Linards Laicens

Spread the love

Aktīvajā literatūrā pastāvēja arī otrs atzars, ko veidoja kreisi noskaņotie literāti, kas rakstīja sociāli un politiski tendētu dzeju. Vispirmām kārtām te jāmin Linards Laicens (1883 – 1938). Viņš bija pārliecināts revolucionārs un sociālisma piekritējs jau kopš 1905. gada; Laicens pabija gan cariskās Krievijas, gan neatkarīgās Latvijas, gan PSRS cietumos; viņš aktīvi darbojās politikā un vairākus gadus bija Saeimas deputāts. Laicens sarakstīja astoņus dzejoļu un desmit stāstu krājumus, trīs romānus, lugas u. c. Laicenam vairs nepastāv “realizējamā sapņa” jēdziens, kas tik ļoti svarīgs bija Sudrabkalnam; arī Ērmaņa vispārcilvēcisko vērtību sludināšana viņam ir pilnībā sveša, nemaz nerunājot par bībelisko morāli vai kultūras reminiscencēm. Laicenam pastāv tikai divas viena otru izslēdzošas kategorijas – “jaunais” un “vecais”. “Radīšanas darbs ir revolucionārs akts,”uzskatīja Laicens – bez šaubām, lai iznīcinātu “veco”. Līdz ar to vārds pārtop par graušanas instrumentu, par “vecā” iznīcināšanas ieroci. Modernisma utopisms un sociālais utopisms Laicena daiļradē ir apbrīnojami saskanīgi. “Šī pasauls kazarme / līdz galam jāsagrauj mums! / Lai rēc vēl lielgabals, / lai granātas vēl šķiežas, / Līdz pasaules veikalam / pats pamats apkārt sviežas,”rakstīja Laicens. Vēl vairāk: “Steidz izmēzt no sevis it visu, kas mantots no grieķiem, / un nomazgā kvēpus, ko renesanss sabēris tevī kā skurstens, / kas gadiem nav piedzīvojis slotas un rūcošu liesmu, – / līdz kļūsi tu Parnasus graujošs un briesmons – līdz šausmās / sāks vaidēt kultūras beigtie.” Atcerēsimies “kultūras beigtā” Sudrabkalna aicinājumu celt jaunu Partenonu – paralēle ir ļoti daiļrunīga: radikāli atšķirīgi dzejnieki pieprasa vienu un to pašu. Laicena absolutizētajam jaunā/vecā pretstatījumam ir pakļauts viss – no ideoloģijas līdz dzejas formālajiem aspektiem. 1922. gadā tika publicēta Laicena apcere “Dzejas principi”, kuru varētu uzskatīt par visu kreisi noskaņoto dzejnieku manifestu. Tajā bija teikts, ka tagadne pieprasa jaunas dzejas formas; turklāt “jaunā pasaules uzskata” dzejnieki, kas dzejo “senajās formās”, pilnībā nepiederot tagadnei. Interesanti, ka pats Laicens savos pirmajos divos krājumos atklājās kā tradicionāls un ļoti viduvējs liriķis. Krass lūzums notika 1920. gadā, kad iznāca viņa trešais krājums – “Karavāne”, kam sekoja “Semafors”, “Berlīne” (abi 1924) un mazais, austrumnieciski ornamentētais mīlestības lirikas krājumiņš “Ho-Taī“(1922). Tajos apkopoti Laicena spožākie dzejas darbi, kuros viņš burtiski sadragāja ierastās dzejas struktūras, pievērsdamies verlibram, eksperimentēdams ar rindu un vārdu grafisko izkārtojumu, manipulēdams ar plakātiskiem saukļiem (acīm redzamā Majakovska ietekmē) un bezmaz terorizēdams lasītāju ar savu fantastisko paštaisnības apziņu.

“Dzejas principos” Laicens noliedza jebkādu literatūras patstāvību, sludināja mākslas pakļautību dzīvei un deklarēja, ka dzeja ir tikai līdzeklis revolūcijas sasniegšanai. “Dzejniekam ar savā dzejas darbā ielikto smadzeņu enerģiju un vārdu nākas sagraut mūrus, nākas salauzt dzelzis, nākas pārspēt lielgabalu rēcienus un aero lidojumus,”viņš rakstīja. Šeit vēl jāpievieno ne reizi vien atkārtotā prasība atbrīvoties no visa “liekā” – no pārlieku greznām metaforām un pašrefleksijas, no vārsmošanas likumiem – un panākt maksimālu frāzes piesātinājumu un lakonismu. Līdz ar to dažkārt viņa dzeja pārvēršas klajā propagandā – īpaši tālab, ka Laicens nevairījās deklarēt savu politisko pārliecību. Par laimi, dzejai tomēr ir savi likumi, kas no “liekā” tik viegli neļauj atbrīvoties. Tieši tāpēc Laicens tomēr ir viens no spilgtākajiem modernistiem, kuram modernisma agresīvo potenciālu izdevās realizēt ļoti izteiksmīgi.Varētu teikt, ka viņš izpildīja tādu kā sētnieka funkciju – ar visai primitīviem līdzekļiem izmēza no dzejas arsenāla pliekanību, sentimentu un banalitāti; un – pats galvenais – pierādīja, ka katrs laiks patiesi pieprasa – vai rada – sava veida poētiku.

Laicena īsprozu labi raksturo kāda viņa stāsta virsraksts: “Lai dzīvo nost!” Tas ir kāda rakstnieka (tātad – “kultūras beigtā”) monologs, kura ritumā viņš pamazām pārliecinās par lozunga “Nost!” jēgu un nepieciešamību. Dažkārt stāsti ir profesionālā līmenī izstrādāta revolucionāro ideju propaganda (krājums “Attaisnotie”, 1921, kurā aprakstītas un attaisnotas dažāda veida sociālās agresivitātes izpausmes), citkārt – spoži ironiska sociālkritika (krājumi “Mēbelīgā Rīga”, 1924; “Portfelis un valgs”, 1933). Savukārt Laicena romāni – daļēji autobiogrāfiskie “Emigrants” (1926) un “Kliedzošie korpusi” (1927), kuri sakņojas autora emigrācijas un cietuma pieredzē, un nepabeigtā antiutopija “Limitrofija” (1935) – ir diezgan neizteiksmīgi un amorfi.

1932. gadā Laicens, lai izvairītos no kārtējā aresta, emigrēja uz Padomju Savienību. 1938. gadā viņu nošāva līdz ar daudziem citiem Padomju Savienībā dzīvojošajiem latviešu literātiem.

Back to Top