––BIOGRĀFIJA
Nozīmīgākais latviešu padomju dramaturgs. Rakstījis liriskas drāmas un komēdijas, vielu ņemot no sava laika Latvijas sociālās realitātes. Dzimis 1928. gadā. Beidzis LVU Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953), strādājis par arhitektūras un celtniecības pasniedzēju (1953-1958). 60., 70. un 80.gados ar pārtraukumiem darbojies dažādos administratīvos amatos, būdams gan Kinematogrāfistu, gan Rakstnieku Savienības valdes sekretārs. Rakstnieku Savienības iekšējās pretrunas no aculiecinieka pozīcijām atspoguļojis dienasgrāmatā „Mans 1984. gads”, kas gan nāk klajā tikai pēc rakstnieka nāves. Gunāra Priedes debijas luga „Jaunākā brāļa vasara” 1955. gadā ir viena no pirmajām atkušņa zīmēm latviešu literatūrā, kas iezīmē pagriezienu demokrātijas virzienā, jo nekļūdīgo, kristālskaidro sociālistiskā reālisma varoņu vietā tēlo reālus sava laika cilvēkus. Pateicoties pirmās lugas veiksmīgajam iestudējumam Dailes teātrī Pētera Pētersona režijā 1956. gadā, Priede strauji iegūst popularitāti un turpina intensīvi rakstīt. 50.-60. gados top galvenokārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām („Lai arī rudens” (1956), „Normunda meitene” (1958), „Vikas pirmā balle” (1960) u.c.), kas, pateicoties režisoram Pēterim Pētersonam, tūdaļ pēc uzrakstīšanas nonāk uz skatuves un dod dramaturgam tik būtisko ticību savām spējām. Izšķirīgs Gunāram Priedem ir 1967. gads, kad tiek aizliegta viņa luga „Smaržo sēnes” – sociāla drāma par pagātnes ideālu un padomju realitātes neatbilstību, un Rolanda Kalniņa spēlfilma „Elpojiet dziļi” ar Gunāra Priedes scenāriju pēc lugas „Trīspadsmitā”. „Smaržo sēnes” kļūst par vienīgo oficiāli aizliegto latviešu lugu un turpmākos gadus būtiski apgrūtina Priedes darbu ceļu uz skatuvēm. 70.-80. gadu lugās dramaturgs arvien vairāk pievēršas tautas pagātnes pieredzes aktualizācijai un individuāla cilvēka atbildības un izvēles motivācijai („Zilā” (1972), „Centrifūga” (1985), „Sniegotie kalni” (1986)).
80.- 90. gadu mijā dramaturgs piedzīvo reabilitāciju – tiek pirmiestudēta luga „Smaržo sēnes” (1986. gadā Jaunatnes teātrī) un oficiāli pirmizrādīta filma „Elpojiet dziļi”. Tomēr jaunajā ekonomiskajā sistēmā, kur arī kultūras jomā piedāvājumu nosaka pieprasījums, dramaturgs savu vietu vairs neatrod, 90. gados lugas raksta maz un mūža beigās gatavo publikācijai dienasgrāmatu „Mans 1984. gads”.
Gunārs Priede miris 2000. gadā.