Pagājušā gadsimta beigas varētu nodēvēt par latviešu literatūras klasisko laikmetu. Jo – tolaik strādāja autori, kas radīja ne vien idejiskās asis, ap kurām pēcāk rotēt sabiedriskajai domai, bet arī rakstību, kurā sakņojas – un uz kuru bieži vien apzināti vai neapzināti orientējas – mūsdienu literatūra. Nu jau tie bija profesionāli literāti: ne vairs apgaismotāji, sabiedriski darbinieki, žurnālisti un skolotāji, kas vaļas brīžos nodevās rakstītpriekam, bet rakstnieki, kas savu misiju redzēja tieši literāru tekstu radīšanā. Protams, viņi bija spiesti strādāt arī par skolotājiem vai žurnālistiem, tomēr tikai tāpēc, lai nopelnītu iztiku. Viņiem izdevās radīt vairākus stereotipus par to, kādai noteikti jābūt latviešu literatūrai, lai to dēvētu par latvisku – un šie priekšstati iesakņojās tik pamatīgi, ka vēlāk to pārvarēšana kļuva diezgan problemātiska.
Laikam gan katrā literatūrā pastāv “lielā romāna” problēma. Tas ir romāns, ko ar efektīgu žestu var pasniegt jebkuram lasītājam un sacīt: šis, lūk, ir mūsu “visu romānu romāns” – teksts, ar kuru iespējams raksturot visu literatūru un kas ietver mūsu prozas būtību. Taču latviešu literatūrā romāns aizvien bijis nevis uzmanības centrā, bet kaut kur literatūras perifērijā: literatūras “centrālais nervs” no sākta gala bijusi dzeja. Rodas pat iespaids, ka rakstniekiem piemīt kāds iedzimts defekts – pietrūkst romāniskas domāšanas, jo pārāk bieži romāni atgādina tādus garumā pārlieku izstieptus stāstus. Par iedzimto defektu var runāt gluži nopietni: atcerēsimies tautasdziesmu marginālismu un to, ka nebija episko dzejojumu, t. i., romānistikā no sākta gala nācās orientēties uz citu literatūru paraugiem; romānu nācās būvēt nevis uz stabila pamata, bet gan kā tiltu pār plaisu, izliekoties nemanām, ka plaisa vispār pastāv
Vēl deviņus gadus pirms Lāčplēša iznāca romāns Mērnieku laiki (1879), ko bija sarakstījuši divi lauku skolotāji – brāļi Reinis (1839 – 1920) un Matīss (1848 – 1926) Kaudzītes. Dažkārt Mērnieku laiku ietekmi uz latviešu literatūru mēdz salīdzināt ar to iespaidu, kādu uz spāņu literatūru atstāja Servantesa Dons Kihots. Salīdzinājums ir pamatots, jo Mērnieku laiki nevis izmainīja priekšstatus par to, kādai jābūt prozai (kā tas parasti notiek literārā procesa lūzumpunktos), bet gan tos radīja. Īstenībā romāna parādīšanās joprojām ir literatūras mīkla: tas patiesi ir neizskaidrojami, kā vienmuļajā prozas klajumā, kurā līdz tam bija atrodami tikai didaktiski pastāstiņi, lokalizējumi, presei raksturīgie feļetoni, gandrīz bez jebkādas tradīcijas varēja rasties romāns, kas pats izveidoja tradīciju, ko pēcāk atlika tikai turpināt. Problēma top vēl jo mīklaināka tāpēc, ka vajadzēja aizritēt vēl divdesmit gadiem, lai blakus Mērnieku laikiem parādītos nākamais romānistikas stūrakmens – Andrieva Niedras Līduma dūmos.
