Anšlavs Eglītis

Anšlavs Eglītis (1906 – 1993) īsi pirms padomju okupācijas 1940. gadā paspēja publicēt savu pirmo romānu “Līgavu mednieki”. No pirmā acu uzmetiena “Līgavu mednieki” ne tuvu neatgādina tekstu, ko varētu uzskatīt par eksperimentālu vai novatorisku. Eglītis nebūt netiecās, piemēram, deformēt tradicionālā romāna struktūru, projicēt tajā aizguvumus no Rietumeiropas modernisma vai provocēt lasītāju ar kādām izaicinošām pasāžām. Pavisam pretēji, “Līgavu mednieki” ir itin tradicionāls psiholoģiskais romāns: ar dinamisku un lineāru sižetu, rūpīgi aprakstītām personām, kuru rīcība allaž vienlīdz rūpīgi tiek psiholoģiski pamatota, krāšņiem darbības vides (trīsdesmito gadu Rīgas) aprakstiem, asprātīgiem dialogiem. Vēl vairāk – romāna sižets liekas gluži vai pārņemts no bulvāru literatūras. Tajā stāstīts par trīs jauniem cilvēkiem, kuru cerētais un plānotais mērķis ir atrast sievas, vēlams – pēc iespējas bagātākas, jo paši jaunekļi pārstāv sabiedrības zemākos un vidējos slāņus. Vienlaikus romāns stāsta par kādas bankas galu un tās īpašnieka ģimenes krahu. Taču Eglītis bija no tiem tik reti sastopamajiem rakstniekiem, kuriem piemīt spēja burtiski “ne no kā” radīt “kaut ko īpašu”. Eglītis bija ģeniāls stāstītājs, kurš īpaši nerūpējās nedz par idejām, nedz par jēgu, nedz par sociālkritiskajām spēlītēm. Varētu teikt, ka Eglītis “vienkārši rakstīja” (tāpat kā “vienkārši rakstīja” Jānis Ezeriņš) – taču rakstīja lielisku romānus. Turklāt viņš bija apveltīts ar lielisku līdzsvara izjūtu: visi šie tradicionālā psiholoģiskā romāna elementi ir rūpīgi sabalansēti – un līdz ar to romāns iegūst īpašu eleganci, ko vēl papildina āķīgais sižeta atrisinājums (pēc principa “kas augstu kāpj, tas zemu krīt” – un otrādi). Vēl jāpiemin Eglīša brīžiem vēsi intelektuālā, brīžiem mazliet skumīgā ironija.
Vācu okupācijas laikā Eglītis paspēja publicēt romānu “Homo Novus” (1943 – 1944). Arī šī romāna sižets ir visai triviāls. Provinciālis Juris Upenājs ierodas Rīgā, lai kļūtu par mākslinieku un iekarotu metropoli. Seko spožas bohēmas ainas (romānā aprakstītajām personām ir reāli prototipi , lielākoties vairāk vai mazāk pazīstami mākslinieki) no trīsdesmito gadu mākslas dzīves, laiks sablīvējas, un Upenājs deviņos mēnešos piedzīvo tik daudz, cik pietiktu deviņiem gadiem. Pēc grūtām ciešanām un daudzām neveiksmēm Upenājs uzvar gleznotāju konkursā, tiek pie naudas, iegūst iecerētās sievietes mīlestību un dodas uz Parīzi. Tik laimīgas beigas, neraugoties uz tekstā izbārstītajām bagātīgajām ironijas devām, liekas mazliet pārspīlētas pat Anšlava Eglīša prozā.
1944. gadā drīz pēc “Homo Novus” publikācijas periodikā Anšlavs Eglītis devās trimdā – sākumā uz Vāciju, vēlāk uz ASV, tādējādi droši vien paglābdamies no tāda paša likteņa, kāds piemeklēja viņa tēvu, kādreizējo dekadences inspirētāju Viktoru Eglīti, kurš 1945. gadā mira padomju cietumā.