Fricis Bārda: svešinieks savā laikmetā
Fricis Bārda (1880 – 1919) ir viens no 20. gadsimta sākuma spilgtākajiem jaunromantiķiem. Bārda ir arī būtībā vienīgais tā laika romantisma teorētiķis, kaut gan programmatiskā apcere Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms publicēta jau pēc autora nāves (sarakstīta 1910. gadā, publicēta 1920. gadā), kurā romatiķis raksturots kā cilvēks, “kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesis, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika”. Bārdam ir iznākuši divi dzejoļu krājumi – Zemes dēls (1911) un Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam (1923). ā
Esejiste Zenta Mauriņa vēlāk rakstīja, ka Bārda “bija svešs savam laikmetam”. Šoreiz tā nebūt nav ierastā metafora, ar kādu mēdz apveltīt katru daudzmaz oriģināli domājošu rakstnieku. Bārdas dzejā patiesi nav saskatāma pat vārga tā laika sociālo satricinājumu atblāzma (viņš bija viens no tiem retajiem latviešu literātiem, kas noliedzoši uztvēra 1905. gada revolūciju, redzēdams tajā tikai varmācības triumfu).Bārdam piemīt apcerīga un līdzsvarota domātāja daba. Zināmā mērā Bārdu varētu uzskatīt par reliģiozu dzejnieku, taču ne šī jēdziena ierastajā nozīmē. Dzejolī Zemes dēls teikts: Tu rokās ziedu / pinekļus nesi. / Tu zemes ziedu / gūsteknis esi… / (..) Bet, nakts kad un mūžība / zvaigžņājā kāp, – / tu kluss tieci: / pinekļos / rokas tev sāp. To var uzskatīt par Bārdas poētiski filozofisko deklarāciju: no vienas puses, nenovēršamā piesaistība “zemes ziediem”, no otras – vienlīdz nenovēršamās romantiķa ilgas pēc bezgalības. Bārda skeptiski attiecās gan pret kristietismu, gan pret mēģinājumiem restaurēt (vai radīt) nacionālu reliģiju – viņa dzejā nav nedz Kristus, nedz kristīgās simbolikas, nedz pseidomitoloģisko konstrukciju, toties bieži līdz ar dabu tiek piesaukts Dievs. Tālab Bārda traktēts gan kā panteists, gan kā panenteists (panteismā Dievs atrodams katrā pasaules sastāvdaļā, bet panenteismā viņš ir personificējama būtne). Saprotams, diez vai Bārdu iespējams uztvert kā filozofu ar “pabeigtu” sistēmu, tomēr viņa dzejā dabas filozofijas un dabas reliģijas elementi ir
Bārda rakstīja arī garākus dzejojumus, tostarp pēc Vecās Derības motīviem sacerēto poēmu Samsona gals, vizionāro Tamāras nakti un poēmu Sapņotājs pāžs, kurā lasāma vēl viena romantisma deklarācija: Kas sapnim ar visu būtību tic, / to sapnis izpestīs beigās
Kārlis Skalbe: pasaku meistars
Ja salīdzina ar Bārdu, Kārlis Skalbe (1879 – 1945), arī tipisks jaunromantiķis, ir krietni tradicionālāks un zināmā mērā arī konservatīvāks liriķis – mierīgs, apvaldīts, lielākoties ļoti konkrēts intuitīvists, bez Bārdam tik ļoti raksturīgās “metafiziskuma” dimensijas, kaut gan arī Skalbes dzejā var atrast panteisma elementus (“Man brālis putniņš zilā / Un zivtiņa atvarā”). Dabai Skalbes dzejā ir milzīga loma – gan kā apceres objektam, gan kā apceres ierosinātājai. Dzejolī “Saules vārdi” Skalbe rakstīja par “saules vārdiem”, “kas man visu mīlēt liek”, – un viņa dzeju var interpretēt kā “saules vārdu” (saule kā visa esošā pirmsākums) meklējumu ceļu. Šis ceļš bija diezgan garš: pirmais Skalbes darbs, dzejojums “Pie jūras”, iznāca 1898. gadā; tam sekoja daudzi dzejoļu krājumi, tostarp “Cietumnieka sapņi” (1902), kurā, kā liecina jau virsraksts, dominē romantismam raksturīgais īstenības (“cietuma”) un sapņa pretstatījums, u. c. Intonācijas ziņā stipri atšķirīgs ir krājums “Emigranta dziesmas” (1909), kas radies, Skalbem dzīvojot emigrācijā pēc 1905. gada revolūcijas, un kurā daudz lielākā mērā jūtama grūtsirdības un bezizejas apziņa (“Purvā smejas maldu gari, / Visas tekas tumsā vada”). Tāpat atšķirīgs ir krājums “Daugavas viļņi” (1918), kuru ierosinājušas Latvijas brīvības cīņas un kurā Skalbe sev neraksturīgā patosā apgalvo: “Nebeigs cīnīties Latvijas dēli, / Ellē pašā tie gatavi nokāpt, / Droši sist ar dūri uz galda, / Prasīt Latvijas tiesu un daļu.” Te jāpiebilst, ka, dzejā būdams elēģisks sapņotājs un romantiķis, dzīvē Skalbe bija drīzāk pragmatiķis un aktīvs sabiedriskais darbinieks: viņš piedalījās gan 1905. gada revolūcijā, gan 1. pasaules karā, bet pēc tam neatkarīgajā Latvijā daudzus gadus bija Saeimas deputāts. 1944. gadā Skalbe devās trimdā uz Zviedriju, kur pēc dažiem mēnešiem mira.
Taču literatūras vēsturē Skalbe ir iegājis, pateicoties galvenokārt savām pasakām, kurām līdzvērtīgu latviešu literatūrā nav un kuras var salīdzināt, no vienas puses, ar Andersena, no otras – ar Oskara Vailda pasakām (Skalbe ir arī tulkojis Vaildu). Kritiķis Arveds Švābe precīzi atzīmēja, ka, Vailda pasaku varonis bijis Skaistums, turpretī Skalbes – Tikums. Pirmā – visai apjomīgā – pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” izdota 1904. gadā: to var uzskatīt arī par pirmo simbolisma poētikas realizāciju latviešu prozā; pēcāk izdoti daudzi Skalbes pasaku krājumi. Pasaku darbība norisinās diezgan nosacītā vidē, ko veido atbalsis no fokloras, kas mijas ar priekšstatiem par visai nekonkrētiem viduslaikiem; vietumis iznirst austrumnieciski motīvi; parādās arī itin mūsdienīgas pilsētas tēls. Sižeti ne tik daudz “brīnumaini”, cik moralizējoši, viscaur evaņģēliskajā un folkloras ētikā sakņoti. Skalbes pasaku varoņi parasti ir skumji meklētāji, vientulīgi cietēji un pazemīgi humānisti. Vārdu sakot, Skalbes pasakas iemieso tos ideālus, kurus grūti atrast mūslaiku pasaulē.