Aleksandrs Grīns (1895 – 1941) ir lielākais latviešu batālists. Kritika savulaik atzina, ka Grīns esot nogalējis vairāk vīru nekā visi pārējie latviešu rakstnieki kopā. Precīzi Grīna prozu raksturoja Jānis Veselis: “..pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība ir Aleksandra Grīna lielākais mūža pārdzīvojums, no kura viņš netiek vaļā. (..) Lai viņš rakstītu par seniem gadsimteņiem, visur viņš meklē tikai karu un cīniņus, kuros metās drošsirdīgie aiz kaujas trakuma un niknuma bālām sejām, un no viņa lappusēm kūp izlietu asiņu smaka un redzami nāves krampjos lokāmies sadragāti ķermeņi. (..) Vīrišķības spilgtākā parādība ir karš un cīņa, sevišķi fiziskā drošsirdība un varonība. Vīrietis ir karavīrs – tā viņu saprata senās tautas un dzejnieki, vīrietis ir bruņinieks – tā domāja viduslaiki, arī duelants, uzbrucējs, pirāts un laupītājs saistās jo cieši ar tīrās vīrietības jēdzienu. Un visus šos vīriešu paveidus tēlo Aleksandrs Grīns savos darbos” (1938).
Divdesmito gadu sākumā Grīns rakstīja īsprozu, kas apkopota krājumos “Krustneša gaitas” (1921), “Pieviltā vīra atriebšanās” (1922) u. c. Tie bija drūmi un traģiski stāsti, kuru darbība lielākoties norisa viduslaikos vai Renesanses laikmetā un kuros liela nozīme bija meistarīgai stilizācijai, atdarinot senas hronikas vai dzīvesstāstus.
Savos romānos Grīns pievērsās liktenīgiem un traģiskiem posmiem Latvijas vēsturē – 17. un 18. gadsimtam, kad blakus bija gan Kurzemes hercogistes varenība, gan poļu-zviedru un Ziemeļu kari, kuros Latvijas teritorija atradās vairāku valstu interešu sfērā, un to postīja nepārtraukti kari, bads un mēris. Grīna pirmajā romānā “Nameja gredzens” (1932) dominēja zaudētās un atgūstamās brīvības motīvs. Namejs bija teiksmains 13. gadsimta zemgaļu karavadonis, kas pēc ilgām cīņām ar vācu krustnešiem izvēlējās brīvību un kopā ar saviem vīriem atstāja Latviju. Romānā stāstīts par to, kā 17. gadsimtā viens no Nameja pēctečiem, kņazs Gundars atrod Nameja testamentu un gredzenu, uzsāk zemnieku sacelšanos, taču tā tiek apspiesta, un Gundars iet bojā. Savukārt “Tobago” (1934) ir aizraujošs dēku romāns par notikumiem 17. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistei piederēja kolonija Tobago. Abi romāni liecina, ka Grīns cītīgi skolojies pie vēsturiskā romāna žanra lielmeistariem – Dimā un Valtera Skota.
Ļoti vērienīga ir triloģija “Saderinātie”, kurā ietilpst romāni “Pelēkais jātnieks”, “Sarkanais jātnieks” (abi 1938) un “Melnais jātnieks” (1940) un kurā aprakstīts Ziemeļu kara laiks 18. gadsimta sākumā. Virsrakstos minētie trīs jātnieki ir trīs apokaliptiskie nāves eņģeļi, kas cits pēc cita brāžas pār Latviju – bads, karš un mēris. Taču romāna darbība norisinās ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā – no Maskavas līdz Spānijai un no Zviedrijas līdz Turcijai. Triloģijā darbojas Zviedrijas karalis Kārlis XII, Krievijas cars Pēteris I, Saksijas un Polijas valdnieks Augusts II, arī Ernests Gliks un viņa audžumeita Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I, un daudzas citas reālas vēsturiskas personas. Vienlaikus darbība norisinās arī latviešu zemnieku vidē. Visas tautas pārdzīvoto atklāj traģiskais Kraukļu ģimenes liktenis: gandrīz visa ģimene iet bojā; viens no dzīvajos palikušajiem – Jānis Krauklis kalpo zviedru armijā un pieredz gandrīz visas Ziemeļu kara norises, tādējādi darīdams tās zināmas lasītājam. Diezgan īpatnējs ir Grīna vēstures traktējums: “lielā politika” – Eiropas sadalīšana un pārdalīšana – ir ne tik daudz sociālpolitisks process, cik valdnieku psiholoģisko īpatnību, vājību un kaislību rezultāts.
