lopiem un debess spīdekļiem, ar māla ūdenskrūzi un adāmo adatiņu.” Zīmīgu vērtējumu par Skalbes pasaku būtību sniegusi viņa pasaku pētniece A.Janelsiņa-Priedīte, kura savu doktora disertāciju par šīm pasakām nodēvējusi metaforiskā un ļoti būtiskā apzīmējumā: „Kad koki prata runāt”. Savukārt cits K.Skalbes daiļrades pētnieks R.Egle uzsvēris, ka viņa pasakas „(..) cildina cilvēka dvēseles bagātību, sāpju skaistumu, nepretošanos ļaunumam, klusas atsacīšanās prieku.” Mūsdienu pasaulē K.Skalbes pasaku ideāli šķiet grūti realizējami un pat panaivi, taču jebkurā gadījumā nav noliedzams šo pasaku estētiskais skaistums un pievilcība, jo mūsu pasaku ķēniņš ir radījis idealizētu pasauli, kura, neraugoties uz lasītāja attieksmi pret K.Skalbes vērtībām, apbur ar skaistu tēlainību un absolūtu dabiskumu.

Viesturs Vecgrāvis

Back to Top