Ēriks Ādamsons (1907 – 1946) ir publicējis stāstu krājumus “Smalkās kaites” (1937) un “Lielais spītnieks” (1942) un dzejoļu krājumus “Sudrabs ugunī” (1932), “Ģerboņi” (1937), “Saules pulkstenis” (1941); jau pēc viņa nāves Stokholmā iznāca krājums “Sapņu pīpe” (1951).
Kaut arī pirmajā krājumā “Epikūriešu dzejnieka romance” Ādamsons rakstīja, ka “Sapņot mums vajag arvien, / Dzīvē vēl vairāk kā miegā”, viņš nebūt nepieder pie trīsdesmitajos gados pārlieku plašumā izaugušās romantiķu brālības. Krietni vēlāk poēmā “Sapņotājs Jonatans” no krājuma “Saules pulkstenis” Jonatana klasiski romantiskie sapņi izrādās “aklība jo grūta”. Ādamsona dzeja izpelnījusies visdažādākos apzīmējumus: tā ir barokāla vai rokoko stilā ieturēta (Sudrabkalns: “latviskotā rokoko pasaule”), tā salīdzināta arī ar jūgenstilu; Ādamsons ir estēts, snobs, salonisks, manierīgs. Visi šie apzīmējumi ir diezgan vienprātīgi. Proti, Ādamsona dzejai raksturīgi grezni rotājumi, milzīga uzmanība tiek pievērsta citkārt otršķirīgām, bet gandrīz noteikti eksotiskām un tāpēc zināmā mērā izaicinošām detaļām. Lāgiem viņa dzeja atgādina antikvariātu vai muzeju katalogus, kur blakus sadzīvo šīnas porcelāns, majolikas trauki un Latgales māls (“Latgales māla trauki”; Latgale – viens no Latvijas novadiem), lāgiem – ārpus laika esošu krāmu tirgus aprakstu, kur tāpat savā starpā nekonfliktē visnesaderīgākās lietas. Šī nosliece uz detaļu aprakstīšanu ir visai daiļrunīga: Ādamsons allaž tiecas fiksēt unikālo un atšķirīgo, līdz ar to arī pats tapdams par unikālu un atšķirīgu parādību latviešu literatūrā.
Ādamsons ne vienmēr ir estēts. Viņa dzejas amplitūda ir apskaužami plaša un ietver arī pavisam neestētiskas parādības. Piemēram, dzejolī “Vētra pār mielasta galdu” autors sīki apraksta, kas un kā pūst uz mielasta galda pēc tam, kad Rīgas rātskungi miruši mēra sērgā. Ir “Embrija dziesma”, kurā runā aborta laikā nogalināts bērns. Ir detalizēts tuberkolozes apraksts dzejoļos “Kāss” un “Plaušas”. Tiesa, šādas ievirzes teksti gan lielākoties atrodami tikai Ādamsona pirmajā krājumā; vēlāk viņa dzeja kļuva aizvien liriskāka un pieklusinātāka.
Ādamsonu allaž valdzina kontrasti – gan detaļās, gan arī filozofiskās kategorijās. Blakus izteiksmīgām kapsētas ainām un domai par to, ka cilvēks atnāk no nebūtības tikai tāpēc, lai tur atkal atgrieztos (“Balāde par nāves noslēpumu”; turklāt šīs domas fonā jūtams mazliet ironisks kaprača smīns), lasāma vienlīdz izteiksmīga “Oda pasaules krāšņumam”. Mūžība dīvainā kārtā tiek sasaistīta ar pētersīļiem un cukurbietēm: “Es mūžībā caur milzu pētersīlēm / Ar cukurbietēm rokās ieiešu”. Līdzās tālu un eksotisku zemju apdzejojumiem atrodama nostaļģiska vecmāmiņas tējas lādes apcere (“Tējas”). Ādamsons ir rakstījis epitāfijas, veltītas gan dzejniekam, gan papagailim; viņš ir apcerējis gan dvēseles mieru un apskaidrotu dzīvi (“Dziesma par apskaidrotu dzīvi”), gan tālus un nemierīgus ceļojumus – ne tikai telpā, bet arī laikā, tostarp, piemēram, Bībeles notikumus plašākajos dzejojumos “Ijaba pēcnācēji” un “Jāzeps un Potivara sieva”, kuros jo sevišķi spilgti izpaužas Ādamsona ironija un spēles – vai, šai gadījumā precīzāk, apspēles – māksla. Galu galā – kopīgu valodu spēj atrast pat tik atšķirīgas personas kā bende un friziere (“Iemīlējies bende”). Jo – abus vieno darbs: friziere galvas frizē, bet bende tās cērt. Turklāt visas šīs ekstravagances ietvertas dzejas klasiskajās formās – romancēs, balādēs, elēģijās, odās. Klasiskās formas it kā savalda un organizē citādi nevaldāmo Ādamsona iztēli. Bez tam – tieši dzejas klasiskajās formās visspilgtāk izpaužas literārās spēles principi: spēles noteikumi jau zināmi, atliek tikai pēc iespējas virtuozāk tos realizēt.
