Juris Kronbergs (1946) ir Zviedrijā dzīvojošs latviešu dzejnieks un tulkotājs (1945. gadā, glābjoties no padomju okupācijas, Kronberga vecāki izceļoja uz Zviedriju). Kronbergs dzīvo divās kultūrās – viņš tulko un atdzejo gan no zviedru (arī norvēģu) uz latviešu, gan no latviešu uz zviedru; arī dzeja top gan zviedriski, gan latviski, turklāt daļēji tie ir pilnīgi atšķirīgi teksti. Viņa tulkojumā Zviedrijā ir iznākušas vairāk nekā divdesmit latviešu autoru grāmatas. 1992. – 2002. gadā Kronbergs bija kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Kronbergs debitēja 1970. gadā ar krājumu (izdots dzejas lapas vai plakāta formātā) Pazemes dzeja, kas, no vienas puses, stipri konservatīvajā latviešu trimdas sabiedrībā izsauca sašutumu, no otras – jaunajā paaudzē – sajūsmu. Šis tekstu kopojums ir viena no tiešākajām sešdesmito gadu jaunatnes dumpīguma projekcijām latviešu literatūrā. Autors tajā parādās kā mazliet anarhistiski, mazliet kreisi noskaņots intelektuālis, kurš izjūt bezmaz alerģisku reakciju pret jebkādu sastingumu un sociālajiem mītiem. Nākamie krājumi – Iesnas un citi dzejoļi (1971), Biszāles (1976), Tagadnes (1990), Mana latviskā ikdiena (1994) – gan bija ieturēti krietni minorīgākās toņkārtās, tomēr autora skepse un ironija jaušamas arī tajos – gan sociālā ziņā, gan attieksmē pret dzejas tradicionālajām formām un valodu (pat tik lielā mērā, ka dažkārt Kronberga dzeja ir izpelnījusies apzīmējumu „antipoēzija”; piemēram, nesen Kronbergs sacerēja tekstu, kurā stāstīts par to, kā datora pareizrakstības pārbaudes programma uzskata par aplami uzrakstītiem dažādu mazu tautu apzīmējumus un piedāvā to vietā kaut ko pavisam citu – līdz ar to dators tiek apvainots rasismā, bet fonā nojaušama problēma par mazo tautu, tostarp arī latviešu likteni globalizācijas laikmetā). Savā ziņā unikāla ir kopā ar dzejnieku Uldi Bērziņu sarakstītā grāmata Laiks (1994), no kuras pusi sacerēja Bērziņš, pusi – Kronbergs, turklāt daļa no Kronberga tekstiem visupirms sacerēta zviedriski, pēc tam tos latviskojis Bērziņš. Krājums sacerēts 1989. –1992. gadā, laikā, kad Latvija atguva neatkarību un kuru Kronbergs dēvē par laiku, kad “Baltija attālinās no impērijas”. Kaut arī aktualitāšu klātbūtne grāmatā ir acīm redzama, tomēr šeit nevar izlīdzēties ar klišejisko frāzi „laika dokuments”. Tagdējais, nupat notiekošais ir vistiešākajā un ciešākajā saistībā ar mūžību, un dzejnieks droši vien varētu būt tas punkts, kurā mūžība savienojas ar šodienu. Galu galā – arī šodiena reiz iekļausies mūžības sastāvā. Būtībā Laiks ir vēl viena utopija –bezgalīgi rakstāma grāmata. Laikam ritot, var turpināt; tāpat to var ritināt nebeidzami tālu pagātnē, atspēriena punktu atrodot šodienā. Var arī nebeidzami šķelt un dalīt mirkļus, meklējot laika “atomāros faktus”. Laiks rada tekstus, teksti rada priekšstatu par laiku. No šāda skatpunkta patiesais Laiks, grāmata, kādai tai būtu jābūt, ja autori savu ieceri konsekventi tiektos realizēt līdz galam, ir neiespējams un jau sākotnēji neveiksmei nolemts pasākums – un tieši tāpēc ļoti pievilcīgs. Grāmata Vilks Vienacis (1996; tā publicēta kā divvalodu – zviedru un latviešu – izdevums) radās no autora slimības – viņš pēkšņi strauji zaudēja redzi. Šo pasaules deformāciju Kronbergs mēģināja atveidot dzejā, kur Vilks Vienacis ir, no vienas puses, autobiogrāfisks