1906. gadā žurnālā “Dzelme” tika publicēta deklarācija “Mūsu mākslas motīvi”. Tajā rakstīts: “Vienīgais reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles dziļākie pārdzīvojumi, tie mirkļi, kad viņš no tāliem augstumiem pārredz un uzņem sevī plašu, neskaitāmu brīnumu pilnu pasauli. Un, ja tad tāds mākslinieks,kurš būs dziļi sajutis, ka šīs pasaules brīnišķie spēki ir neizsmeļami, radīs, viņa darbs būs mākslas darbs. (..) Tā māksla kļūs par sevišķi harmonisku skaistuma sajūtu, par jaunu dievlūgšanu – reliģisku mākslas kultu. Reliģiskās ekstāzes noslēpumus modinās un apgaismos māksla. Un tā vienīgā, dziļākā un patiesā nākotnes reliģija būs skaistuma reliģija. (..) Tiek uzstādītas līdz apnikumam nodrāztās dogmatiskās strāvas: “māksla priekš dzīves” vai “māksla priekš mākslas”. Priekš mums viņa nav neviena no abām. Mēs te atklāti atbildam, ka mums māksla nevar būt sabiedrības kalpone, jo mums viņa nav līdzeklis, bet gan pats mērķis.” Bez tam “Mūsu mākslas motīvos” bija uzsvērta doma par to, ka māksla nav utilitāra, ka mākslu nedrīkst vērtēt pēc “derīgs/nederīgs” principa. Deklarāciju bija parakstījuši deviņi atšķirīgi – gan rakstības, gan kvalitātes ziņā – literāti, kuru turpmākā daiļrade vēl vairāk nostiprināja šo atšķirīgumu: Eduards Cālītis, Kārlis Krūza, Zemgaliešu Biruta, Jānis Akuraters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Štrāls, Augusts Baltpurviņš, Kārlis Jākobsons, Kārlis Skalbe (ar dekadentu izdevumiem bija saistīti arī vairāki citi rakstnieki, tostarp Viktors Eglītis, Edvarts Virza, Antons Austriņš, Voldemārs Dambergs, Fallijs, Haralds Eldgasts, Pāvils Gruzna).
“Mūsu mākslas motīvus” pēcāk sāka uzskatīt par latviešu dekadences manifestu, un ar šo apzīmējumu deklarācija ir iegājusi literatūras vēsturē. Taču jau no citētās pasāžas acīm redzams, ka “Mūsu mākslas motīviem” ar dekadenci varētu būt vien attāls sakars. Literatūrā parādījās ekspresīvāki akcenti, dažādojās dzejas forma, sākās simbolu spēles, ienāca “dēmonisms”, drūmas kaislības un aizplīvurota erotika, vārda maģija, bija jūtams spēcīgs un dažkārt nepārstrādāts Nīčes (arī viņa stilistikas) un Šopenhauera iespaids, tomēr ļoti daudziem dekadentu tekstiem vairs ir tikai literatūrvēsturiska vērtība, un, no mūsdienām raugoties, tie liekas visai naivi un primitīvi. Katrā ziņā – ja ar dekadentu tekstiem salīdzina, no vienas puses, Plūdoņa “psihodrāmas” un, no otras, Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā”, kvalitātes ziņā kontrasts ir acīm redzams. Dekadence parādīja iespējas, kādas pastāv literatūrā, taču tās tika realizētas tikai daļēji un tikai dažu rakstnieku tekstos, kas sacerēti laikposmā aptuveni no 1903. līdz 1910. gadam. Latviešu dekadentu devums diemžēl nav salīdzināms ar apvērsumu, kādu radīja dekadenti un simbolisti Francijā vai Krievijā. Bija Nīčes, Šopenhauera, Vailda, tolaik ļoti populārā poļu simbolista Pšibiševska, Belija, Brjusova, Sologuba, Ibsena, Hamsuna u. c. ietekmes, taču nebija tekstu, ko varētu likt līdzās šo rakstnieku darbiem. Faktiski dekadence ir pārmēru skaļš apzīmējums dažām 20. gadsimta sākuma latviešu literārā procesa īpatnībām.
Viktoru Eglīti (1877 – 1945), kaut arī viņš “Dzelmes”deklarāciju neparakstīja, mēdz uzskatīt par dekadences ierosinātāju, vismaz – viņš viens no pirmajiem konceptuāli formulēja dažas simbolisma idejas. Eglītis apdzejoja kaislības, šausmas, izmisumu, “dēmonismu”, zemapziņas dzīvi un tamlīdzīgas lietas; viņš uzskatīja, ka haoss ir radošais pirmsākums. Dekadences laika dzeja apkopota krājumā “Elēģijas” (1907). Eglītis rakstīja arī prozu; viņa stāsti (krājums ar daiļrunīgo nosaukumu “Vērtības pārvērtējot”, 1911) liekas krietni intriģējošāki nekā dzeja. Svarīgi bija arī tas, ka ar Eglīša darbu starpniecību latviešu literatūra saskārās ar Po, Bodlēra un Verlēna dzeju, arī ar krievu simbolistiem, ar kuriem viņš bija personiski pazīstams. Pēcāk Eglītis pievērsās jaunklasicismam (dzejoļu krājums “Hipokrēna”, 1912; rakstu krājums “Ceļš uz latvju renesansi”, 1914), vēl vēlāk – latviskuma meklējumiem un tā saucamajai dievturu kustībai, kas 20. gadsimta 30. gados mēģināja izveidot nacionālo reliģiju. 1944. gadā pēc padomju okupācijas Eglīti apcietināja, un viņš nomira cietumā.
