Vilis Plūdonis: vizionārā pasaule

Spread the love

Vilis Plūdonis (1874 – 1940) bija viens no gadsimta sākuma dzejas reformētājiem – un arī viens no tiem, kuri nepiederēja ne pie kāda literārā virziena. Plūdonis ir drūmi eksaltēts dzejnieks – daudzi dzejoļi veltīti mūžīgajai memento mori! tēmai. Tālab viņa dzejā bieži ienāk viņsaules un vizionārās pasaules motīvi, kas līdz Plūdonim bija sastopami tikai pseidomitoloģisku konstrukciju skatā.

Plūdonis kļuva pazīstams gadsimtu mijā ar alegoriskajām poēmām Divi pasaules (1899) un Atraitnes dēls (1901). Tie ir sižetiski dzejojumi, kurus var uztvert arī kā “bērnišķīgu simbolismu”: spēles ar pašradītiem simboliem tajos gan ir, tomēr tās ir pārlieku viennozīmīgas, un poēmas paliek triviālu alegoriju līmenī. Divi pasaulēs pasaule tiek sadalīta pretmetos, “augšā” un “apakšā”: zvejniekos, kuriem smagi jāstrādā un kuri vētras laikā jūrā iet bojā, un buržuāzijā, kas tai laikā dzīro. Atraitnes dēlā aprakstīts trūcīga jaunekļa liktenis. Viņš, zinību alku pārņemts, dodas uz Pēterburgu, kļūst par studentu, taču saslimst un mirst, neviena neievērots un nevienam nevajadzīgs. Līdzīgas alegoriskas konstrukcijas Plūdonis radīja arī pēcāk, tostarp poēmu Uz saulaino tāli (1912), kurā poētiskā formā modelēta 1905. gada revolūcija: sabiedrība sadalīta šķirās, un šis dalījums projicēts putnu pasaulē (pīles – mietpilsoņi, gaiļi – aristokrāti u. tml.); seko gājputnu, t. i., sabiedrības aktīvākās daļas lidojums “uz saulaino tāli”, kura laikā iet bojā viņu vadonis Jaunais Gulbis – revolūcija tiek sakauta.

Krietni iespaidīgākas ir Plūdoņa mazās poēmas, kuras viņš dēvēja par “psihodrāmām”, – Baigi (1903) un Rēgi (1908). Ja vispār var runāt par dekadenci latviešu literatūrā, tad Plūdonis šo poēmu dēļ uzskatāms par dekadentiskāko no visiem dekadentiem. Tās ir nakts vīzijas vai redzējumi (tos, iespējams, inspirējis Edgara Po Krauklis), kuros latviešu literatūra, škiet, pirmo reizi saskārās ar iedomām un murgainajiem tēliem no aizapziņas sfērām. Nosliece uz neapzināto, vizionāro un baismīgo saglabājās visā turpmākajā Plūdoņa daiļradē. Tā tas ir arī viņa meistarīgajās balādēs, kas rakstītas tradicionālajā romantiskās balādes tehnikā: pusapzinātās, tomēr kaut kur teksta zemdegās jaušamās šausmas kā pēkšņs, šokējošs impulss izšaujas burtiski pēdējās divās teksta rindās. Parasti Plūdonis izmantoja vācu romantisma klasiskos sižetus komplektā ar motīviem no Latvijas vēstures un folkloras. Pazīstamākā ir vēsturiskā balāde Salgales Mada loms (1913), kurā Madis, 13. gadsimta latvietis, zvejodams zivis, izvelk no upes cīņās ar vācu krustnešiem kritušā dēla līķi.

Arī dažus Plūdoņa dzejoļu krājumus var uztvert kā plašas poēmas: tie veidoti kā konceptuāli veselumi, ar prologiem un izskaņām, ar jēdzieniski un emocionāli viendabīgām nodaļām. Krājumā Via Dolorosa (1918) apkopota kara laikā sacerētā dzeja – jūtīga dzejnieka reakcija uz kara šausmām. Krājumā ar daiļrunīgo nosaukumu No Nakts līdz Rītam (1921) atainots laikposms no 1905. gada revolūcijas sakāves izraisītā šoka līdz himniskajai izskaņai, kad Latvija iegūst neatkarību. Plūdoņa krājumi zināmā mērā atgādina muzikālus skaņdarbus – un ne jau tikai to kompozīcijas un polifoniskuma dēļ. Plūdonis bija nepārspējams dzejas skaniskuma meistars; bieži vien teksta skanējums un ritms noteica teksta jēgu. Tas, kā Plūdonis atveidoja kustību, – visviens, vai tas būtu bēru gājiens poēmā Rekviēms (1899), vētras trakošana poēmā Uz saulaino tāli vai vilciena kustība Atraitnes dēlā, – tas, liekas, nav pārspēts vēl šodien.

No Plūdoņa tulkojumiem jāizceļ Nīčes Tā runāja Zaratustra (1908), kas savu nozīmi nav zaudējis joprojām, jo Nīčes teksta patētiskā poētika izrādījusies precīzi atbilstoša Plūdoņa eksaltētajai rakstībai.

Plūdonis turpināja dzejot arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, taču viņu piemeklēja daudzu dzejnieku bēdīgais liktenis. Lai arī vispāratzīts un cienīts, viņš sāka atražot sevi, un uz trīsdesmito gadu dzejas fona Plūdoņa panti lāgiem liekas pat kuriozi, jo sevišķi – viņa patriotiskās dzejas kroņa optimisms.

Back to Top