Tātad – literatūra bija sākusies, taču plaisa starp mitoģenēzes laikmetu un rakstīto literatūru turpināja pastāvēt, turklāt tā bija meklējama nevis tālā pagātnē, bet tepat blakus – un tāpēc krietni jūtamāka nekā Eiropas “vecajās” kultūrās. 19. gadsimta pirmajā pusē literatūrā bija tikai “zemie” žanri: vai nu utilitāra rakstura teksti, vai izklaides lasāmviela. Literatūra bija bez centra, amorfa masa, bez spožām personībām un tekstiem, kuriem piemistu kultūrveidojošs spēks. Bija skaidrs, ka literatūra nevar pastāvēt tikai kā vācu literatūras spogulis: bija jābūt vēl kaut kam, vienalga, vai to dēvēt par arhetipisko pamatu, nacionālo kodu vai tradīciju, lai vārds izslīdētu no provinciālisma tvērieniem un iegūtu savdabību. Tāpēc līdz ar nacionālās inteliģences rašanos parādījās pirmie mēģinājumi pārkāpt pār plaisu atpakaļ vai vismaz samanīt, kas tur, viņā pusē, savulaik atstāts.
Latviskās identitātes un arhetipiskā pamata meklējumi izvērsās plašā garīgā un sociālā strāvojumā, ko nodēvēja par jaunlatviešiem. Šo divu kultūru – un tātad arī zināmā mērā divu neatkarīgu literatūru – problēmu atzina jau tolaik. Piemēram, Fricis Brīvzemnieks, viens no jaunlatviešu ideologiem, rakstīja: “Tautai divas literatūras. Tā viena no tām uz papīra rakstīta un rakstos ierakstīta, tā otra tautas prātā, tautas garā ierakstīta. Šī pēdējā būs tā pirmākā” (1881). Domājams, pēdējā teikumā iekļautā evaņģēliskā metafora pietiekami labi raksturo jaunlatviešu attieksmi pret nacionālo literatūru. Savukārt kāds vācu mācītājs par šo tēmu izteicās ļoti skeptiski: “Šī latviešu literatūra iet pa ceļu, kas latviešu tautu aizved uz bezdibeni” (1878). Saprotams, no mūsdienām raugoties, diez vai būtu korekti divu kultūru saskarsmi viennozīmīgi traktēt kā sadursmi (vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija bija vēl sarežģītāka: latviešu un vācu kultūras funkcionēja valstī, ko pārvaldīja krievu birokrātija; daži latviešu kultūras darbinieki meklēja domubiedrus krievu inteliģencē, citi saskatīja potenciālos sabiedrotos starp vāciešiem), taču ir skaidrs, ka tieši šis konflikts ļoti radoši iespaidoja literatūru. Vācu kultūras monologs beidzot pārtapa daudzbalsīgā dialogā. Svarīga nozīme bija arī tam, ka palielinājās latviešu periodisko izdevumu skaits; līdz ar to uzplauka presei raksturīgā literatūra – feļetoni, satīriski dialogi un pantiņi, polemikas u. tml.
Jaunlatviešu idejas literatūrā realizējās kā mēģinājumi ieraudzīt, atrast vai no jauna radīt latviskuma kodu, ap kuru apaudzēt tekstu un līdz ar to radīt jaunu literatūru. Līdz ar to izvērsās modināšanas motīvi: literatūra vipirmām kārtām tiecās parādīt un pierādīt, ka šaisaulē ir tāda tauta kā latvieši – un pierādīt to pašam latvietim, kurš parasti nebūt nelepojās ar savu zemniecisko izcelsmi un izdevīgā gadījumā labprāt pārvācojās.
Saprotams, nacionālā pašapziņa – un tātad arī nacionālā literatūra – nevar pastāvēt bez mītiskās pašapceres, bez orientācijas punktiem pagātnē. Taču latviešu mitoloģija nebija saglabājusies, vismaz ne kā vienota, pasauli sakārtojoša struktūra. Folklorā bija atrodami vien atsevišķi pagānisko dievību vārdi un miglainas norādes par to funkcijām; turklāt līdz pat 19. gadsimta beigām folklora vēl ne tuvu nebija savākta un apzināta. Arhetipisko pamatu nevarēja meklēt arī kristietismā, jo to aizvien vēl uztvēra kā iekarotāju reliģiju.
Pie šīs sistēmas radīšanas ķērās modināšanas literatūra Nav dievu panteona? Nav hierarhiskas, pasauli sakārtojošas struktūras? Nav nacionālās simbolikas (precīzāk, simbolu valoda pusaizmirsta)? Nav varoņepa, ko ērti varētu pakārtot modināšanas idejām? Maz vēsturisko hroniku? Izeja vienkārša – tas viss jārada no jauna, pa daļai aizgūstot no folkloras (tostarp no lietuviešu un senprūšu), pa daļai piedomājot klāt, bet, lai aina iegūtu vienotību, dievu panteona sakārtotības princips jāpārņem no antīkās kultūras.
Tādējādi latviskuma meklēšana izvērtās par latviskuma radīšanu, un jaunlatviešiem tas izdevās tik veiksmīgi, ka viņu radītā simbolika un idejas šodien liekas daudz ciešāk saistītas ar nacionālo pašapziņu nekā folkloras dziļākie un mazsaprotamākie slāņi. Dzima poētiska mitoloģija: cik šī mitoloģija adekvāta senajiem priekšstatiem – tas jau bija pakārtots jautājums, jo tai tika izvirzīti pavisam citi kritēriji.
Literatūra radīja mītu par zaudēto paradīzi – teiksmaino, gaišo, varoņiem pārpilno un, pats galvenais, brīvo pagātni, kas zudusi un ko nu vajag atgūt. Triviālais, mūžvecais pretstatījums “agrāk / tagad” vēl nepieredzētā krāšņumā uzvilnīja romantisko poēziju. Dzejas labākajā daļā izgaisa plakanās un viennozīmīgās kristietiskās alūzijas, kuras savu radošo potenciālu jau sen bija zaudējušas un kurām topošā literatūra nevēlējās pakļauties, un poēzijā ienāca jauni un plaši jēdzieniskie slāņi. Vārds vairs nebija sastingušās domas kapakmens – nu jau tas bija radošais un urdošais vārds; katrā ziņā pasaule, ko tas radīja, izvērtās apskaužami pilnīga, harmoniska un, pats galvenais, dinamiska. Tiesa gan, šī harmonija bija stipri utopiska: tagadnes aprises no literatūras atkāpās žurnālistikā un satīrā, bet zaudētā paradīze no pagātnes pārcēlās uz vēlamo nākotni. Taču – latviešu literatūra gadsimta ceturksnī nogāja ceļu, kas citkārt prasītu vairākus gadsimtus