Juris Alunāns (1832 – 1864)
1856. gadā iznāca maza grāmatiņa Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas. Tajā ietilpa 38 dzejoļi, no kuriem tikai viens bija oriģināldzejolis; pārējie – Horācija, Gētes, Heines, Ļermontova un citu autoru atdzejojumi. Grāmatas autors bija Juris Alunāns. Priekšvārdā viņš formulēja savu uzdevumu: “…es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik spēdams no svešiem grabažiem iztīrīt.” Formulējums tikai šķietami pieticīgs. Īstenībā Dziesmiņas – tas nebūt nav tikai atdzejojumu apkopojums. Alunāns nevis tikai pārcēla latviešu valodā cittautu dižgaru tekstus, bet pierādīja, ka latviešu valoda ir līdzvērtīga Horācija, Gētes un Ļermontova valodai. Un, ja reiz valoda ir līdzvērtīga, tas nozīmē, ka arī latviešu literatūra var radīt vienlīdz liela mēroga dižgarus. Tieši tāpēc latviešu nacionālās dzejas aizsākumu datē nevis ar Neredzīgā Indriķa vai kāda cita autora tekstiem, bet gan ar Alunāna Dziesmiņām. No šī brīža dzeja vairs nav vingrināšanās retorikā, pantos “pēc likumiem” rūpīgi sakārtots emociju izverdums, atskaņota pamācoša sentence vai izmisīgas vaimanas par grūto dzīvi. Nu dzeja ir poētiska parādība tai nozīmē, kādā to saprot mūsdienās.
Arī pēcāk Alunāns nodarbojās galvenokārt ar atdzejošanu. Viņš pratis septiņas svešvalodas un, kā stāsta, itin veiksmīgi dzejojis pat sengrieķu valodā. Pārējā viņa dzeja izdota jau pēc autora nāves.
Auseklis (1850 – 1879)
Viena no centrālajām figūrām zaudētās paradīzes meklētāju plejādē bija dzejnieks un skolotājs Miķelis Krogzemis, kurš savus dzejoļus parakstīja un literatūras vēsturē iegāja ar izteiksmīgo pseidonīmu Auseklis. Viņš sacerēja mitoloģiskām personām piesātinātas poētiskas leģendas – variācijas par laimīgās senatnes tēmu: pasaule pilna ar antropomorfām dievībām, kas dzīvo pilnīgā saskaņā ar cilvēkiem, laimīgā tauta laimīgi strādā, ziedo saviem dieviem, lāgiem dzer alu un ļoti daudz dzied (latviešu kokles skaņas salīdzinātas ar Orfeja spēles mākslu). Teksti izstrādāti tik meistarīgi, ka pat visikdienišķākie priekšmeti un norises paceltas nacionālās simbolikas līmenī – liec kaut skatlogā (ko turpmākās dzejdaru un ideologu paaudzes arī nekavējās darīt). Poētiskajā mitoloģijā iekļaujas reālas vēsturiskas personas. Piemēram, Alunāns ir Burtnieks, vārda mags, Vecais Stenders ir pirmais latviskā gara modinātājs, Neredzīgais Indriķis izrādās redzīgāks par redzīgajiem. Raksturīgi, ka Ausekļa dzejā nav kristietisko alūziju un simbolikas.
Auseklim ir dzejolis Lai top! – folklorā sakņota teiksma par pasaules radīšanu ar vārda maģijas, šo virsrakstā likto “spēka vārdu”, palīdzību. Reizē tā ir viena no svarīgākajām metaforām, kas iezīmē literatūras pāriešanu jaunā kvalitātē: vārds vairs nav nedz pagājības literatūras novelkamā bildīte, nedz pasaules aprakstītājs, nedz personisko emociju izteicējs – tagad vārds ir pārtapis publiskā parādībā, vārds izmaina – vai vismaz tiecas izmainīt – pasauli. Nevis vārdā tiek ielikta jēga, bet gan vārds rada jēgu. Šī no pirmā acu uzmetiena it kā nesvarīgā akcenta pārbīde nozīmēja autora absolūto uzticēšanos literatūras spēkam: autors nav instruments tradīcijas rokās, bet gan pasaules radītājs (doma, kas caurvij visu romantiķu daiļradi), turklāt viņa radītā pasaule var ietekmēt reālo pasauli. Citiem vārdiem, autors var ne tikai aprakstīt, jautāt (atcerēsimies Ruģēna jautājumu) vai kritizēt, bet arī modināt .
Analogi motīvi izskan Gaismas pilī, pašā pazīstamākajā Ausekļa dzejolī, kura simbolika turpina pastāvēt vēl mūsdienās, nemitīgi atkārtodamās citu literātu tekstos. Arī Gaismas pilī izmantota no folkloras aizgūta teiksma par ezerā nogrimušu pili, kura pacelsies tikai tad, kad kāds uzminēs tās vārdu. Teiksma pārtapusi Latvijas vēstures metaforā: senatnē, Gaismas pils laikos, tauta bija brīva, bet tad “asiņainas dienas ausa” un “nāvē krita varoņi” – un Gaismas pils nogrima līdz ar visiem senču dieviem. Dienas gaismā tā iznirs tikai tad, kad tauta atgūs brīvību (un otrādi). Teksts noslēdzas ar tautiskajiem romantiķiem raksturīgo retorisko optimismu: Gaismu sauca, gaisma ausa! / Augšām ceļas Gaismas pils!
