Edvarts Virza: mīts par mājām

Edvarta Virzas (1883 – 1940) prozā sarakstīto poēmu “Straumēni” (1933) iespējams uztvert arī kā bērnības atmiņu grāmatu, kas līdzīga, piemēram, Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai”. Tāpat “Straumēnus” var interpretēt kā kārtēji variāciju par zaudētās paradīzes mītu; zaudētā paradīze šai gadījumā ir 19 gadsimta patriarhālās zemnieku sētas idille. Vēl – kā sava veida utopiju, kurā dominē visām utopijām raksturīgā mūžīgās sakārtotības un absolūtās harmonijas ideja. Kā Virzas sociālo ideju kvintesenci. Kā mēģinājumu restaurēt latviskuma kodu – vai, gluži pretēji, to radīt no jauna. “Straumēnus” iespējams lasīt kā “etnogrāfisku” tekstu, kurā sīki un precīzi aprakstīta 19 gadsimta zemniecības sadzīve. To visu tur iespējams atrast, un tomēr – “Straumēni” ir “kaut kas vairāk”.
Atcerēsimies, ka daiļrades sākumposmā Virza ar dzejoļu krājumu “Biķeris” pieslējās dekadencei. “Biķerī”, nākamajā krājumā “Dievišķās rotaļas” (1919), tāpat arī tulkojumos Virza atklājās kā estēts un franču kultūras entuziasts (viņa atdzejojumā iznākušas trīs franču dzejas grāmatas). Turpmākajos krājumos – “Laikmets un lira” (1923), “Skaidrība” (1927) un “Dzejas un poēmas” (1933) – Virza tuvinājās jaunklasicisma poētikai, apdzejodams stabilas vērtības: zemnieka darbu, saskaņu ar dabu, patriotismu. 1923. gadā iznāca lirisko tēlojumu krājums “Zaļā Zemgale”, kuru var uzskatīt par “Straumēnu” priekšteci.
Būtībā “Straumēni” ir mitoloģisks teksts, kaut gan mītu ārējā atribūtika – dievi, varoņi, grandiozas batālijas – tajā nav lietota. Drīzāk tas vienlaikus ir gan mītus radošs, gan mītus atspoguļojošs darbs. Imants Ziedonis šai sakarā rakstīja: “Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām.” Varoņdziesma – tā, protams, ir teiksma par Lāčplēsi, savukārt “Straumēni” – tas ir mīts par Mājām.
“Straumēnus” veido ievads un četras daļas: “Pavasaris”, “Vasara”, “Rudens” un “Ziema”. Poēmai nav sižeta; precīzāk sižetu veido gadskārtu ritums un ar to saistītās darbības lauku sētā. Ievadā aprakstīti “Straumēni”, kādus tos varētu skatīt nejaušs garāmgājējs vasaras pusdienlaikā, kad tveicē viss sastindzis, pakļāvīgi ļaudamies aprakstīt. Ēkas un darbarīki aprakstīti nevis kā etnogrāfiski eksponāti, bet gan kā dzīva, darbotiesspējīga sistēma, kurā cilvēks kopā ar savām mājām un rīkiem veido noslēgtu pasauli. Pusdienas atpūta pielīdzināta Dieva atpūtai pēc pasaules radīšanas.
