Jānis Poruks: romantiskā proza

Vienlaikus ar Blaumani pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā strādāja dzejnieks un prozists Jānis Poruks (1871 – 1911), literatūras romantiskā atzara pamatlicējs. Viņš lauza stereotipu par latviešu prozu kā lauku dzīves aprakstītāju, izgāja ārpus brāļu Kaudzīšu definētās telpas un ienesa literatūrā Rietumeiropā gadsimtu mijā valdošo garīgo un literāro strāvojumu elpu. Poruks bija viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevās izglītoties ārzemēs. Pateicoties kāda mecenāta atbalstam, viņš studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893 – 1894). Tur Poruks vācu valodā sarakstīja savu pirmo grāmatu – Nākotnes reliģija (1894), kurā apcerētas Nīčes un Tolstoja idejas.
Poruks sarakstīja aptuveni 150 stāstus un psiholoģisko romānu Rīga, kas, salīdzinot ar viņa īsprozas labāko daļu, ir mazāk veiksmīgs. Daiļrades sākumposmā tapa daļēji autobiogrāfiskais garstāsts Pērļu zvejnieks (1895), kuru var uzskatīt arī par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūrā. Līdz tam prozā nebija sastopams pasaules literatūrā plaši izplatītais ceļa motīvs – pirmo reizi tas parādījās Pērļu zvejniekā, turklāt diezgan spilgtā formā – gan kā ceļojums telpā, tālu ārpus savas sētas robežām (trūcīgā lauku rakstveža dēla Anša Vairoga ceļš uz Rīgu, bet pēc tam, tāpat kā Porukam, uz Drēzdeni studēt mūziku), gan arī kā ceļojums sava “es” meklējumos. Citiem vārdiem, Vairogs ne tikai apgūst pasauli, bet arī izzina pats sevi. Pirms Poruka prozā aprakstītās personas neko daudz nerūpējās par pašrefleksiju – esamības pamatproblēmas viņus nesaistīja. Vairoga ceļojums noslēdzas traģiski – būdams nepiemērots “svešajai pasaulei”, viņš Drēzdenē saslimst un mirst. Vairogs ir tipisks “romantiskais varonis” – vientuļš maksimālists, platonisks mīlētājs, kurš koncentrējies uz savas dvēseles dzīvi; traģikas pamatā ir romantisma literatūrai raksturīgie pretstatījumi īstenība/ilūzija un garīgais/materiālais. Stāsta virsraksts ir simbolisks – tas apzīmē gan naivā jaunekļa mēģinājumus atrast pērles piemājas upītē, gan arī pērļu meklēšanu sevī (īsi pirms nāves Vairogs redz sapni, šķiet, pirmo īsti simbolisko sapni latviešu literatūrā: kāds svešinieks, atradis pērli, sniedz to viņam, teikdams, ka tā ir viņa sirds). Pērļu zvejniekā acīm redzamas vācu romantiskās prozas atbalsis un Nīčes ideju ietekme; Vairoga māte runā, bezmaz citējot Tolstoju; liela vieta atvēlēta reflektējošiem dialogiem, apcerēm par Vāgneru un Gēti un muzikālām reminiscencēm. Ar šo stāstu Poruks faktiski bija nospraudis savas rakstniecības teritoriju un pēcāk no tās laukā izkļūt netiecās.
Jāpiebilst, ka Nīčes filosofijas un dažkārt arī patētiskās izteiksmes iespaidi jūtami visā Poruka daiļradē (Poruks labi pārzināja Nīčes darbus; drīz pēc filosofa nāves Poruks sarakstīja apceri par viņu). Jo sevišķi tas sakāms par Nīčes brīvības ideālu un Zaratustras vārdiem: “Cilvēks ir kaut kas, kas jāpārvar.” Dažkārt šī ietekme realizējas gandrīz precīzās paralēlēs. Piemēram, Zaratustra, runājot par cilvēka dabu, apgalvo: “Jo vairāk viņš tiecas uz augšu pēc gaismas, jo stiprāk viņa saknes tiecas zemē iekšā, tumsībā, dziļumā – ļaunumā.” Savukārt Poruks dzejolī Neticīgā Toma dziesmas atbalso: Mūžīgi augstā kalnā / Raugās cilvēka acs, / Mūžīgi dziļā lejā / Nogrimst cilvēks pats.