Auseklis nenoliedzami bija 19. gadsimta izcilākais dzejnieks, kura daiļradē zaudētās paradīzes un modināšanas motīvi piedzīvoja kulmināciju. Dažbrīd rodas priekšstats, ka patiesībā Auseklis tiecās būt jaunlatviešu ideologs, taču laimīgā kārtā tas viņam neizdevās. Mākslinieks viņā allaž ņēma pārsvaru pār propagandistu.
Andrejs Pumpurs (1841 – 1902)
Savukārt Andrejs Pumpurs ar savu vairāk nekā 4700 rindu garo dzejojumu Lāčplēsis (1888) pielika treknu punktu zaudētās paradīzes meklējumiem. Atšķirībā no Ausekļa Pumpurs drīzāk bija talantīgs un uzcītīgs amatnieks, kurš savu iespaidīgo, taču eklektisko un pārmēru piezemēto meistardarbu saveidoja no dažādu laikmetu un kultūru elementiem, tostarp sevišķi ekspluatēdams Ausekļa radīto metaforisko telpu. Dzejojuma pamatā ir vairākas folkloras teiksmas un somu un igauņu epi (tāpēc Lāčplēša veidojumā vērojamas paralēles ar indoeiropiešu epu kopumā – pat galvenā varoņa vārda izvēlē: anglosakšu Beovulfs tulkojumā nozīmē “bišu vilks”, t. i., lācis; arī ķeltu Artura vārda cilme meklējama vārdā “lācis”), bet par jēdzieniskajām asīm kalpo jaunlatviešu idejas un Garlība Merķeļa aizsāktie teiksmainās senatnes motīvi.
Mīts, vēsturiskā hronika, juridiskie teksti – tās ir trīs tekstu grupas, kurām savienojoties parasti dzimst nacionālā literatūra. Latviešu literatūras galvenā problēma bija tā, ka mīts bija pilnībā atdalīts no abām pārējām grupām; turklāt mīts nebija fiksēts kā vienota un visaptveroša struktūra – tās vietā bija marginālās tautasdziesmas, pēc kurām 19. gadsimtā restaurēt mītu vairs nebija iespējams. Būtībā mīts, šis katras nacionālās literatūras centrs, latviešu literatūrā atradās tālu perifērijā. Tieši tāpēc radās nepieciešamība pēc mākslīgi radīta mīta, pēc mīta adaptācijas. Zināmā mērā šo epa trūkumu var uzskatīt par nacionālo kompleksu, ko rada sāpīga “tukšās vietas” apziņa (un līdz ar to arī nepilnvērtības izjūta: “viņiem” ir, bet “mums” nav?). Bija nepieciešams izveidot fundamentu, kas, lai arī fiktīvi, apvienotu mīta atlūzas. Taču, saprotams, no kristīgās Eiropas ielekt pagāniskajā Latvijā vairs nebija iespējams. Lāčplēsis, kaut arī mīta struktūras tajā ir iekausētas, tā arī palika mīta aizvietotājs, kārtējās māla kājas literatūrai.
Lāčplēsī folklorai raksturīgais sižets projicēts 13. gadsimtā. Iesākumā apcerēta zaudētā paradīze, senlatviešu idilliskā sadzīvošana; darbojas arī pēc sengrieķu parauga veidots dievu panteons. Kā jau tas mītam raksturīgi, Lāčplēsis iziet pārbaudījumu ciklu: cīnās ar lāci, sastopas ar dažādiem tumsas neradījumiem, nogrimušajā pilī lasa senus tīstokļus, ceļo uz zemes malu utt. Sākoties karam ar vāciešiem, viņš cīnās divkaujā ar Tumšo bruņinieku, abi iegāžas no klints Daugavā un noslīkst. Taču dzejojuma izskaņa ir optimistiska – reiz pienāks brīdis, kad Lāčplēsis savu pretinieku pieveiks, un zaudētā paradīze atgriezīsies.
Lāčplēša pasaule ir absolūti skaidra, viegli pārredzama un viennozīmīga; simbolika – pat pārāk skaidra. Viss sadalīts krasos pretstatos, no kuru saskarsmes rodas idejas. Vienā pusē ir gaismas spēki – senie dievi, Lāčplēsis, viņa tauta, otrā – tumsas spēki: elles neradījumi, vācu iekarotāji, tautas nodevēji. Tātad Lāčplēsis caurcaurēm pakļauts gaišajām un pozitīvajām modināšanas idejām, taču kā mākslas darbs tas faktiski pielika punktu tautisko romantiķu laikmeta literatūrai – un tālāk zaudētās paradīzes estētika pārgāja kultūras (un jo sevišķi ideoloģijas) kiča arsenālā, vien lāgiem aktualizēdamies lielo sociālo satricinājumu brīžos. Jau pirms Lāčplēša literatūra sāka meklēt citus attīstības ceļus; savā ziņā Lāčplēsis bija strupceļš, tiesa, nenoliedzami efektīgs strupceļš.