tēls, no otras – ārkārtīgi ietilpīga un iedarbīga, senskandināvi mitoloģijā sakņota metafora. Krājuma uzmanības centrā ir jautājums par to, kas īsti ir redzēšana – vai ar divām acīm var ieraudzīt vairāk nekā ar vienu, ko nozīmē redzēt „uz iekšu”, galu galā Vilks Vienacis nonāk pie secinājuma, ka „valoda ir redzēšana / valoda ir trešā acs (otrā)”. Krājums Notikumu apvārsnis datēts reti precīzi: 2001. gada 11. septembris – 3. novembris. To inspirēja šādi notikumi. Latvijā notika 3. Eiropas dzejas apaļais galds. 10. septembrī tā dalībnieki vienojās, ka dzeja tomēr spēj darīt pasauli labāku. Bet jau nākamajā dienā notika teroristu uzbrukums World Trade Center torņiem Ņujorkā. Šai sakarā Kronbergs raksta: „Vai dzeja var pasauli padarīt / Par nedaudz labāku vietu? Jeb tās uzdevums tikai pateikt / Ka nekad nezināsim kas mūs / Gaida aiz nākamā stūra?” Taču Notikumu apvārsnis nebūt nav akla un primitīva atsaukšanās uz aktualitātēm, žurnālistiski rīmējumi „par tēmu” vai kaut kas tamlīdzīgs. Grāmatā saaužas kopā pavedieni no visdažādākajiem laikiem un teritorijām. Autors zemsvītras piezīmēs dažbrīd pat diezgan plaši atļaujas komentēt savus tekstus. Vienu kāju Kronbergs atbalstījis senajā Divupē, kur pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem radās Gilgameša eps – pirmsākuma ola, no kuras izšķīlusies literatūra. Pēctecības ķēde gan sniedzas tik tālā pagātnē, ka gribot negribot nāk prātā domas par mūžību un bezgalību. Tagad Divupes vietā atrodas Irāka; turpat blakus – Afganistāna, no kurienes nācis dzejnieks Rūmī (arī viņa ēna pavīd Notikumu apvārsnī). Te tad arī ir Gilgameša un islama teroristu tikšanās vieta. Ar otru kāju Kronbergs balstās teritorijās, kurās vārda virtuozi parasti vai nu lauž kaklus, vai arī sāk producēt rīmētus komentārus filosofu tekstiem. Krājumu ievada astrofoziķa Stīvena Hokinga (Stephen Hawking) citāts; arī krājuma nosaukums aizgūts no Hokinga radītā jēdziena event horizon. Šī teksta (tāpat arī dažu citu fizikas teorētiķu atziņu) parādīšanās dzejoļu krājumā zināmā mērā ir simptomātiska un labi raksturo paša Kronberga attieksmi pret dzeju. Tajos laikos, kad tapa Gilgameša eps, dzeja nebija šķirta no zinātnes. Poētiskā zināšana bija tas pats, kas racionāla pasaules analīze. Īstenībā arī patlaban gan dzejnieks, gan astrofiziķis saskaras ar vienām un tām pašām būšanām – mūžību un bezgalību. Abiem viena problēma – kā pateikt vārdā to, kam nemaz nav vārda. Atšķiras tikai valodas, kādās viņi tiecas runāt. Droši vien tāpēc Hokinga teorijas liekas poētiskākas par daža dzejnieka produkciju. Iespējams, Kronberga nolūks ir kaut kādā mērā saplūdināt šīs abas pasaules apzināšanās puses – tas gan ir utopisks un nesasniedzams mērķis, bet, vienalga, skaisti, ja „Meistari danco / Fiziķu sapnī / Nekas rada vielu / Nekad ir rados ar matēriju / To pašu kuru tu ikdienā tērē un rij / (..) Viela nāk un iet kā vēlas / Laima un liktenis mīlējas / No berzes nāk haoss atstāj pēdas / Tu zini: taurentiņš sakustina spārnus / brazīlijā tas izraisa tornado teksasā / Jeb: / Eņģelis sakustina spārnus paradīzē / Tas izraisa mīlu parīzē.” Vēl jāpiebilst ešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Kronbergs sita bungas latviešu rokgrupās; šī saistība nepazuda arī vēlāk, kad iznāca CD Vilks Vienacis, kurā autors mūzikas pavadībā runā savus tekstus. 2004. gada jūlijā.