Taču Poruks nepārtapa pārliecinātā nīčeānistā. Viņa daiļradē atsevišķas Nīčes idejas diezgan savdabīgi un ne vienmēr īsti harmoniski kombinējas ar hernhūtiešu pasaules skatījuma elementiem – ar kristīgo morāli, tēzi par nepretošanos ļaunumam, atsacīšanos no personiskajām interesēm vispārības labā, garīgās un dveseliskās dzīves pretstatījumu materiālajai utt. Šis pasaules skatījums bija pārmantots ģimenē: Poruka vectēvs savulaik bija hernhūtiešu teicējs (atmiņas par hernhūtismu bija lieliska augsne arī Tolstoja idejām). Poruka Dievs, pretēji Nīčes labi pazīstamajam sauklim, ij negrasījās mirt – viņš mudināt mudināja Poruku uz stipri papliekanu moralizēšanu. Šī ievirze labi jūtama stāstos Sirdsšķīstie ļaudis (1896), Kukažiņa (1899), Baltās drānas (1903) u. c. Sirdsšķīstajos ļaudīs uzmanības centrā ir Zalkšņu tēva, absolūtā altruista, konfrontācija ar merkantīlo pasauli; stāsta virsraksts pēcāk pārvērtās par kultūras jēdzienu, ar kuru mēģināja raksturot gan latviskās mentalitātes ideālu, gan virkni līdzīgas ievirzes darbus literatūrā. Analogs jēdziens ir Poruka “bālie zēni” (stāsts Kauja pie Knipskas, 1897) – šaisaulei nepiemēroti, ētiski apskaidroti vientulīgi savādnieki.
Ar to Poruka īsprozas daudzveidība neaprobežojas. Tajā atrodamas simboliskas līdzības, alegorijas, gluži reālistiski pastāstiņi “iz tautas dzīves”, mazi, fragmentāri tēlojumi, satīriski stāsti. Te gan jāpiebilst, ka Poruku īpaši nenodarbināja formas smalkumi – viņam nepatika savus darbus noslīpēt un pārstrādāt. Tāpēc daudzi stāsti palikuši daiļrades margināliju līmenī, citos sprediķotājs nogalējis prozistu.
Runājot par Poruka dzeju, kritika savulaik nodēvēja viņu par “mīlestības un asaru dzejnieku”. Apzīmējums ir diezgan precīzs. Poruks būtībā pirmais dzejā radīja individuālā pārdzīvojuma jēdzienu; viņam ir daudz mīlas lirikas un daudz arī drūmu, ar skumjām un grūtsirdību piesātinātu pantu, kuros asara pārtop bezmaz par globālu simbolu. Un visa plašā pasaule / Ir liela smaga asara, Poruks rakstīja jau minētajā dzejolī Neticīgā Toma dziesmas.
Poruks sarakstīja arī vairākus plašākus dzejojumus. Poēmā Zilizana sirdsdedze (1905) stāstīts par tāliem aizlaikiem, par latviešu cilšu cīņām un “mūžīgā daiļuma meklētāju” Zilizanu. Savukārt ekstātiskajā poēmā Nebijušais un divi vientuļi iznirst simbolisma elementi. Poēma atgādina pasaules kā ētisku kategoriju sistēmas rašanās modeli: vientuļnieki – tas ir Dievs un Sātans, divi ideāli, taču trešais, augstākais ideāls ir Nebijušais, kas stāv visam pāri, kas vieno un uz kuru tiecas abi vientuļnieki.
Pēc 1905. gada smagas garīgas slimības dēļ Poruka radošā darbība pamazām apsīka. Beidzamos dzīves gadus viņš pavadīja psihiatriskajās slimnīcās.