Jānis Jaunsudrabiņš // PORTRETS

Spread the love

Psiholoģiskās prozas lielmeistars Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962) sākumā rakstīja mazus tēlojumus jaunromantisma garā ar vieglu simbolisma pieskaņu, taču plašu popularitāti ieguva ar lirisko nelaimīgas mīlestības stāstu „Vēja ziedi” (1907) – darbu, kas latviešu reālpsiholoģiskajai prozai uzstādīja jaunus standartus. Mīlestība ir dominējošā tēma gandrīz visos Jaunsudrabiņa romānos, uz kuriem jūtamu iespaidu bija atstājusi Knuta Hamsuna proza. Jaunsudrabiņa priekšgājēji – brāļi Kaudzītes un Andrievs Niedra – sižetiskās klišejas gandrīz „gatavā veidā” aizguva no vācu un krievu literatūras, laikabiedra Andreja Upīša prozā bija izjūtama stūrgalvīga tieksme turēties 19. gadsimta lielo reālistu ēnā, bet Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kas apzinājās, ka dzīvo jau 20. gadsimtā un kuru daudz vairāk par mīlestības afektu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja, no vienas puses, sentimentālu frāžu klišejas, no otras –, vienlīdz klišejiski dramatizēts sižets.
Par to liecina jau pirmais nozīmīgākais Jaunsudrabiņa darbs – triloģija „Aija” –, kura tapa ilgus gadus. Triloģiju veido trīs patstāvīgas daļas: „Aija” (1911), „Atbalss” (1914) un „Ziema” (1925). Lasot šos trīs romānus, var labi izsekot gan Jaunsudrabiņa daiļrades, gan visa latviešu romāna žanra attīstībai. Pirmā daļa vēl ir gluži tradicionāls, bērnības atmiņu stilistikā ieturēts vēstījums par kalpa zēna Jāņa aizkustinošo mīlestību uz Aiju. Aija ir nedaudz vecāka par Jāni, tiecas ļoti racionāli plānot savu turpmāko dzīvi, tālab, gan zinādama par Jāņa mīlestību, tomēr apprec kādu krietni padzīvojušu un turīgu kurpnieku. Vārdu sakot, „Aija” ir gluži vai pārmēru klasiska variācija par pirmās un nelaimīgas mīlestības tēmu.
Triloģijas otrajā daļā ir aizritējis laiks, nu jau trīsdesmitgadīgais Jānis, pilsētnieks, gadījuma darbu strādnieks, kuram, kā viņš pats izsakās, Aija „kļuvusi par viņa likteni”, kādu vasaru atgriežas mājās, kurās viņš savulaik kalpojis un saticis Aiju. Kaut arī „Atbalsī” Aija nemitīgi ir uzmanības centrā, tomēr paradoksālā kārtā viņa romānā tikpat kā neparādās. Ar viņu saistās tikai „atbalsis” – atmiņas, iedomas, ilūzijas; sižetu veido Jāņa mēģinājums pārvarēt kādreizējo mīlestību ar jaunas mīlestības palīdzību. Tomēr – neveiksmīgi. Romāna noslēgumā, uzzinājis, ka Aija kļuvusi par atraitni, dzīvo ar trim meitām pussabrukušā mājā galīgā nabadzībā, Jānis sper izšķirošo soli – aiziet pie Aijas. Tātad – „Atbalss” ir smalki niansēts psiholoģiskais romāns ar patīkami laimīgām beigām? Tomēr iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta gadus desmit vēlāk un kurai jau piemīt divdesmito gadu prozai raksturīgās īpatnības.
Iespējams, ja tolaik jau pastāvētu eksistenciālisma jēdziens, Jaunsudrabiņu uzskatītu par šā virziena pārstāvi. Katrā ziņā – dažas eksistenciālisma idejas viņam ir tuvas. Visupirms šeit jāmin pasaules kā cietuma motīvs: cilvēks ir burtiski nosodīts uz esamību šaisaulē; viņam nākas nepārtraukti maldīties un meklēt izeju no nebeidzamām strupceļu virknēm; cilvēkam nav iespējams uzsākt dialogu vai vismaz atrast kādu saskares punktu ar citu cilvēku – viņš ir absolūti vientuļš, un vienīgais dialogs noris tikai sevī un ar sevi. Izolētības apziņa galu galā noved līdz izmisuma pilnai eksistenciālai bezizejai.
Jānis ilgus gadus ir klīdis pa pasauli – cietumu, allaž saglabājot vismaz izejas ilūziju – mīlestību uz Aiju. Tomēr, izrādās, Aija ne tuvu neatgādina klasisko „liktenīgo sievieti”. Viņa ir pragmatiska egoiste, neuzticīga, nevīžīga, slinka (sieviešu tēli Jaunsudrabiņa romānos parasti ir ļoti negatīvi) – un tomēr viņā ir kāda gluži vai iracionāla dzirksts (atkal jāpiebilst, ka tāda piemīt daudzām Jaunsudrabiņa aprakstītajām sievietēm), kas neļauj Jānim aiziet. Bezcerīgā mīlestība vēl vairāk saasina pasaules kā cietuma izjūtu, un gala iznākumā Jānis izdara pašnāvību. Vārdu sakot, „Ziemā” Jaunsudrabiņš mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas pārtapina eksistenciālā jēdzienā – apmēram pēc šāda principa: esamību nosaka mīlestība.