Tuvāka teiksmu romāna poētikai ir diloģija “Zemes atjaunotāji” (1939), ko veido romāni “Meža bērni” un “Atdzimus” cilts”. Tajā stāstīts par kādas zemnieku ģimenes atdzimšanu pēc kara un mēra 17. gadsimta pirmajā pusē. Savā ziņā tā ir variācija par pasaules radīšanas mītu: no savulaik plašās un brīvās dzimtas ir izdzīvojuši tikai divi bērni (t. i., Ādams un Ieva); milzīgas teritorijas ap viņiem ir izpostītas un tukšas. Pēc vairākiem mežā aizvadītiem gadiem viņi uzsāk nodedzināto māju atjaunošanu. Diloģijas otrajā sējumā ir aizritējuši gadi, dzimta ir atdzimusi, vērsusies plašumā un tiecas saglabāt savu brīvo cilvēku stāvokli. Taču romāna noslēgumā sākas jauns karš, kas paņem lielāko daļu no dzimtas aizsācēju dēliem un mazdēliem.
Pats nozīmīgākais Grīna darbs ir milzīgais romāns “Dvēseļu putenis” (1934) – varoņteiksma par latviešu strēlnieku cīņām 1. pasaules karā, kurās bija piedalījies arī romāna autors. Romāns ir daļēji dokumentāls. “Dvēseļu puteni” veido trīs daļas, kas aptver laikposmu no 1915. gada, kad vācu karaspēks okupēja Latviju, līdz 1919. gadam, kad noslēdzās atbrīvošanās cīņas gan pret vāciešiem, gan pret īslaicīgo padomju varu. Pirmā un trešā daļa sarakstīta pirmajā personā, skatot notikumus ar lauku zēna Vanaga acīm. Pavīd sižetiskais stereotips, kas raksturīgs gandrīz visiem Grīna romāniem: vācieši nošauj Vanaga māti; pēc tam viņš dodas cīnīties par brīvību, lai romāna noslēgumā kā vienīgais no visas dzimtas dzīvs palikušais atgrieztos mājās un sāktu jaunu dzīvi. Turpretī romāna otrā daļa nepakļaujas sižetiskās loģikas likumiem; tajā valda grandiozs haoss – noris nebeidzamas kaujas, nav galveno varoņu, vien uz mirkli pavīd bezgala daudzas personas, lai tūlīt pazustu no autora redzesloka vai ietu bojā. Autora vēstījums brīžiem pārvēršas ritmizētā prozā un iegūst mazliet patētisku un teiksmojošu intonāciju. Grīns sīki apraksta kauju norises, dzīvi ierakumos, izklāsta neskaitāmus traģiskus, retāk arī komiskus atgadījumus. Taču bieži vien varoņteiksma maskē bezjēdzību: krievu armijas pavēlniecības muļķīgās taktikas dēļ izrādās veltīga gan varonība, gan upuri.
“Dvēseļu putenis” līdz ar pārējiem Grīna romāniem, lai cik tie savā starpā atšķirīgi, veido vienu mītu: par tālos aizlaikos zaudēto un pēc 1. pasaules kara atgūto brīvību.
Grīns bija Latvijas armijas virsnieks. Tāpēc viņu kopā ar citiem virsniekiem 1940. gadā līdz ar padomju okupāciju apcietināja. Ir zināms, ka viņš nošauts 1941. gadā Astrahaņas cietumā.