Arī latviešu literatūrā 20. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs strauji izmainījās ne tikai literatūras vispārējā aina, bet arī paši priekšstati par to, kas ir literatūra. Taču – latviešu literatūrā tikpat kā nebija estētiskā radikālisma: nebija virzienu, kas destruktīvā potenciāla ziņā varētu līdzināties, piemēram, tik agresīviem virzieniem kā futūrisms vai dadaisms. Gandrīz visu modernisma paveidu manifestos viens no stūrakmeņiem bija prasība iznīcināt “muzejus”, tostarp arī pagātnes literatūru. Taču latviešu literatūra bija pārāk jauna, lai varētu atļauties šo tēzi – kaut vai kā šokējošu un epatējošu žestu. Gluži vienkārši – par tradicionālām uzskatītās estētiskās struktūras vēl nebija nostabilizējušās, “muzejs” vēl nebija izveidojies, turklāt literatūrai daudz svarīgāka bija nacionālās pašapzināšanās funkcija: autors, kas rakstīja latviešu valodā, vērsās gan pret pārkrievošanās, gan pret pārvācošanās tendencēm. Jo sevišķi aktuāli tas bija gadsimta sākumā. Vēlāk, 1. pasaules kara laikā, kļuva redzams, ka latviešu kultūras iznīcināšana ir gluži reāla, un pavisam neiederīga “muzeju” graušanas ideja liktos Latvijas valsts tapšanas brīdī. Ja kāds autors paceltu roku pret “muzeju”, latviešu literatūras vēsturi, tas nozīmētu, ka viņš vēršas pret latviešu kultūru un latviskumu vispār. Sociālās un nacionālās problēmas literatūrai gadsimta pirmajos gadu desmitos vēl bija svarīgākas par estētiskajām.
Līdz ar to modernisma drāma, sākot jau ar tās prologu – simbolismu, realizējās nevis kā spilgti izteikti virzieni un grupējumi, kuros varētu orientēties bezmaz ar klasifikācijas tabulas palīdzību, bet gan kā atsevišķu modernās paradigmas īpatnību izpausmes atsevišķu rakstnieku daiļradē. Modernisma lielais izaicinājums tika pieņemts, literatūra citādojās, kļuva straujāka tās dinamika, taču bija pārāk maz talantīgu rakstnieku, kas būtu gatavi spēlēt “uz visu banku” un atbildēt uz izaicinājumu ar vienlīdz liela mēroga tekstiem.