18 gadsimts. Vecais Stenders

Spread the love

18. gadsimta sākumā Ziemeļu kara (1700 – 1710) un tam sekojošās mēra sērgas (1710 – 1711) laikā Latvija tika izpostīta, un jau tā retie literārie mēģinājumi un arī kultūras dzīve kopumā uz vairākiem gadu desmitiem apsīka pavisam.

Tālākais literatūras process saistāms jau ar Gotharda Frīdriha Stendera (1714 – 1796), saukta par Veco Stenderu, vārdu. Vecais Stenders bija neparasti daudzpusīga un darbīga personība. Viņš sarakstīja Latviešu gramatiku (Lettische Grammatik, 1783), kurā ietvertas apceres ne tikai par latviešu ortogrāfiju, gramatiku, semantiku, bet arī par etnogrāfiju, tulkošanas teoriju, folkloru. stilistiku. Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas (1774, 1776) ir vērienīgs populārzinātnisks darbs, kurā enciklopēdiskā skatījuma izklāstīta pasaules uzbūve. Grāmatā Svēti stāsti (1756), kas vēlākajos izdevumos ieguva Mazās Bībeles nosaukumu, lasāmi vairāk nekā 100 Bībeles spraigāko un dramatiskāko tekstu pārstāsti. Vecais Stenders sastādīja vārdnīcas un ābeces, rakstīja baznīcas dziesmas, kurās kristīgo ideju abstrakcijas allaž mēģināja saistīt ar ikdienišķām norisēm, tādējādi padarot tās saprotamas jebkuram lasītājam. Tomēr pats galvenais – Vecais Stenders bija laicīgās literatūras aizsācējs. Viņš sarakstīja (precīzāk: lokalizēja tolaik populāru vācu autoru tekstus) vairākus dzejoļu krājumus – latviešu zemniekiem paredzētas, dzejiskā formā sacerētas pamācības. Autors savus dzejoļus dēvēja par “dziesmām”: pēc klasicisma kanona atšķirībā no odām un himnām dziesmas pieder “vidējam žanram”, tātad – izprotamas arī zemniekiem.

Vecais Stenders apgalvoja, ka dzejai vispirmām kārtām jāizteic skaidras un derīgas domas. No šejienes izriet viņa gluži vai neciešamā pamācīttieksme: Vecais Stenders nekad nepalaiž garām izdevību brīdinoši izsliet rādītājpirkstu un nolasīt morāli – piemēram, par laimi, kas rodama darbā, vai dzeršanas kaitīgumu. Viņš apdzejoja idillisku sadzīvošanu zemnieka sētā, vietumis gan atļaujoties kādu kodīgāku vācu muižniecībai veltītu frāzi; ir arī pasaulīga prieka piesātināti mīlestības un dabas dzejoļi. Vecais Stenders rakstīja arī stāstus un pasakas (Jaukas pasakas un stāsti, 1766), ar tām aizsākot arī latviešu laicīgo daiļliteratūru. Autors tās dēvēja par līdzībām, no kurām lasītājam jāgūst “gudras mācības”; to vidū ir Ezopa, Fedra, Lutera tekstu pārstāsti.

18. gadsimta vidū parādījās arī pirmie periodiskie izdevumi – kalendāri, kuros cita starpā bija lasāmas arī fabulas, dzejoļi un mazi stāstiņi. Gadu desmitiem latviešu zemnieku mājās kalendāri bija vienīgā laicīgā satura literatūra. 1768. – 1769. gadā iznāca pirmais žurnāls latviešu valodā – Latviešu ārste. 1797. – 1798. gadā reizi ceturksnī iznāca žurnāls Latviska Gada Grāmata, kurā līdzās populārzinātniskiem un praktiskas dabas apcerējumiem bija ievietoti dzejoļi.

Pirmo lugu latviešu valodā Žūpu Bērtulis lokalizēja Vecā Stendera dēls Aleksandrs Johans Stenders (1744 – 1819); sižeta pamatā – klasiskais motīvs par to, kā nejauši samainās vietām atšķirīgiem sabiedrības slāņiem piederīgi cilvēki. Savukārt pirmo oriģināllugu Tā dzimšanas diena (1804) sacerēja mācītājs un rakstnieks Kārlis Gothards Elferfelds (1756 – 1819), kura bija veltīta tolaik aktuālai problēmai – baku potēšanas propagandai.

Apgaismības laikmeta idejas Latvijā reprezentēja Garlībs Merķelis (1769 – 1850) – domātājs, filosofijas doktors, žurnālists, literatūrkritiķis – viena no gaišākajām personībām tā laika vēsturē. Visus savus darbus viņš sarakstīja vāciski; latviešu valodā tie tika pārtulkoti tikai 20. gadsimta sākumā, tomēr tie stipri iespaidoja topošās latviešu inteliģences pasaules skatījuma veidošanos. Ar grāmatu Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās (1796) Merķelis darīja pasaulei zināmu, ka ir tāda tauta kā latvieši un apcerēja viņu traģisko likteni. Vidzemes senatnē (divās grāmatās, 1798 – 1799) viņš aprakstīja latviešu senvēsturi, izmantodams teiksmainus motīvus un meklēdams tajos paralēles ar Bībeles sižetiem. Teikā Vanems Imanta (1802) stāstīts par senlatviešu varoni Vanemu Imantu, seno dievu pielūgšanu, krāšņajiem svētkiem un dabas bērnu idillisko sadzīvošanu pēc Ruso receptes. Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk visas šīs idejas no jauna iznira tautisko romantiķu darbos.

Back to Top