Rūdolfs Blaumanis: reālpsiholoģiskā proza

Spread the love

Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908) ir stāstniecības reālpsiholoģiskā virziena pamatlicējs. Viņa literāta darbības kulminācija bija 19. gadsimta deviņdesmitajos gados. Blaumanis likvidēja problēmu par to, vai Latvijā – neaizmirzīsim, ka Latvija joprojām bija gan Krievijas impērijas, gan Eiropas province, – vispār var pastāvēt “lielā” literatūra. Turklāt Blaumanis pirmais formulēja slēdzienu, pie kura lemts nonākt katras tautas literatūrai un arī katram rakstniekam. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari.”

Blaumaņa literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs. Visu mūžu darbojies žurnālistikā, viņš daudz rakstīja feļetonus un satīriskus pastāstiņus; viņš strādāja dramaturģijā, sacerēja arī diezgan viduvējus dzejoļus, taču nozīmīgākā Blaumaņa daiļrades daļa – tie ir aptuveni desmit stāsti, tostarp Pērkona negaiss (1887), Raudupiete (1889), Salna pavasarī, Purva bridējs (abi 1898), Andriksons, Nāves ēnā (abi 1899) un daži citi, bez kuriem latviešu literatūra nav iedomājama.

Blaumaņa galvenais nopelns: viņš atbrīvoja prozu no pārlieku uzbāzīgā autora klātbūtnes – tā autora, kuram patīk pamācīt, kas ir “labs” un kas – “slikts” (šim nolūkam parasti ņemot talkā Bībeli), un burtiski terorizēt nabaga nevainīgo lasītāju ar savām “idejām”. Blaumaņa stāstps literatūra tiecās sevī ieraudzīt literatūru, nevis ētisku komentāru dažādām sadzīviskām situācijām. Blaumaņa vēstījums ir vēsi objektivizēts: viņu interesē fakts, notikums un psiholoģiskās kolīzijas, kas ar to saistītas. Iespējams, tolaik šāds skatījums varēja likties mazliet skandalozs – īpaši tas sakāms par stāstu Raudupiete. Tajā stāstīts par padzīvojušo, bagāto un kaislību izmocīto atraitni Raudupieti, kura iemīl trūcīgo, toties jauno puisi Kārli. Raudupiete pat atļaujas Kārli bildināt; viņš izvairās no noteiktas atbildes, un Raudupiete nonāk pie slēdziena, ka vienīgais šķērslis laimīgajai kopdzīvei ir Matīsiņš, viņas dēls no iepriekšējās laulības. Seko nelaimes gadījums, kurā Raudupiete ļauj aiziet Matīsiņam bojā. Stāsts noslēdzas ar kategorisku Kārļa atteikumu un Raudupietes pašnāvību. Vārdu sakot, īsti šekspīriskas kaislības uz pastorāla fona, turklāt Blaumanis tā vietā, lai skolotājiem un kritiķiem par prieku tiesātu un sodītu Raudupieti, iedziļinās personu psiholoģijā. Citiem vārdiem, Blaumanim primārais nav idejiskā vai morālētiskā formula, kurai pakārtot vēstījumu, bet gan pats teksts – un tas paliek lasītāja ziņā, ko ar šo tekstu darīt tālāk. Pagājušā gadsimta prozā šī akcentu pārbīde nozīmēja radikālu pavērsienu.

Vienlīdz šekspīriska mēroga kaislības valda arī Purva bridējā aprakstītajā lauku muižā, taču nevis “augstākajā sabiedrībā”, bet gan starp muižas kalpiem – istabmeitu Kristīni un zirgu puisi Edgaru. Edgars ir ļoti temperamentīgs un labprāt pakļaujas visiem pieejamajiem kārdinājumiem – dzeršanai, kārtīm, sievietēm (vēl brāļi Kaudzītes par šādu komplektu Edgaru būtu cepinājuši elles ugunīs); tāpēc viņš pats sevi dēvē par “purva bridēju”. Savukārt Kristīne ir bezmaz ideāls sievišķības iemiesojums, kas neko daudz neatpaliek no Ibsena Solveigas. Sižetu veido diezgan vētrainās Edgara un Kristīnes attiecības. Dīvainā kārtā uzkrītoši laimīgās beigas nebūt neatgādina šķebinošu melodrāmas noslēgumu. Tas, protams, kārtējo reizi apliecina Blaumaņa meistarību, jo laimīgu mīlas stāstu ir daudz grūtāk izstāstīt nekā traģisku. Zināmā mērā Purva bridēju var uzskatīt par veiksmīgu mēģinājumu samērot latviešu literatūru ar Eiropas diždarbiem, neizejot ārpus brāļu Kaudzīšu definētajām telpiskajām robežām un saglabājot klasiskos ētiskos orientierus.

Savukārt stāstā Nāves ēnā ievīti gluži eksistenciāli motīvi. Darbība norisinās nevis lauku sētā vai muižā, bet uz jūrā aizdzīta ledus gabala, uz kura atrodas četrpadsmit zvejnieki. Pēc vairākām jūrā pavadītām bezcerības dienām viņus atrod. Taču izrādās, ka laivā visiem vietas nepietiek; seko traģiskais noslēgums – lozēšana, kurā noskaidrojas, kam nāksies palikt uz ledus gabala. Atšķirībā no citiem Blaumaņa stāstiem Nāves ēnā ar savu abstrahēto situāciju un eksistenciālās izvēles problēmu liekas saistīts ne tik daudz ar 19., cik ar 20. gadsimtu.

Blaumaņa dramaturģija nozīmīguma ziņā pielīdzināma viņa stāstiem. Daudzas lugas – drāmas Pazudušais dēls (1893), Indrāni (1904), Ugunī (1906), komēdijas No saldenās pudeles (1901), Skroderdienas Silmačos (1902; tā ir Latvijā visvairāk izrādītā luga) u. c. – aizvien tiek uzvestas uz teātru skatuvēm.

Back to Top