Latviešu romāns ar ļoti retiem izņēmumiem, sekojot brāļu Kaudzīšu un Andrieva Niedras iedibinātajai tradīcijai, ilgus gadus veidojās gandrīz tikai prozas reālpsiholoģiskā atzara iespaidā: stabila, caurcaurēm pamatīgi mūrēta un tomēr pārlieku vienveidīga ķieģeļu siena, kurā ķieģelīšus citu no cita atšķir vienīgi dažas stilistiskas un idejiskas mežģīnes. Tā bija proza, kas tikpat kā neizvirzīja jautājumu – kas tad īsti ir romāns (jo uz to jau atbildējuši klasiķi) un vai jēdzienam “reālisms” patiesi ir kāds sakars ar realitāti (jo nav cita “-isma” kā vien reālisms). Līdz ar to praktiski nebija nopietnu eksperimentu šajā žanrā, un romāns attīstījās ļoti lēni, bez mēģinājumiem lauzt reālisma klišeju.
Gadsimta pirmajā desmitgadē romāns aizvien vēl kūņojās bērnu autiņos. Dažus viduvējus romānus sarakstīja Augusts Deglavs (1862 – 1922) un Jēkabs Zeibolts (1867 – 1924); neveiksmīgi modernismu mēģināja aizsākt Haralds Eldgasts ar romānu “Zvaigžņotās naktis”. Taču jau tolaik ieskicējās topošās literatūras aprises: 1907. gadā psiholoģisko prozu jaunā kvalitātē pacēla Jānis Jaunsudrabiņš ar lirisko nelaimīgas mīlestības stāstu “Vēja ziedi”, bet 1909. gadā sociālkritiskā romāna žanrā jūtamas pārmaiņas ienesa Andrejs Upīts ar romānu “Jauni avoti”. Feminisma prozas aizsākumu iespējams datēt precīzi: to ievadīja Ivandes Kaijas (1876 – 1946) romāns “Iedzimtais grēks” (1913), kurā autore vērsās pret sabiedrības dubulto morāli un aizstāvēja sievietes tiesības.
Romāna žanra uzplaukums sākās jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 20. gadsimta 20 gados. Laikposmā no 1920. līdz 1940. gadam kopumā publicēti aptuveni 330 romāni. Ievērojamākie meistari – Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Zariņš, Andrejs Upīts, Aleksandrs Grīns, vēlāk arī Anšlavs Eglītis. Runājot par īsprozu – latviešu literatūrā profesionālu stāstnieku nekad nav bijis īpaši daudz. Lielākoties pazīstami romānisti ar saviem īsprozas darbiem aizpildīja spraugas starp romāniem (un pie viena arī preses izdevumu literatūrai atvēlētās lappuses); savukārt dzejnieki lāgiem izjuta nepieciešamību izteikt proziskā tekstā arī tās triviālās lietas, kas poēzijai nebija noderīgas. Līdz ar to īsproza parasti atgādināja nejaušus rakstīttieksmes uzplaiksnījumus, kuri tikpat nejauši lāgiem radīja arī kādu pērli. Taču daži prozisti vienlīdz veiksmīgi strādājuši gan romāna, gan stāsta žanrā, tostarp Kārlis Zariņš un Andrejs Upīts. Faktiski vienīgais īsti profesionālais stāstnieks bija Jānis Ezeriņš. 30-to gadu nogalē aizsākās tā saucamā ornamentālā proza, kuru reprezentēja Ērika Ādamsona un Mirdzas Bendrupes stāsti.
Iespējams, visu laiku populārākais latviešu prozists bija Vilis Lācis (1904 – 1966). Lācis rakstīja kvalitatīvu beletristiku, kurā bija atrodams viss: gan “ģimenes sāga”, kurā ietilpa piedzīvojumi aizjūras zemēs un 1. pasaules kara laikā (“Vecā jūrnieku ligzda”, 1938), gan bēdu stāsti par “mazo cilvēku” likteņiem (triloģija “Putni bez spārniem”, 1932), gan aizraujoša antiutopija (“Ceļojums uz Kalnu pilsētu” 1934), gan piedzīvojumi Džeka Londona garā (“Senču aicinājums”, 1935), gan pēc principa “caur ērkšķiem uz zvaigznēmī darināts lasāmgabals (“Akmeņainais ceļš”, 1939), gan, gluži pretēji, pēc principa “caur zvaigznēm uz ērkškiem” veidots romāns (“Pūļa elks”, 1935) u. c. Un, protams, “Zvejnieka dēls” (1934) -, šķiet, visvairāk lasītais romāns visā latviešu literatūras vēsturē, kurā stāstīts par kāda zvejnieka grūto dzīvi un skaisto mīlestību.