Otrs nozīmīgākais Jaunsudrabiņa romāns ir „Jaunsaimnieks un velns” (1933). Romāna darbība noris divdesmitajos gados; uzmanības centrā ir jaunsaimnieks Krasts un viņa ģimene, kas burtiski ne no kā klajā vietā uzsāk savas saimniecības ierīkošanu. Krasta ideāls ir „dzīvot visā mierā un klusībā cilvēka cienīgu dzīvi, saskaņā ar dabu un lielo Visumu”, citiem vārdiem, viņš tiecas radīt absolūti sakārtotu un harmonisku pasauli. Materiālā ziņā ar milzīgām pūlēm viņam to izdodas paveikt: Krasts uzceļ ēkas, iekopj saimniecību, viņam veidojas šķietami laimīga ģimenes dzīve. Taču, izrādās, šī izskaitļotā harmonija ir iluzora. Krasts paša rokām izveidojis kārtējo pasauli – cietumu. Arī šoreiz kā izeja pavīd mīlestība – uz „meža meitu” Mangu, kuras iracionālais valdzinājums ir krietni vairāk izcelts kā Aijai (dažbrīd Manga atgādina gluži vai raganu). Krasts mēģina izrauties no pasaules – cietuma, bet tās likumi jau ir stiprāki par viņu. Lai izvairītos no nenovēršamā psiholoģiskā kraha, Krastam nākas apspiest īsti neizprotamās dvēseles prasības, viņš pārvar grēcīgo kaislību, atgriežas ģimenē un atjauno iluzoro harmoniju.
„Jaunsaimniekā un velnā” darbojas vēl viena visai savdabīga persona – gluži reāls velns, kas lāgiem mēdz izlīst no sava ezera mitekļa un izspēlēt ar Krastu visādus nelabus jokus (tostarp tieši velns pamudina Mangu kārdināt Krastu). Diez vai ir kāds pamats šo personu traktēt kā Krasta patieso dziņu simbolisku iemiesojumu. Drīzāk velns alegoriski apzīmē visus tos dabas spēkus, ar kuriem Krastam nākas cīnīties, – un tālab Jaunsudrabiņa neradījums visvairāk atgādina naivos un komiskos latviešu folkloras velnus. Noslēgumā, protams, velns paliek zaudētājos un pēc īsas sarunas ar Krastu nonāk pie slēdziena, ka jaunsaimnieks nav pats ļaunākais kaimiņš.
Jaunsudrabiņš sarakstīja arī vairākus apjomā mazākus, toties krietni ekspresīvākus romānus. Jo sevišķi iespaidīga ir „Nāves deja” (1924), romāns, kas cieši saistīts ar ekspresionisma poētiku. Virsraksta viduslaicīgā metafora apzīmē notikumus Baku pilsētā pie Melnās jūras – sabrukumu, badu, tīfu, ielu kaujas. To visu Pirmā pasaules kara laikā tur pieredz Vilis Vītols, kurš tur nonācis, meklējot savu aizbēgušo mīlestību. Arī Vītols nonāk eksistenciālā strupceļā, viņa personība pamazām sairst, un viņš iekļaujas vispārējā „nāves dejā” – naudas dēļ noslepkavo savu kādreizējo labdari un sajūk prātā.
Trīsdesmito gadu literatūras kontekstā visai neierasts ir Jaunsudrabiņa romāns „Neskaties saulē” (1936): kāds rakstnieks izdara pašnāvību, pēc sevis atstādams nepublicētus darbus, dienasgrāmatas un vēstules. Šie teksti līdz ar rakstnieka sievas pārdomām veido romānu. Ja atceramies, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē literatūrā brieda kārtējās pārmaiņas, tad ir skaidrs, ka arī Jaunsudrabiņš tiecās būt tajās piedalīgs, atkal radot kaut ko krasi atšķirīgu no saviem iepriekšējiem darbiem. Tomēr viņa nākamie romāni – „Augšzemnieki” (1937), „Kapri” (1939) un „Nauda” (1942) –, lai arī profesionāli izstrādāti, liekas diezgan neveiksmīgi.
Bez tam Jaunsudrabiņš visu mūžu rakstīja stāstus un mazus tēlojumus. Daļa no šiem tēlojumiem apkopota „Baltajā grāmatā” (1914 – 1921) – vienā no gaišākajiem un poētiskākajiem bērnības atmiņu stāstījumiem latviešu literatūrā. 1944. gadā, Latvijā iebrūkot padomju armijai, Jaunsudrabiņš devās trimdā uz Vāciju, kur turpināja strādāt. Nozīmīgākais darbs bija „Baltās grāmatas” turpinājums – „Zaļā grāmata” (1950 – 1951).

2008. gada jūlijā

Guntis Berelis

Back to Top