Mirdzas Bendrupes (1910 – 1995) pirmskara un kara laikā sarakstītā proza tā arī nav īsti novērtēta, jo padomju laikā viņa bija pazīstama kā dzejniece un vairāku visai viduvēju prozas darbu autore. Taču viņas stāstu krājumi “Majestāte un pērtiķis” (1938) un “Dieva viesuļi” (1942) ir ne tikai līdzvērtīgi Ādamsona īsprozai, bet arī tuvi tai poētiskā ziņā, gan ar kādu korekciju: viss Ādamsonam piemītošais Bendrupei ir gluži vai hipertrofēts. Subjektīvais skatījums neatstāj vietu plašākam redzeslokam un dažkārt arī filozofiskam vispārinājumam, kas Ādamsonam bija ļoti būtisks. Bendrupes stāstos klejo vienvienīgi dīvaiņi, vientuļnieki, dažādu kompleksu apsēstie un sevī iekapsulējušīes īpatņi. Latviešu prozai allaž tik tuvās sociālās problēmas, no kurām vismaz daiļrades sākumposmā nevairījās arī Ādamsons, Bendrupe neskar vispār. Aizplīvurotu mājienu vietā – neslēpta erotika. Arī “Tā Kunga” rotaļu motīvs izpaužas bezmaz demonstratīvi: Bendrupes darbu personas nedz ir spējīgas kaut ko ietekmēt, nedz arī grib to darīt – allaž ļaujas laika plūdumam un autores gribai. Vide, visviens, vai tas būtu kurtizānes vai ierēdņa pilsētas dzīvoklis, Zemgales lauku sēta vai piejūras zvejniekciems, tiek aprakstīta pārmēru detalizēti, turklāt arī estetizācijas pakāpe mēdz būt augstāka nekā Ādamsonam. To labi raksturo stāstā “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” aprakstītais austrumnieku meistara darinātais lukturis: tā rotājumi ir tik krāšņi un izsmalcināti, ka lukturī ieliktās sveces gaisma netiek tiem cauri, redzams vien pret griestiem pavērsts šaurs gaismas stariņš. Līdzīgi tas ir arī Bendrupes stāstos: bagātīgais un smalki izzīmētais detaļu ornaments lāgiem aizsedz pašu stāstu.
Krājumā “Majestāte un pērtiķis” (virsraksts izteiksmīgi raksturo Bendrupes spēles principus: līdzās ir “augstais” un “zemais”, nopietnais un smieklīgais, cēla loma un tās karikatūra) ir cikls “Andželikas stāsti”, kurā ietilpst ievada teksts un astoņi patstāvīgi stāsti. Ievadā Andželika ierodas pie ārsta un uztic viņam savas “smalkās kaites” vēsturi: “..esmu atradusi tikai vienu nezūdīgu pārliecību – visu, kas ir un var būt, pieņemt nešaubīgā maigumā. Taču tāds maigums nu mani ir atstājis bez īstās sajēgas par labu un ļaunu.” Bez šaubām, tas ir mazliet pārspīlēti teikts – labo no ļaunā autore tomēr atšķir, turklāt dara to diezgan uzstājīgi, taču svarīgākais ir tas, ka šīs abas parasti šķirtās esamības sfēras tiek uzlūkotas kā likumsakarīgas un nepieciešamas “dievišķīgo rotaļu” ornamenta sastāvdaļas. Šeit raksturīga ir autores attieksme pret mīlestības jēdzienu. Piemēram, Augustīnes jaunkundze no stāsta “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” ir mīlestības apsēsta, bet viņas mīlestība vērsta pret Dievu; pasauli viņa drīzāk nīst – un galu galā sajūk prātā. Viena un tas pats pārdzīvojums rada krasi atšķirīgas sekas.
Zem Bendrupes stāstu dažbrīd manierīgās virskārtiņas bieži apslēptas eksistenciālas dzīles. Īpaši izteiksmīga ir miniatūrā apokalipse “Mārgrietas pastardienā”, kas ir viens no labākajiem Bendrupes stāstiem. Tajā izbijusi žēlsirdīgā māsa, stingra, pedantiska un sausa vecmeita nodarbojas ar bērnu mācīšanu. Taču tad, kad kāda jauna meitene viņu dusmās nosauc par “veco grezeli”, Mārgrieta sāk analizēt savu dzīvi. Vienīgais, ko viņa ierauga, – tas ir absolūts tukšums; viņa ir kā ir dzīvojusi, bet šajā dzīvē nekas ar viņu nav noticis. Tāpēc Mārgrieta it kā mēģina savu dzīvi izspēlēt no jauna, stāstīdama bērniem nebijušus notikumus, taču šīs “nedzīvotās dzīves” gala iznākums ir bēdīgs – arī Mārgrieta sajūk prātā. Bendrupes daiļrade ir ļoti daudzveidīga. Viņa ir rakstījusi gan eksistenciāli orientētus stāstus, kāda ir tikko pieminētā “Mārgrietas pastardiena”, gan līdzības (šī nosliece kulminēja 1942. – 1943. gadā periodikā publicētajā 14 leģendu ciklā “Skudru meistars un viņa ļaudis”), gan klasiskās noveles tradīcijā ieturētu prozu, gan traģiskas bildes iz tautas dzīves, gan stāstus ar krietnu morāles piedevu, gan absurdi komiskus stāstus; ir pat romantisks spoku stāsts. Arī stāstu stilistika ir mainīga. Reizēm dominē nervozi saraustīts iekšējais monologs, reizēm – vienmērīgi plūstošs autores stāstījums, reizēm – skarbi teiksmojošas intonācijas, kas, piemēram, visai banālo melodrāmu no zvejnieku dzīves “Uldis ieiet debesīs” paceļ traģēdijas kvalitātē.
Diemžēl šī estētika, ko tik spoži manifestēja Ādamsons un Bendrupe, nepaspēja pilnā mērā realizēties. To pārtrauca Ādamsona pāragrā nāve no tuberkolozes un padomju okupācija, kuras sākumposmā Bendrupe ilgu laiku nodarbojās tikai ar tulkošanu. “Dievišķīgo rotaļu” principus gan tālāk attīstīja Anšlavs Eglītis savā trimdā rakstītajā prozā. Ādamsons 1943. – 1944. gadā periodikā publicēja iecerētās triloģijas pirmo romānu “Sava ceļa gājējs”, bet Bendrupe 1940. gadā – nepabeigto romānu “Trešā paaudze”, taču salīdzinājumā ar viņu īsprozu šie romāni tomēr nav tik veiksmīgi.
