Kādam tēvam bija trīs dēli, divi gudri, trešais – dzērājs. Apmēram šādi varētu raksturot Andrieva Niedras (1871 – 1942) nozīmīgākā romāna Līduma dūmos (1899) – un tas ir arī pirmais nozīmīgākais romāns pēc Mērnieku laikiem – intrigas iesākumu.
Taču pastāv vēl viens ļoti sarežģīts un daudzveidīgi interpretējams romāns, par kuru strīdi nav pieklusuši vēl mūsdienās. Tā ir Niedras biogrāfija – starp latviešu literātiem ko līdzvērtīgu grūti atrast. Kaut arī Niedra bija izstudējis teoloģiju, viņš kļuva par rakstnieku, žurnālistu, izdevēju; slava atnāca jau ar pirmo romānu Līduma dūmos. Niedra bija viens no retajiem literātiem, kurš pilnīgi noliedzoši uztvēra 1905. gada revolūciju. Pēc tās viņš beidzot pārkvalificējās par mācītāju, palikdams šai amatā līdz 1918. gadam. Vienlaikus viņš pierādīja sevi kā veiksmīgu uzņēmēju. Niedra bija arī enerģisks un paštaisns politiķis. Kā zināms, politikā tieši lielākie ideālisti ir visbīstamākie: kad 1. pasaules kara laikā vācu armija bija okupējusi daļu Latvijas teritorijas, Niedra, sadarbodamies ar vāciešiem, dibināja jaunu valdību ar sevi kā ar ministru prezidentu priekšgalā. Tiesa gan, jaunā valdība pastāvēja tikai trīs mēnešus; pēc tās krišanas eksprezidentu tiesāja par tautas nodevību, piesprieda cietumsodu un pēcāk izraidīja no Latvijas. Ilgu laiku Niedra bija mācītājs Austrumprūsijā, kur sarakstīja memuārus, izaicinoši tos nodēvēdams par Tautas nodevēja atmiņām. 1942. gadā Niedra atgriezās Latvijā, kur drīz pēc tam mira.
Romāna Līduma dūmos darbības vide ir tradicionālā, no brāļu Kaudzīšu un Blaumaņa darbiem pazīstamā. Tomēr tas drīzāk ir “ideju” romāns. Mazajā, stabilajā pasaulītē (šoreiz dominē tikai divi elementi – zemnieku saimniecība un muiža), ko tikai palaikam sakustina sīkas intrigas, no augstām skolām atgriežas divi brāļi Strautmaļi: viens no zemnieka dēla izskolojies par inženieri, otrs – par mācītāju; ir arī trešais brālis, vienkāršs zemkopis, kas zināmā mērā atgādina Blaumaņa “purva bridēju” Edgaru. Autors šeit lieto vecumveco prozas principu: sadala vienu personību trīs elementos, trīs ideju iemiesojumos, lai starp šiem ideju nesējiem rastos konfrontācija un līdz ar to arī raisītos sižets un šķiltos morāles dzirkstis. Inženieris ir praktiķis, mehānistisks pasaules pārveidotājs, kas apsēsts ar tehniskā un ekonomiskā progresa idejām; mācītājs ir morālists un ētisks maksimālists, kas savas idejas konsekventi mēdz novest līdz absurdam; zemkopis ir tradīcijas pārmantotājs, kurš nevis cīnās ar ideju un problēmu dēmoniem, bet vai nu ātri un viegli aizgaiņā tos krogā (romāna sākumā), vai atgriežas pie tradicionālās zemkopja darba ētikas (beigās). Raksturīgi, ka inženieris un mācītājs, t. i., “jaunās pasaules”, nākotnes pārstāvji, ir tik lielā mērā apsēsti ar savām idejām, ka to vārdā ļauj izūtrupēt savu tēvu: “jaunā pasaule” un progress parādās diezgan atbaidošā gaismā. No šejienes, protams, izriet morāle (Niedra nekad nepalaiž garām izdevību nolasīt kādu sprediķi): “jaunā pasaule” jāveido ciešā saskaņā ar evaņģēlisko ētiku.
Zināmā mērā Līduma dūmos ir brāļu Kaudzīšu, Blaumaņa un Poruka prozas sintēze: no vienas puses – smagnējais, viscaur pamatīgais reālisms, no otras – ar maksimālismu apzīmogotās, bezmaz līdz mazohismam savu ideju apsēstās personas. Trīs tikko minētie autori bija visai skeptiski noskaņoti pret poētiskajām modināšanas idejām, turpretī Niedra tās pārfrāzēja racionālā garā: latviešu zemniekam jāizglītojas, jāstrādā un ar ekonomiskām metodēm (nevis ar politisku cīņu) jāpieveic vācu muižniecība. Modināšanas poēziju Niedra pārvērta praktiskā teorijā – Līduma dūmos var kalpot arī par rokasgrāmatu iesācējam uzņēmējam, kurā aprakstīts, kādā veidā “mežonīgā kapitālisma” periodā cilvēks bez naudas var tikt pie kapitāla. Romāna noslēgums ir izcili laimīgs. Uz vēstures skatuves uznākošais latviešu zemnieks ir līdzvērtīgs un pat pārāks par aizejošo vācu muižniecību, visi trīs brāļi pēc grūtām cīņām pieveikuši sevi, autors garumgaru dialogu formā nolasījis sprediķus par visu, par ko vien iespējams sprediķot, – un beidzamajās lappusēs veiksmīgi atrisinās arī visai sarežģītās mīlestības lietas un ģimeniskās kolīzijas. Latviešu literatūrā nav daudz romānu ar tik laimīgām beigām.
Niedra ir sarakstījis vēl vairākus romānus, starp kuriem nozīmīgākais ir Kad mēness dilst (1902). Tas ir pirmais vēsturiskais romāns latviešu literatūrā. Romānā stāstīts par notikumiem 16. gadsimtā, Livonijas kara beigās. Uzmanības centrā ir “dilstošā mēness zīmē” dzimušais jaunais muižnieks Indriķis – tipisks romantisks brīvības cīnītājs, kurš parādījies pārāk agri un tāpēc iet bojā.
Līdz ar to 19. gadsimts bija noslēdzies. Literatūra bija atmodinājusi nacionālo pašapziņu un pie viena arī pati sevi. Literatūra izlīda no mazvērtības kompleksiem piesātinātā provinciālisma purva un radīja stabilu pamatu tālākajai virzībai. Poruks poēzijas robežas paplašināja tālu metafiziskajā telpā, Veidenbaums klejoja starp prātnieciskām abstrakcijām, Niedra ar Līduma dūmiem pielika punktu 19. gadsimtam, bet Aspazija ar Sarkanajām puķēm aizsāka dinamisko un vētraino 20. gadsimtu.