Starp divdesmito gadu debitantiem ievērojamākais ir Kārlis Zariņš (1889 – 1978), kurš vienlīdz talantīgi strādāja gan romānistikā, gan stāstniecībā. Zariņš publicējis 9 romānus un 14 stāstu krājumus. Faktiski Zariņa romāni – tā ir viena no nedaudzajām modernisma paradigmas izpausmēm latviešu lielprozā. Tas jūtams jau viņa pirmajā romānā – “Dzīvība un trīs nāves” (1921). Darbība noris drīz pēc 1905. gada revolūcijas, Latvijā valda terors, soda ekspedīcijas, notiek aresti, tiek izpildīti nāves sodi. Romānā darbojas trīs personas: strādnieks Maksis, pārliecināts revolucionārs, bijušais students Kazimirs, skeptiķis un anarhists, kurš nodarbojas ar banku aplaupīšanu, un diletantiskais dzejdaris Valdis. Ar Valdi saistīta kāda sižetiska sānlīnija, kas labi raksturo Zariņa personības koncepciju: Valdis izplāno vecas un bagātas aktrises slepkavību, lai atņemtu viņai naudu; tomēr aktrise mirst dabiskā nāvē, un Valdis apjēdz, ka viņa iecere bijusi galīgi murgaina un nejēdzīga (piebildīsim, droši vien aizgūta no Dostojevska). Citiem vārdiem, cilvēka rīcība ne vienmēr ir loģiski pamatojama – pārlieku bieži to nosaka viņa apziņas iracionālā daļa, kādi neizdibināmi “tumšie spēki”. Līdz ar to cilvēks vienmēr spiests staigāt “maskā”, un šīs “maskas” – visviens, revolucionāra, anarhista vai dzejnieka, – ir vairāk vai mazāk svešas viņa cilvēciskajai būtībai. Tomēr nespēlēt cilvēks nav spējīgs, kaut gan viņš nedz nosaka spēles likumus, nedz vispār nojauš par to esamību. Tāpēc ne jau no viņa ir atkarīgs paša liktenis. Tā ir savdabīga nejaušības un fatālisma kombinācija, kas raksturīga arī citiem Zariņa romāniem: Maksis, Kazimirs un Valdis visi tiek sodīti ar nāvi; vispirms apcietina Maksi, pēc tam pavisam nejauši – arī abus pārējos. Tikai nāves priekšā zūd visas “maskas”. Uz jautājumu, kas šajās nāvēs vainīgs, Zariņš atbild savā mazliet filozofiski rezignējošajā intonācijā: “Tādos brīžos neviens nemeklēja vainīgos: vainīgs bija kaut kas augstāks par tiesu un bendēm, par mazo cilvēku kņadu.”
Savukārt romānā “Dārza māja” (1930) jo sevišķi izjūtama Zariņa specifiskā “noslēpuma poētika”: kāds sens noslēpums, kas dziļi apslēpts un dažkārt arī apspiests darbojošos personu apziņā, vienlaikus ir arī sižeta virzītājspēks; ar to saistās vēl cits Zariņa prozā bieži sastopams motīvs – par pagātnes varu pār cilvēkiem: savulaik notikušais, lai kā no tā pūlētos aizbēgt, pēcgalā noteikti atgriežas. Romāna darbība noris divdesmitajos gados noslēgtā un zināmā mērā idilliskā vidē – kādas mazpilsētiņas nomalē, kur atšķirtībā no citiem cilvēkiem mīt Anna Paulāne un viņas dēls, ārsts Vidvuds. Pēkšņi no Krievijas atgriežas Paulānes māsasvīrs Lamberts ar dēlu Arti. Lamberts sāk terorizēt mājas iemītniekus, izraisīdams vietēja mēroga apokalipsi: Paulāne Lambertu nošauj, pati mirst ar insultu, bet dārza māja nodeg. Izrādās, notikumu atslēga meklējama tālā pagātnē – Lamberta sieva patiesībā bijusi Paulānes ārlaulības meita. Zinādams šo noslēpumu – mazais grēks romāna ritējumā iegūst gluži vai metafiziskas aprises -, Lamberts sāk Paulāni šantažēt, pieprasīdams savu mantojuma daļu. Dziļi apziņā apslēptā atspere iztaisnojas un sagrauj ilgi un rūpīgi veidoto idilli.
No pārējiem Zariņa romāniem jāmin vēsturiskais romāns “Kaugurieši” (1938; pārstrādāts variants – 1975), kurā stāstīts par 1802. gada Kauguru zemnieku dumpi un tā apspiešanu, un satīriskais romāns “Spīganas purvā” (1929) – par apbrīnojami talantīgiem krāpniekiem, kuri, par spīti likuma kalpiem, izmanās ierīkot spēļu ellīti. 1943. gadā periodikā tika publicēts vērienīgais romāns “Kāvu gadi”, kurā stāstīts par notikumiem 17. un 18. gadsimta mijā, Ziemeļu kara laikā; pie šā romāna Zariņš turpināja strādāt arī pēc kara. Grāmatā tas izdots tikai 1997. gadā.