Eduarda Veidenbauma (1867 – 1892) liktenis bija neapskaužams: viņš nodzīvoja nepilnus 25 gadus (Veidenbauma nāves cēlonis bija bezjēdzīga nejaušība: 1891. gada ziemā ceļā uz sava brāļa lauku mājām viņš saaukstējās; slimība pārtapa strauji progresējošā tuberkulozē, kas pēc pusgada noveda viņu kapā), plašākai publikai bija tikpat kā nezināms – viņu pazina tikai Tērbatas Universitātes studiju biedri kā daudzosološu, taču mūždien finansiālu grūtību māktu studentu, kurš raksta kultūrvēsturiskas apceres, tulko Horāciju no oriģināla (Veidenbaums pratis desmit valodas) un lāgiem arī dzejo. No aptuveni simts sacerētajiem dzejoļiem viņa dzīves laikā nav publicēts neviens (periodikā parādījās tikai daži raksti un tulkojumi). Lielākajai daļai dzejoļu pat nav zināms autora manuskripts – tie saglabājušies tikai norakstos. Pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās tieši gadu pēc viņa nāves; pirmā grāmata – cenzūras izkropļots dzejoļu krājums – iznāca 1896. gadā. Tiesa gan, daudzi Veidenbauma dzejoļi inteliģences aprindās bija pazīstami rokrakstos.
Zināmā mērā Veidenbaums izskatās lieks un svešs sava laika dzejas kontekstā. Viņa dzeja ir pilnībā brīva no aprakstniecības nosliecēm, no tolaik joprojām izplatītajiem zaudētās paradīzes apjūsmošanas motīviem, ļoti maz ir tīras lirikas un dabas dzejoļu, nav allaž tik populāro žēlīgo un gaudulīgo intonāciju. Arī pats Veidenbaums ļoti skeptiski vērtēja sava laika rakstniecību. Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,/ (..) viņu dzejās mīt burvīgs gars: / Tās miegu mums dāvina gardu, kādā dzejolī viņš precīzi formulēja visiem laikiem aktuālo patiesību. Kā liecina biogrāfi, Veidenbaums labprātāk lasījis nevis latviešu dzejdaru darbus, bet gan Horāciju, Šilleru un Heini. Būtībā Veidenbaums realizēja tās potences, kurām dzeja tobrīd nepievērsa ne mazāko uzmanību, – un tieši ar šo pacelšanos pāri “tagad un šeit” lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.
Jau kopš gadsimtu mijas Veidenbaumu mēdz traktēt kā pesimistu, kurš smagi izjutis, viņa vārdiem runājot, “šausmīgā mūžības rata” ritējumu. Tomēr liekas, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā – gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu – sākot no satīriskiem pret šīspasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem. Veidenbauma izteiksme ir ļoti precīza un lakoniska – daudzi viņa dzejoļi atgādina atskaņotus aforismus (ne velti Horācijs bija viens no viņa iecienītākajiem dzejniekiem).
Centrālais Veidenbauma dzejas motīvs ir disharmonijas apziņa. Cilvēka esamības vērtējums dažkārt mēdz būt klaji izaicinošs: Pēc goda, pēc varas, pēc mantas / Bez atpūtas ļautiņi skrien, / Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas, / Ar rūpēm tie kapenēs lien. // Gan lauri tiem kapenes puško, / Gan varoņu dziesmās tos min, – / Ne greznumu mana, ne dziesmas, / Ko miroņu tumsība tin. Līdzīgi provokatīva ir arī viņa sociāli orientētā dzeja: Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, / Kas varmākām skādi dar’, nosaukts tiek grēks. / (..) Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj, / Viens otram iz mutes tie kumosu rauj. No šejienes izriet Veidenbauma izmis”gais sauciens: Nolādēts liktens / Cilvēkam būt! Gluži likumsakarīgi, ka šāds pasaules skatījums izraisa sociālu protestu un aicinājumu pēc brīvības – vienu no tiem, par kuriem Veidenbaumu pēc nāves vajāja cenzūra: Mosties, mosties reiz, svabadais gars, / Celies un salauz(i) kalpības spaidus.
Taču Veidenbaums izmisuma jautrībā rakstīja arī īsti anakreontiskus dzejoļus ar pamatīgu pašironijas piedevu: Iedzer, brāli! Nodzer prātu – prāts tik bēdu kaudzes ceļ. / Muļķis tikai domas krātu, / Gudrais viņas ellē veļ.
Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam gan ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Viņš ir viena no retajām personībām visā latviešu literatūras vēsturē, ko no jauna atkal un atkal atklāj katra jauno dzejdaru paaudze.