Pirmie Imanta Ziedoņa (1933) dzejoļu krājumi gluži labi iekļāvās 60. gadu sākuma latviešu dzejas kopainā. Tajos ir dinamika un aizrautība, daudz retorikas, žurnālistiski dzejojumi, progresa idejas apoloģizācija, mazliet naiva pārliecība, ka pasauli var mainīt, un tamlīdzīgi. Tomēr krietni nozīmīgāks bija viņa trešais krājums Motocikls (1965). Tajā autors, atgādinot, ka ātrumu viņš joprojām cildina kā svētu, atklājās kā racionāls domātājs, kurš nemitīgi prāto par iracionālām un vārdos neformulējamām būšanām. No vienas puses – orientācija uz turpat vai klasiskām ētiskām metaforām, sapņi par pasaules kārtību vai vismaz sakārtotību. No otras – alerģija pret jebkādu sastingumu, rutīnu un būtībā arī pret to pašu sakārtotību. Tāpēc gluži loģiski, ka viņa teksti realizējās kā nebeidzamu paradoksu virknes, turklāt tā laika dzejas stipri viendabīgajā kontekstā uzmanību piesaistīja Ziedoņa visai ekstravagantās formālās konstrukcijas (teiksim, Ziedonis motocikla detaļas uzlūko kā eksistenciālas metaforas, no kurām katrai veltīts kāds teksts un kuras kopumā veido veselumu: mehāniskais itin veiksmīgi saskaņojas ar garīgo). Līdzīgas ekstravagances Ziedonis turpināja arī nākamajos krājumos – piemēram, ciklā Pieturas zīmes Ziedonis arī piešķir jēgu punktam, kolam un izsaukuma zīmei; cituviet par eksistenciālām metaforām tiek izvērsti saikļi; vēl cituviet – par dvēseliskām lietām tiek runāts ar ģeometrisku figūru palīdzību. Ar krājuma Es ieeju sevī (1968) virsrakstu zināmā mērā var raksturot pārmaiņas, kas norisa visā latviešu dzejā 60. gadu vidū un otrajā pusē: no sociāla vai ētiska maksimālisma – uz pašanalīzi; no progresa apoloģijas – uz refleksijām par mūžības tēmu; no kategoriskiem un viennozīmīgiem apgalvojumiem – uz stipri daudznozīmīgu ironiju un domāšanu paradoksa kategorijās. Vēl lielākā mērā tas viss realizējās Ziedoņa nākamajā grāmatā Kā svece deg (1971), kurā autors tiecas lauzt uztveres stereotipus – piemēram, pretstatā smagumam sludina matu skaldīšanas mākslu. Šī domāšana paradoksos izpaužas visā Ziedoņa daiļradē – viņš nemitīgi atgriežas pie vienkāršā sarežģītības, ačgārnā pareizības, patiesā aplamuma, viena daudzveidības un visa vienotības, punkta bezgalības utt. Visticamāk, valodas robežas viņam ir pārāk šauras. Turklāt Ziedoņa īsti modernistiskā agresivitāte, nezaudējot modernismam raksturīgās ironijas eleganci, transformējusies pozitīvā ētiskā programmā. Tostarp aizvien vairāk izkristalizējās viņa interese par folkloru un vēsturi. Taču pretstatā vairumam dzejnieku – septiņdesmitajos gados folkloras aktualizācija bija ļoti izplatīta – Ziedonis nevis izmanto vēsturisko materiālu kā sava teksta ierosinātāju vai dzejo “par tēmu”, bet gan caurauž dzeju ar smalku tīklu, kurā ietilpst bezgala daudzas zīmes, kas gadsimtu gaitā akumulējušas jēgu un pārtapušas simbolos. Nepieciešams tikai šos jēgas kondensātus atbrīvot, ielūkoties, kas ir aiz zīmes ikdienišķās nozīmes, tāpēc Ziedonis tās mēdz uzlūkot pavisam negaidītā skatījumā. Tostarp viņš mēģinājis radīt arī “latviskuma formulu” – atrast latvisko ekvivalentu dažām kultūras zīmēm un, pats galvenais, iekomponēt tās citu kultūrzīmju kontekstā, lai veidotos vairāk vai mazāk pabeigta sistēma. Grūti pateikt, vai tas