Kaut arī Virza nav konkretizējis poēmā aprakstīto laiku, acīm redzams, ka tā varētu būt pagājušā gadsimta beidzamā trešdaļa. Īstenībā precīzam datējumam nav nozīmes, jo “Straumēni” ir “bezgalīgs” teksts: reiz beidzies, tas atkal sāksies no gala, pakļaudamies laika ritmam. Uzmanības centrā nav vis kāds ārkārtējs notikums, bet gan lauku sētas ikdienas dzīve – aršana, sēšana, mēslu vešana, siena pļauja utt.; taču šai gadījumā tieši ikdienišķais ir tas pats, kas mūžīgais. Virzas bieži lietotais “šogad” īstenībā nozīmē “katru gadu”, “vienmēr”, “mūžīgi”. Jo – katra aprakstītā darbība, visviens, vai tā būtu zemes aršana, meža ciršana vai no pirmā acu uzmetiena tik nebūtiskā grābekļu labošana pirms siena pļaujas, ir veidojusies un slīpējusies cauri gadsimtiem. Šīs ikdienišķās darbības vienlaikus ir arī simboliskas – tieši ar to, ka tās gadu no gada nebeidzami atkārtojas. Savā ziņā tās var uztvert arī kā zemniecības rituālus, taču nevis rituāla jēdziena mūsdienu izpratnē, kad rituāls nozīmē valodu, kuras skaņas gan ir saglabājušās, taču jēga sen jau aizmirsta, bet gan kā rituālu, kura jēga ir viņā pašā, darbības absolūtajā nepieciešamībā. Tālab “Straumēnu” mājās viss ir askētisks un funkcionāls, pakļauts šai nepieciešamībai – sākot ar darbarīkiem un beidzot ar cilvēku savstarpējām attiecībām (“Straumēnu” mūžīgajā kārtībā nav iedomājamas, piemēram, blaumaniskās kaislības, kaut gan Blaumanis aprakstīja to pašu laikposmu, ko Virza; mīlestības jēdziens ir pilnībā izslēgts no vērtību sistēmas – pastāv vien diezgan primitīva un funkcionāla “dabas bērnu” erotika).
Šajā sakārtotībā iespējams izdalīt trīs līmeņus. Vispirmām kārtām – attiecības starp cilvēku un Dievu. Taču Dievs nav nedz personificējama (kā pagāniskajos ticējumos), nedz metafiziska (kā kristietismā) būtne. Dievs ir kārtības radītājs, un cilvēka pienākums ir tai pakļauties un to uzturēt nemainīgu.
Savukārt attiecībās starp cilvēkiem personības kā tādas nemaz nav. Ir kolektīvs – vienots veselums, kurā veidojas noteikta un nemainīga sociālā hierarhija. Tās virsotnē atrodas saimnieks; seko viņa ģimenes locekļi, tālāk – dažādu rangu kalpi. Hierarhija ir nesatricināma, turklāt bez jebkāda sociāla antagonisma. Saimnieks nebūt nav, teiksim, “valdnieks” – viņš strādā gluži tāpat kā visi pārējie; savu pārāko stāvokli viņš apliecina, veikdams “simboliskos darbus”, piemēram, sēšanu.
Trešais līmenis: attiecības starp cilvēku un dabu. Arī šeit valda saskaņa un harmonija: cilvēks ir pilnībā iesaistījies dabas ritmos. Raksturīga ir epizode par kādu kalpu, kurš tā saradis ar aitām, ka guļ kūtī, piesūcas ar aitu smaku, un aitas viņu pieņem par savējo.
“Straumēnu” idillē vispār nepastāv nolieguma kategorija. Arī nāve nav nedz “gals”, nedz traģēdija: mirst “Straumēnu” vectēvs, taču tā nav nāve, bet gan aiziešana šī vārda vistiešākajā nozīmē. Vectēvs ir savu laiku nodzīvojis un nu gatavojas atstāt šo pasauli – sakārto savas lietas un noliek gultas galā ceļa spieķi; arī pārējie ļaudis šo aiziešanu uztver kā gluži likumsakarīgu parādību. Nāve ir nepieciešama vispārējai harmonijai. Tāpat nav pretstata starp “augsto” un “zemo”: vīri, kārtīgi pastrādājuši, dodas uz krogu, piedzeras un tikpat kārtīgi izkaujas, lai pēcāk gadu gadiem stāstītu leģendas par šo notikumu. Līdzīgi harmoniju nespēj izjaukt klejojošie čigāni – par viņiem pasmejas pat viņu apkrāptais saimnieks, “jo čigāniem pats Dievs atvēlējis no zagšanas pārtikt, un arī viņi ietilpa tajā kārtībā, kas nemainīdamās nes visus cauri gadalaikiem”.
Poēma noslēdzas ar to pašu, ar ko sākusies – ar pavasara iestāšanos. Bezgalīgais ritums atkal sākas no gala: “Šie mūžīgie dzirnu riteņi griezās nemitīgi, nedzirdamas melodijas pavadīti, dūkdami vienu un to pašu dziesmu par pasaules nemainību un vienmuļību, kur viss kustējās savā noslēgtībā un klusumā.”