Aptuveni trīs gadsimtus ilgo latviešu literatūras tapšanas procesu no 16. gadsimta līdz 19. gadsimta pirmajai pusei visprecīzāk būtu dēvēt nevis par latviešu literatūru, bet gan par latviešu valodā rakstīto literatūru. Parasti literatūra rodas – it kā “pati no sevis”, iespējams, autoriem īsti neapzinoties nedz sava darba mērķi, nedz tā funkcijas kultūrā. Literatūra “dzimst” kā poētiskās pieredzes likumsakarīgā tieksme saglabāties uz papīra. Turpretī latviešu literatūra tika radīta, lai pierakstītu utilitārus un didaktiskus tekstus. Precīzāk – literatūru vairāk vai mazāk gatavā veidā importēja no Vācijas. Vācu mācītāji bija gan pirmie tekstu tulkotāji, gan oriģināl darbu sacerētāji; viņi radīja pamatus latviešu literārajai valodai un rakstībai, izstrādāja pirmās vārdnīcas.
Literatūras importēšanas cēloņi bija gluži vienkārši. Līdz pat 19. gadsimta sākumam latvieši pārsvarā bija dzimtzemnieki, kuriem nebija ne mazākās nojausmas par vācu kultūras virsotnēm un kuri turklāt diezgan skeptiski uztvēra kristīgo ticību. Latviešiem nebija savas inteliģences – un nebija arī iespēju tai rasties. Tomēr aplami būtu raudzīties uz latviešu zemniekiem kā uz absolūti neizglītotiem ļautiņiem. Ir konstatēts, ka 18. gadsimta beigās dažos novados lasīt pratuši aptuveni divas trešdaļas pieaugušo iedzīvotāju, vietumis – pat līdz 90% (salīdzinājumam – Vācijā šai laikā lasītpratēju bija ap 50%, Krievijā – 4%). Taču vācu mācītāji, izglītojušies vācu universitātēs, uzauguši vācu literatūras kontekstā, labi apzinājās, ka nav jēgas rakstīt efektīgas varoņlugas, vērienīgus romānus vai priecēt latviešu zemniekus ar klasicisma “augstajiem žanriem” – himnām un odām (apšaubāmi, vai provinciālie mācītāji izjuta īpašu nepieciešamību ar to nodarboties, bet, ja arī izjuta, tad diez vai viņiem pietika talanta). Latviešu lasītājam bija paredzēti adaptēti kristīgo rituālu teksti, tīri utilitāra lasāmviela – sadzīvē noderīgi vai audzinoši teksti, retumis – kāds emocionālāks pants. Gandrīz visi mācītāji asi vērsās pret tautas daiļradi – folkloru, pūlēdamies panākt, lai viņu sacerētās dziesmas izspiestu tautasdziesmas. Tomēr šajā grēka darbā nav nozīmes vainot pašus mācītājus – atcerēsimies, ka arī Eiropā klasicisma laikmetā tautasdziesmas klasificēja kā “zemo žanru”.
Līdz ar to šķēlās plaisa – starp nepārtraukti dzīvo un aktīvo tautas daiļradi un dažkārt jau par nedzīvu tapušo importa produkciju. Iespējams, šī plaisa iespaido literatūru vēl mūsdienās – ja ne citādi, tad tā izpaužas kā nostalģija pēc nepierakstītās – un tālab zudušās – poētiskās pieredzes. Literatūras stūrakmens šķiet aizdomīgi nestabils. Faktiski par latviešu literatūras pamatu kalpoja Rietumeiropas kristīgās literatūras ēna.