1806. gadā iznāca dzejoļu krājums Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas. Autors bija akls latviešu tautības vīrs, saukts par Neredzīgo Indriķi (1783 – 1827). Viņš bija pirmais latvietis, kuram iespiests dzejoļu krājums, taču šis fakts nebūt nenozīmē, ka beidzot arī paši latvieši bija ķērušies pie nacionālās dzejas tradīcijas iedibināšanas. Neredzīgais Indriķis bija īstens sava laikmeta bērns, proti, vācu klasicisma un sentimentālisma sekotājs: dzejas mākslā viņu ievadīja mācītājs K. G. Elferfelds; paraugi – Fīrekers un Vecais Stenders.
19. gadsimta pirmajā pusē aizvien vairāk parādījās latviešu tautības autoru. Ansis Līventāls (1803 – 1878) bija dzejnieks, stāstnieks un tulkotājs; viņa daiļradē atrodami gan sentimentāli, gan sociālkritiski motīvi. Autodidakts Ansis Leitāns (1815 – 1874), neraugoties uz izglītības trūkumu, izmanījās kļūt par liela latviešu laikraksta – Mājas Viesis – redaktoru un rakstīja moralizējošus stāstus un pantus. Daži viņa lokalizējumi (K. Šmida Grāfa lielmāte Genoveva, Kara lielskungs Eistakius u. c.) kļuva tik populāri, ka mūslaikos tos dēvētu par bestselleriem. Skolotājs Ernests Dinsbergs (1816 – 1902) bija fantastiski ražīgs – viņš publicēja aptuveni 100 grāmatas, apdzejoja lielus vēsturiskus notikumus un Bībeles sižetus. Dumpīgais Jānis Ruģēns (1817 – 1876) sarakstīja dramatisku poēmu pēc Ījaba grāmatas motīviem, kurā līdzībās runāja par pasaules netaisnību; poēmas publikācija tika aizliegta. Ruģēns viens no pirmajiem atļāvās skaidri un gaiši apvaicāties: Kad atnāks latviešiem tie laiki, / Ko citas tautas tagad redz?
Tomēr šie un arī daudzi citi tā laika autori, lai arī brīžiem apskaužami ražīgi, nebija profesionāli literāti tai nozīmē, kādā šo jēdzienu saprotam šodien – viņi daudz augstāk vērtējami kā žurnālisti, popularizētāji vai sabiedriski darbinieki. Turklāt starp viņiem nebija pietiekami lielu un oriģinālu talantu, kas spētu reformēt literatūru. Rakstītajam tekstam joprojām piemita zināms bezpersoniskums. Aizgūtās un adaptētās literārās struktūras faktiski darbojās bez pašu autoru līdzdalības; autors īstenībā bija tikai pierakstītājs.
Tādējādi latviešu literatūra jau no pašiem pirmsākumiem veidojās kā Eiropā iederīga un Eiropai piederīga. Tiesa gan, tai tika iedalīta pieticīga ļoti attālas Eiropas provinces literatūras loma, līdz kurai visi garīgie un literārie strāvojumi atnāca ar lielu nokavēšanos un šajā ceļā pazaudēja daudzus svarīgus elementus. Dzejas analīze šā laikposma tekstos atrod klasicismam vai sentimentālismam raksturīgās struktūras, tomēr intuitīvi jūtams, ka kaut kas nav kārtībā. Kāpēc? Būtībā tā ir mākslīgi radīta valoda – valoda, kas sākta veidot no nullpunkta. Vārdi nav ieguvuši plastiku, tie vēl ir funkcionālas zīmes – katram vārdam ir precīzi definēta nozīme. Nav paša svarīgākā – mirguļojošā un izplūdušā jēgas oreola ap vārdu, kuru nespēj aprakstīt nedz skaidrojošās, nedz frazeoloģiskās vārdnīcas. Īstenībā Latvijā vairākus gadsimtus valoda eksistēja divos līmeņos – ikdienā un literatūrā, bet pats paradoksālākais ir tas, ka literārā valoda bija krietni trūcīgāka par ikdienas valodu. Saskarsme starp divām kultūrām vienmēr ģenerē auglīgus impulsus. Taču latviešu kultūrā iespējamais dialogs pārtapa vācu kultūras monologā, turklāt šis monologs bija pārsātināts ar pašapmierināti skolmeistarīgām intonācijām. Šī monoloģiskā inerce tika pārvarēta tikai 19. gadsimta vidū.
Priekšstats par latviešu literatūras sākotni nebūs pilnīgs, ja vismaz garāmejot neminēsim kādu savā ziņā unikālu parādību. Tā bija neoficiālā literatūra – teksti, kurus radīja paši zemnieki. Tie izplatījās rokrakstos un norakstos un bieži vien, no mūsdienām raugoties, bija dzīvāki par drukāto literatūru. Turklāt runa nav par atsevišķiem rokrakstiem, kurus autori dažādu iemeslu dēļ nav varējuši publicēt, – tā bija masveida parādība, kas ilga vairāk nekā gadsimtu. Popularitātes ziņā rokrakstu literatūra varēja sacensties ar drukāto un vismaz dažos Latvijas reģionos to pārsniedza.
No 18. gadsimta vidus latviešu zemnieku vidū sāka izplatīties reliģiski sabiedriska kustība – hernhūtiešu brāļu draudzes. Hernhūtieši bija fanātiski rakstītāji un pārrakstītāji (tieši ar hernhūtismu izskaidrojams augstais lasītpratēju procents zemnieku vidū). Patlaban ir zināmi aptuveni 500 rokraksti, taču ir skaidrs, ka saglabājusies vien maza daļa no kopējā daudzuma. Pirmie teksti sacerēti starp 1740. un 1770. gadu, tātad – pusgadsimtu pirms Neredzīgā Indriķa. Hernhūtiešu literatūrā iespējams izdalīt vairākus žanrus: runas, kuras tika lasītas brāļu draudžu saietos; garīgās dziesmas (tajās atšķirībā no oficiozajiem tekstiem Jēzus ir nevis “Tas Kungs”, bet “draugs”); hernhūtiešu autobiogrāfijas – dažkārt ļoti dramatiski un traģiski dzīvesstāsti, no kuriem dažs krietna romāna vērtē, vismaz – tajos autora personības atpulgs jūtams vairāk nekā drukātajā literatūrā; brāļu draudžu vēstures. Bija arī tulkojumi, tostarp 17. gadsimta mistiķu un vizionāristu (vācieša H. Engelbrehta un angļa Dž. Banjana) darbi un pat Šillera Laupītāji.
Hernhūtiešu darbību nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Būtībā tā bija bezmaz vienīgā iespēja latviešiem realizēt savas kultūru radošās potences un kultūru patērējošās prasības, jo sevišķi – brāļu draudžu kustības sākumposmā. Bez tam hernhūtieši sagatavoja augsni gaidāmajai latviešu inteliģencei, jo prasme lasīt un rakstīt brāļu draudzēs bija obligāta.