Savukārt Haralds Eldgasts (1882 – 1926) sarakstīja pirmo moderno romānu latviešu literatūrā “Zvaigžņotās naktis” (1905). Apzīmējums “modernais romāns” ir mazliet pārspīlēts, jo šis darbs, apakšvirsrakstā nodēvēts par “Vienas dvēseles stāstu”, ir visai primitīvs, stipri eksaltēts vēstījums par kāda studenta, Jovana Mermana, vilšanos mīlestībā, aiziešanu no sabiedrības, “jaunas dzīves” veidošanu un jauniem mīlestības pārdzīvojumiem. Kritika atzina, ka romāns tapis spēcīgā Pšibiševska, jo sevišķi viņa romāna “Homo Sapiens” (1901) ietekmē. Taču “Zvaigžņotās naktis” jāpiemin drīzāk plašā priekšvārda dēļ, ko arī var uzskatīt par sava veida manifestu. Pasludinājis pievēršanos dvēseles dzīvei (“Īstā tiešamība nav ārpus mums, bet ir iekš mums”), autors raksta, ka māksla ir cilvēces augstākā vērtība, cilvēces reliģija. Eldgasts vēršas pret mākslu, kas “tiek nostādīta sabiedrības kalpībā”, un formulē iekšējās brīvības nepieciešamību. Liela vieta atvēlēta visai nekonkrētām pārdomām par simbolismu – par to, ka tikai simbolisms spēj ieskatīties “dvēseles mistērijās”. Un: “Īstā māksla kā dvēseles noslēpumu tulkotāja ir simboliska. Mākslas darbi – dvēseles pārdzīvojumu, sajūtu simboli. Prasīt pēc reālās mākslas nozīmē mākslu pilnīgi nesaprast, viņu noliegt.”
Lai arī par dekadences inspirētāju un procesa virzītāju tika uzskatīts erudītais daudzrakstītājs Viktors Eglītis, tomēr tagad ir skaidrs, ka visspilgtākā personība šai laikposmā bija Edvarts Virza (1883 – 1940). Virza nav sarakstījis ne tuvu tik daudz kā citi dekadenti, tomēr viņš vienīgais uz modernisma izaicinājumu spēja atbildēt mākslinieciski augstvērtīgā līmenī. Viņa daiļradē realizējās sākumā simbolisma, pēcāk jaunklasicisma poētikas elementi. Ar dekadences laikmetu saistīti divi no pieciem Virzas dzejoļu krājumiem: “Biķeris” (1907) un “Dievišķīgās rotaļas” (1919). “Biķera” pasaule ir drūma, ar “liktenīgām kaislībām” un neprātu piesātināta; dominē vientulības un strupceļa, vietumis bezizejas labirinta izjūta – dzejoļi it kā balansē starp esamību un neesamību, precīzāk, esamība tiek uzlūkota kā neizzināma mistērija, kas vispār raksturīga simbolismam. “Es klīstu tālāk pa klusumu baigo – / Visas zemes šausmas sirdī man dus”; “Es biju viens, es pats sev miris likos”; “Mēs esam pēdējie zemes bērni,/ Mēs nespēka pilnā, vientuļā cilts,/ Pēc mūsu nāves vairs neziedēs puķes, / Nedz elpos dzīvības vilnis silts” – šie citāti precīzi raksturo krājuma gaisotni. Vēl jāpievieno mīlas dzejoļi un erotika, kas ir tikpat drūma un uz aizapziņas sfērām orientēta (sieviete kā “melna liesma”). It kā ierastais dekadences arsenāls, taču atšķirībā no citiem dekadentiem Virza ļoti reti iekrīt banalitātes lamatās. Savukārt divpadsmit gadus tapušās “Dievišķīgās rotaļas” pielika patiesi iespaidīgu punktu dekadences laikmetam un vienlaikus ievadīja jaunu posmu Virzas daiļradē – posmu, kura vainagojums kļuva “Straumēni”. Kā liecina jau virsraksts, drūmās simbolikas vietā nu stājies dzīvespriecīgs rotaļīgums; krājums viscaur ir gaišāks par “Biķeri”: “No jauna atdots esmu sev un pasaulei / No tumsības, kur tiku ilgus gadus smacis.”
Dekadences pastāvēšanas sešos septiņos gados sacerēto tekstu lielākajai daļai patiesi drīzāk ir tikai “literatūrvēsturiska vērtība”, tomēr dekadences jēga ir nenoliedzama. Proti, šedevrus tā neradīja, tomēr pašos pamatos izmainīja attieksmi pret vārda mākslu. Pirmo reizi tik aktīvi un vienprātīgi tika manifestēta prasība pēc mākslas brīvības. Literatūra tika uzlūkota kā pašvērtība – nevis kā neobligāta piedeva kādai citai esamības sfērai. Sākās konceptuāls dialogs ar iepriekšējā laikposma literatūru; aktivizējās dialogs ar laikabiedriem, kultūras dinamika kļuva straujāka, un literatūra piedāvāja vairākus atšķirīgus turpmākās attīstības modeļus