Eposs par latviešu strēlniekiem “Mūžības skartie” ir gigantisks – tajā ir aptuveni 5000 rindu. To veido 24 dažādos gados sacerētas poēmas; katru poēmu ievada īss vēsturisks komentārs, kas apdzejotajai epizodei ieskicē konkrētas vēsturiskās aprises. “Mūžības skartie” aptver laikposmu, sākot no pirmajām asinīm un beidzot ar brīdi, kad strēlnieki no Krievijas atgriežas Latvijā.
Raugoties no Čaka divdesmito gadu daiļrades puses, “Mūžības skartie” zināmā mērā ir negaidīts un Čakam neraksturīgs darbs. Taču, ja atceramies, ka Čaks par vienu no savas dzejas vadmotīviem izvirzīja indivīda brīvību, ir skaidrs, ka strēlnieki ir šās brīvības augstākas pakāpes iemiesojums, tās ir bezmaz mītiskas, patiesi “mūžības skartas” būtnes (turklāt strēlnieki ir tie paši nesenie “ielas zēni”, kuros bravūra vienojas ar sentimentu un lirismu).
“Mūžības skarto” ievaddaļu veido trīs poēmas: “Lūzumā” autors izskaidro strēlnieku cīņas vēsturisko jēgu, bet “Asinsbalss” un “Strēlnieka balss no kapa” – tās drīzāk ir vīzijas, autora dialogi ar bojā gājušajiem strēlniekiem un, iespējams, arī pašam ar sevi. Seko poēmas, kurās stāstīts par kaujām, tostarp grandiozām batālijām, kurās karš izvēršas par Visuma spēku cīņu, tomēr nekad nezaudējot saskari ar reāliem faktiem un detaļām. Strēlnieki pārtop par spēku, kas pārveido pasauli. Citās poēmās stāstīts par izlūkgājienu epizodēm un strēlnieku ikdienu. Dažviet darbojas arī reālas vēsturiskas personas – pulkvedis Jukums Vācietis, rotas komandieris Fridrihs Briedis, kura vadībā tika izcīnītas pirmās sekmīgās kaujas, mīnmetēju komandieris Dambis, kurš bija iesaukts par “Nāves salas velnu” un ir tāda paša nosaukuma poēmas varonis. Ļoti iespaidīgas ir poēmas “Vēlais viesis” un “Lielais kaps”. “Vēlajā viesī” pirmais kritušais strēlnieks Voldemārs Timma (arī reāla persona), nu jau “gaisīgs, ņirbojošs, līdzīgs tvaikam”, pēc nāves ierodas mājās pie savas ģimenes. “Lielajā kapā” komandieris pirms kaujas pavēl strēlniekiem izrakt milzīgu kapu – pašiem sev. Taču eposa virsotne neapšaubāmi ir “Sprediķis Piņķu baznīcā”, kurā mācītāja vietā runā pulkvedis Vācietis, salīdzinādams strēlniekus ar Kristu un formulēdams viņu upurēšanās jēgu: “No zemzemes jūsu tauta ceļas. / Bez asinīm tai neuzcelties, / Jūsu asinīm un jūsu kvēles: / Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās, / Stiprums lielais, kas to kopā turēs / Vienmēr mūžos.”