Mērnieku laiki – tas ir šķietami nepretenciozs vēstījums par zemes iemērīšanas darbiem Vidzemē pagājušā gadsimta otrajā pusē. Romāns ir izteikti polifonisks – tajā savijas daudzas nozīmīguma ziņā vienlīdzīgas sižetiskās līnijas: zemes iemērīšana un ar to saistītās intrigas, traģisks stāsts par mīlestību, attiecības starp zemnieku viensētām un diviem novadiem – Slātavu un Čangalienu, ir arī no bulvāru romāniem aizgūta diezgan sarežģīta detektīvintriga ar slepkavību un galvenā mērnieka nolaupīšanu. Jau Mērnieku laikos izveidojās latviešu prozai raksturīgās telpas aprises: darbība parasti notiek kādā stingri ierobežotā vidē. Mērnieku laikos tas ir četrstūris, ko ierobežo zemnieka viensēta, krogs, muiža un baznīca. Bez šaubām, atkarībā no apstākļiem figūra varēja mainīties: piemēram, vēlāk izzuda muiža; kādu no figūras elementiem varēja aizstāt cits – teiksim, skola vai tiesas nams, taču pats noslēgtās vides princips ir saglabājies tikpat kā nemainīgs. Lai kā pūlētos, daudzi vēlāko paaudžu prozisti netika laukā no brāļu Kaudzīšu radītā krātiņa.
Raksturīgi, ka Mērnieku laikos un citos 19. gadsimta otrās puses prozas darbos tikpat kā nav kustības telpā. Mazā, “iekšējā” pasaule vienlaikus ir visa pasaule (pēc vairāk nekā pusgadsimta šī ideja konceptuālas aprises pieņems Edvarta Virzas Straumēnos); tajā pārstāvēti visi sabiedrības slāņi un psiholoģiskie tipi, tajā noris gan traģēdija, gan komēdija, gan arī farss. Citiem vārdiem, jau brāļi Kaudzītes pierādīja, ka arī šī mazā pasaulīte lieliski piemērota lielās literatūras likumsakarībām. Saprotams, kaut kur pastāv arī “ārējā” pasaule – ir metropole, kurā mīt šīssaules varenie un kurā tiek lemti “iekšējās” pasaules likteņi, taču tā atrodas tik tālu un ir tik sveša, ka romāna personas par to neliekas ne zinis. No “ārējās” pasaules atnāk atsevišķas, diezgan groteski transformējušās atbalsis un leģendas, iegriežas kāds apkārtklīstošs tirgotājs vai atvaļināts zaldāts, bet, pats galvenais, no turienes nāk arī viss “svešais”, mērnieki un blēži, kas sakustina un deformē “iekšējās” pasaules kārtību, līdz ar to veidojot arī sižetu.
Mērnieku laiku “iekšējā” pasaule ir absolūti sakārtota un pārredzama, burtiski kalnā pakāpjoties; tajā viss ir likumsakarīgs un iepriekšnoteikts. Tiesa, šajā noslēgtajā pasaulē var notikt zināmas svārstības, pārvietošanās pa stingri noteiktām spēka līnijām, mazas pārgrupēšanās, tomēr pasaule kopumā allaž tiecas atgriezties pie stabilitātes. Raksturīga ir autoru attieksme pret šiem sakārtotības un haosa elementiem: “iekšējai” pasaulei stabilai esot, situācija tiek apcerēta diezgan ironiskā un vieglprātīgā tonī; turpretī, līdzsvaram zūdot, uzreiz parādās traģiski motīvi (kurus autori steidzīgi pārvērš melodrāmā, kas ir viens no romāna būtiskākajiem trūkumiem).
Un vēl kāda īpatnība. Dzejā tolaik dominēja “zaudētās paradīzes” un modināšanas motīvi (Mērnieku laiki iznāca Ausekļa nāves gadā), bet apzinātas kristietiskās alūzijas tautisko romantiķu tekstos vispār nebija sastopamas. Turpretī brāļu Kaudzīšu prozā ētiskā orientācija bija izteikti kristīga. Autori gan neko daudz nepārspīlē ar moralizēšanu, tomēr evaņģēliskās bauslības (brāļu Kaudzīšu tēvs bija hernhūtiešu teicējs), ap kurām apaudzēts teksts, samanāmas itin skaidri.
Brāļi Kaudzītes gan kopā, gan katrs atsevišķi ir sarakstījuši vēl daudzus darbus: dzeju, aforismus, atmiņas, mācību grāmatas, nepabeigtus romānus: Matīss – Jaunos mērnieku laikus (1924 – 1927) , bet Reinis – Izjuriešus (1882 – 1886, publicēts 1928), taču neko līdzvērtīgu Mērnieku laikiem viņi nav radījuši.