Ādamsona stāstu krājuma “Smalkās kaites” virsraksts zināmā mērā kļuva par visaptverošu metaforu, ko lietoja, runājot ne tikai par viņa stāstiem, bet arī par visas šīs paaudzes īsprozu. Smalkās kaites – tās ir mazliet skumji groteskas nobīdes personu psiholoģijā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas, kurās bieži jaušama modernismam raksturīgās absurdās ironijas – vai ironiskā absurda – pieskaņa. Dažkārt tās ir smalkas kaites šī vārda vistiešākajā nozīmē. Piemēram, stāstā “Lielas spodrības gaismā” aprakstīta pārspīlēta tieksme uz tīrību. Stāstā “Sarkanās asaras” uzmanības centrā ir jaunā dzejnieka Ivara Avota mocības, jo viņš nav ielūgts pie apskaustā un tai pašā laikā nicinātā mēbeļu rūpnieka Balmaņa uz svinībām. “Abakuka krišanā” kārtējā smalkā kaite izpaužas tik pārspīlētā veidā, ka noved kādu grāmatvedi līdz nāvei: Ādamsona prozā ironija bieži pārtop traģikā. Savukārt stāstā “Jāšana uz lauvas” aprakstīta pretēja situācija. Klasiskais sižets par traģēdiju, ko izraisa greizsirdība, Ādamsonam pārvēršas farsā – vēstures katedras asistenta Teodora Alpera nepamatotās greizsirdības lēkme izčākst pavisam karnevāliskā gaisotnē svētkos pie karuseļa. Šajā stāstā jo sevišķi spilgti izpaužas Ādamsona nosliece uz kultūrvēsturisko alūziju iesaistīšanu savā tekstā – Alpera greizsirdības pašmocību pārdomās projicējas vai visa Rietumeiropas vēsture.
Šķiet, ne bez Vailda “Doriana Greja portreta” ietekmes ir radies Ādamsona stāsts “Neīstā ģīmetne”, viena no spēcīgākajām mākslas neatkarības deklarācijām tā laika latviešu literatūrā, kurā apspēlēta cilvēka un viņa dubultnieka tēma. Kāds mākslinieks uzglezno karā pazudušā sētnieka Freiberga portretu, turklāt Freibergs, lai iepriecinātu viņa sievu, tiek krietni izskaistināts. Taču Freibergs pēc daudzu gadu prombūtnes piepeši pārrodas un, ieraudzījis gleznu, iedomājas, ka portrets, kas nepavisam nav līdzīgs viņam, patiesībā ir sievas mīļākā portrets. Pēc dažādiem sarežģījumiem konflikts tiek atrisināts apskaužami vienkārši: sētnieka dzīvoklī pie sienas karājas viņa fotogrāfija, bet portrets starptautiskā mākslas izstādē iegūst zelta medaļu. Secinājums apmēram šāds: cilvēkam – cilvēciskais, mākslai – mākslinieciskais.
Ādamsona īsprozas pērle ir novele “Ķirbji”. Darbība notiek 1. pasaules kara laikā; ir maza miera oāze, lauku sēta, kurā mīt Jēkabs un viņa sieva Rūte. Sētā ierodas ienaidnieka huzāri, kas meklē tur nejauši ieklīdušo un paslēpušos strēlnieku; Rūte, lai glābtu vīra dzīvību, mēģina savaldzināt huzāru virsnieku. Tas viņai arī izdodas; vēl vairāk – arī viņa jūtas savaldzināta, un starp abiem cilvēkiem izveidojas visai savdabīga saikne. Taču atrisinājums ir pavisam negaidīts un tik absurds, ka kārtējo reizi atsauc atmiņā domu par “Tā Kunga” rotaļām. Proti, kāds jauns un stāstā tikai garāmejot pieminēts leitnants izspēlē, viņaprāt, labu joku: ievērojis jokaino līdzību starp Jēkaba skūto galvu un ķirbjiem, viņš atceras, kā bērnībā izklaidējies, apšaudot ķirbjus. Leitnants izšauj arī šoreiz – bet nu jau Jēkabam galvā, kas tik uzkrītoši atgādina ķirbi.