ir izdevies (sevišķi tāpēc, ka jebkādu tikko radītu sistēmu Ziedonis tūlīt pat mēdz iznīcināt), tomēr nacionālās mitoloģijas tukšās vietas vismaz uz laiku tika aizpildītas. Jo sevišķi šai sakarā jāmin Poēma par pienu (1977), kuru veido aptuveni 200 teksti un kurā ir divi centrālie simboli – māte un piens. Lielākoties tās ir no pirmā acu uzmetiena nepretenciozas vienas vasaras piezīmes dienasgrāmatas formā – īsas epizodes no lauku sadzīves, dabas procesu apraksti, vēsturiskas alūzijas, buramvārdi, t. i., par poētiskām detaļām kļūst visi sadzīves sīkumi, kas vien kaut kādā veidā saskaras ar dominējošo piena metaforu. Pēc visdrūmākās Ziedoņa grāmatas Caurvējš (1975) sekoja Man labvēlīgā tumsā (1975), kārtējais autora mēģinājums lauzt uztveres inerci. Latviešu literatūrā no sākta gala tumsa tradicionāli traktēta kā gaismas pretstats, kā ļauno spēku sabiedrotā, kā haosam labvēlīga vide. Turpretī Man labvēlīgā tumsā veltīts tumsas attaisnošanai (gan piebilstot, ka jebkurš ar tumsu saistītais jēdziens Ziedoņa skatījumā ir ambivalents – tumsa ar gaismu saistīta tik cieši, ka nevar būt ne runas par pretstatīšanu). Man labvēlīgā tumsā tiecas pārtapt konceptuālā veselumā, attīrīties no visa liekā; būtībā grāmata veltīta vienas vienīgas metaforas izvēršanai un poētiskai analīzei. Krājums it kā tiecas sarauties vienā kompaktā metaforā, bezgalīgi mazā punktā, kas – no šī paša punkta raugoties – tomēr ir bezgalīgi liels. Līdzīgi tas notiek krājumā Re, kā (1981) – iespējams, tik vērienīgas mirkļa apoloģijas latviešu literatūrā nav bijušas. Krājuma vadmotīvs ir virsrakstā izceltais “re, kā”: autors ir radījis tik daudzas rafinēti intelektuālas konstrukcijas, ka nu par visikdienišķākajām būšanām var naivi jūsmīgi izsaukties “re, kā!” – un dīvainākais ir tas, ka šajā saucienā sajūsma gan saklausāma, bet no naivuma nav ne vēsts. Vienlaikus Re, kā ir pats līdzsvarotākais un klusākais Ziedoņa krājums – autors beidzot nonācis saskaņā ar sevi un pasauli. Krājums Taureņu uzbrukums (1988) ievietots divu bezgalības simbolu ietvarā: sākumā – pasaule, kas saredzama puteklī, beigās – čūska, kas rij savu asti. Savukārt saskarsme ar taureņiem šoreiz veido Ziedoņa “nelineāro filozofiju”: taureņi ir “kustība sevī” (viegli ieraugāma analoģija ar cilvēka garīgo darbību), taureņu raustīgais lidojums saistīts ar mūsu esamības pavērsieniem; taureņi ir kā absolūtās, bezmērķīgās brīvības metafora; taureņi vieno laikus un telpu; taureņi nav lietderīgi, ja nu vienīgi tos var uzlūkot kā šīs pašas nelietderības metaforu. Pēc Taureņu uzbrukuma iznākuši vēl daži nelieli dzejoļu krājumi, kuros lielākoties vairāk vai mazāk ekstravagantā formā atrodamas daudzas jau pazīstamu motīvu variācijas. Savukārt Epifāniju trīs grāmatās (1971, 1974, 1994) apkopoti savdabīgi starpžanru teksti, kas atgādina gan esejas, gan liriskas miniatūras, gan ironiskas vai groteskas līdzības, gan triviālas alegorijas. Ziedonis rakstījis arī esejistiskas ievirzes prozu, tostarp divas Kurzemītes grāmatas (1970 un 1974), kurās formulēja savu ētisko programmu, grāmatu par Madlienas lauku dzīvi Tik un tā (1985) un Tutepatās (1991), kurā aprakstīta viņa iedibinātās dižkoku atbrīvotāju grupas darbība. 2004. gada februāris.
Guntis Berelis