Jānis Ezeriņš (1891 – 1924) bija viens no retajiem īsti profesionālajiem stāstniekiem. Gandrīz visi Ezeriņa nozīmīgākie stāsti sacerēti nedaudzos gados pirms autora nāves (viņš mira no tuberkolozes) un sakopoti sešos krājumos. Runājot par Ezeriņu, parasti mēdz piesaukt Bokačo, Vailda un Mopasāna vārdus – un pamatoti, jo tieši Ezeriņš pirmais latviešu literatūrā izstrādāja “tīrā” stāsta un noveles principus, atbrīvodams tekstu no pārlieku uzbāzīgās autora klātbūtnes. Šo apzināto distancēšanos starp autoru un tektstu Ezeriņš acīm redzot pārmantoja no Rietumeiropas stāstniekiem, tāpat arī noslieci uz paradoksālu sižetu veidošanu, savukārt izvērstas anekdotes mākslu – no Bokačo, kura noveles viņš bija tulkojis. Faktiski Ezeriņš bija gluži vai neticamu traģikomisku atgadījumu elegantas izklāstīšanas meistars. Viņš bieži izmantoja “nejaušas sagadīšanās” efektu, no kā izriet dažbrīd pārgalvīgie sižeta mežģījumi; ticamības iespaidu ļauj panākt no romantisma noveles poētikas aizgūtā ietvara kompozīcija (“stāsts stāstā”). Viena no Ezeriņa prozas pērlēm ir groteskā novele “Mērkaķis”. Tajā kāda ar dzīves baudīšanu pārmēru aizrāvusies dāma karnevāla laikā iemīlas visefektīgākajā maskā, mērkaķī, nenojauzdama, ka maska patiesībā ir īsts mērkaķis, ko sev līdzi atvedis cirka direktors; gala iznākumā mērkaķis, neko daudz nejēgdams no itin cilvēciskas erotikas, sašutis par dāmas uzbāzīgo simpātiju izrādīšanu, viņu sakož un dāma no pārbīļa mirst.
Ezeriņa daiļrade ir tik daudzveidīga, ka viņa īsprozas kopojumu savā ziņā varētu uzskatīt par stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju. Ir reālpsiholoģiski stāsti, kuros ikdienas rāmo plūdumu pārtrauc kāds negaidīts sižeta pavērsiens (stāstā “Piezīmes dēlam” bijušais revolucionārs atklāj, ka ir apprecējis sava kādreizējā vajātāja, krievu ģenerāļa, meitu). Krietnu Ezeriņa daiļrades daļu veido romantisma poētikā ieturēta noveles, kurās brīnumjauka pasaka mēdz pārvērsties traģiskā īstenībā (stāstā “Apstarotā galva” aprakstīta pastorāla iemīlēšanās īsajā brīdī, kad pieklusis karš). Ir arī smalki niansēta psiholoģiskā proza (“Šaha partijā” tīši zaudēta spēle sarežģī visu spēlētāja turpmāko dzīvi). Un, kas ir diezgan neraksturīgi latviešu prozai, Ezeriņa daiļradē lāgiem pavīd šoka poētikas un “melnā humora” elementi. Līdzās jau piesauktajam “Mērkaķimī te varētu minēt noveles “Cilvēks mārkā”, “Tornis”, “Prātnieka atriebība”, bet jo sevišķi “Kapračus”: kāds no šā cienījamā amata meistariem atrok vecu zārku, kurā atrodas ne vien skelets, bet arī nelaiķim savulaik pagalvī likta šņabja pudele. Diemžēl uzdzeršana uz nelaiķa veselību noslēdzas traģiski: atklājis, ka skelets pieder kādam radiniekam, kura nāvē savulaik bijis vainojams kapracis. To sapratis, kapracis pārbīlī netīšām satricina kapa bedres irdeno zemi un nosmok zem nobrukuma kārtas.
Pievēršanās šķietamajiem “dzīves sīkumiemī, prasme sakausēt veselumā traģisko un komisko, lakoniskā rakstība un nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā. Viņa daiļrade ne tikai atstāja spēcīgu iespaidu uz trīsdesmito gadu īsprozu, bet atbalsojās arī sešdesmito un septiņdesmito gadu literatūrā (piemēram, daudzas Regīnas Ezeras noveles turpina Ezeriņa tradīciju).