Psiholoģiskās prozas lielmeistars Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962) plašu popularitāti ieguva ar jau minēto garstāstu “Vēja ziedi”. Mīlestība ir dominējošā tēma gandrīz visos Jaunsudrabiņa romānos, uz kuriem jūtamu iespaidu bija atstājusi Knuta Hamsuna proza. Brāļi Kaudzītes un Andrievs Niedra sižetiskās klišejas gandrīz “gatavā veidā” aizguva no vācu un krievu literatūras, Andreja Upīša prozā bija izjūtama stūrgalvīga tieksme turēties 19. gadsimta lielo reālistu ēnā, bet Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kas apzinājās, ka dzīvo jau 20. gadsimtā un kuru daudz vairāk par mīlestības afektu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas.
Par to liecina jau pirmais nozīmīgākais Jaunsudrabiņa darbs – triloģija “Aija” kura tapa ilgus gadus. Triloģiju veido trīs patstāvīgas daļas: “Aija” (1911), “Atbalss” (1914) un “Ziema” (1925). Lasot šos trīs romānus, var labi izsekot gan Jaunsudrabiņa daiļrades, gan visa latviešu romāna žanra attīstībai. Pirmā daļa vēl ir gluži tradicionāls, bērnības atmiņu stilistikā ieturēts vēstījums par kalpa zēna Jāņa aizkustinošo mīlestību uz Aiju. Aija ir nedaudz vecāka par Jāni, tiecas ļoti racionāli plānot savu turpmāko dzīvi, tālab, gan zinādama par Jāņa mīlestību, tomēr apprec kādu krietni padzīvojušu un turīgu kurpnieku. Vārdu sakot, “Aija” ir gluži vai pārmēru klasiska variācija par pirmās un nelaimīgas mīlestības tēmu.
Triloģijas otrajā daļā ir aizritējis laiks, nu jau trīsdesmitgadīgais Jānis, pilsētnieks, gadījuma darbu strādnieks, kuram, kā viņš pats izsakās, Aija “kļuvusi par viņa likteni”, kādu vasaru atgriežas mājās, kurās viņš savulaik kalpojis un saticis Aiju. Kaut arī “Atbalsī” Aija nemitīgi ir uzmanības centrā, tomēr paradoksālā kārtā viņa romānā tikpat kā neparādās. Ar viņu saistās tikai “atbalsis” – atmiņas, iedomas, ilūzijas; sižetu veido Jāņa mēģinājums pārvarēt kādreizējo mīlestību ar jaunas mīlestības palīdzību. Tomēr – neveiksmīgi. Romāna noslēgumā, uzzinājis, ka Aija kļuvusi par atraitni, dzīvo ar trim meitām pussabrukušā mājā galīgā nabadzībā, Jānis sper izšķirošo soli – aiziet pie Aijas. Tātad – “Atbalss” ir smalki niansēts psiholoģiskais romāns ar patīkami laimīgām beigām? Tomēr iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta gadus desmit vēlāk un kurai jau piemīt divdesmito gadu prozai raksturīgās īpatnības.
Iespējams, ja tolaik jau pastāvētu eksistenciālisma jēdziens, Jaunsudrabiņu uzskatītu par šā virziena pārstāvi. Katrā ziņā – dažas eksistenciālisma idejas viņam ir tuvas. Visupirms šeit jāmin pasaules – cietuma motīvs: cilvēks ir burtiski nosodīts uz esamību šaisaulē; viņam nākas nepārtraukti maldīties un meklēt izeju no nebeidzamām strupceļu virknēm; cilvēkam nav iespējams uzsākt dialogu vai vismaz atrast kādu saskares punktu ar citu cilvēku – viņš ir absolūti vientuļš, un vienīgais dialogs noris tikai sevī un ar sevi. Izolētības apziņa galu galā noved līdz izmisuma pilnai eksistenciālai bezizejai.
Jānis ilgus gadus ir klīdis pa pasauli – cietumu, allaž saglabājot vismaz izejas ilūziju – mīlestību uz Aiju. Tomēr, izrādās, Aija ne tuvu neatgādina klasisko “liktenīgo sievieti”. Viņa ir pragmatisk