EINFELDS UN ZILAIS VILKS

Spread the love

Uzziņai: latviešu izcilākais postmodernists, līdz šim – piecu izdotu: divu romānu un trīs stāstu grāmatu autors. Pirmais stāsts publicēts 1988. gadā. 1992. gadā saņēmis Klāva Elsberga literāro prēmiju. Pirmā grāmata – īsprozas krājums ”Mēness bērns” 1995. gadā. 1996. gadā romāns ”Cūku grāmata” ”” ar šo uzvarējis R. Gerkena un žurnāla ”Karogs” 1994. gada romānu konkursā. 1999. gadā romāns ”Veči”. 2001. gadā stāstu krājums ”Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs”. 2005. gadā stāstu grāmata ”Neļaudis” ”” par šo autors saņēmis Dienas gada balvu kultūrā 2005 un Literatūras Gada balvu 2005. J. Einfelds ir arī Baltijas valstu kopfilmas ”Trīs stāsti par…” (1999) scenārija ”Tristans un Izolde” autors. Atsevišķi stāsti publicēti latviešu autoru kopkrājumos vācu un angļu valodā: Der Idiotishe Mond (Vācija, 1997) un New Latvian Fiction (ASV, 1998).

”Dzīve nav tik skaista, lai rakstītu skaistu mūziku” – tā teic Bārlova fonda kompozīciju konkursa 1997. gada laureāte, tikpat izcilas, cik neparastas mūzikas radītāja, komponiste un rakstnieka Jāņa Einfelda māte Maija Einfelde. Rakstnieku portretus pieņemts sākt ar izcelsmes faktiem. Šis bija pirmais. Otrs fakts ir nobružāta fotogrāfija Jāņa Einfelda grāmatu plauktā – 1910. gads, Smoļenska (pilsēta pie Dņepras upes Krievijā). Sīka meitenīte plāniem atglaustiem matiem – Jāņa Einfelda vecmāmiņa no tēva puses – no pirmajiem izceļotājiem, kam izdevās nepārkrievoties un pēc Otrā pasaules kara caur saviem bērniem atgriezties Latvijā. Tā ir vienīgā fotogrāfija, ko pamanīju grāmatu plauktā. Trešais fakts – latviešu rakstnieks Jānis Einfelds dzimis 1967. gadā Rīgā, mācījies par kuģu elektromontieri, strādājis rūpnīcā, dienējis padomju armijā VDR teritorijā. Jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojas tikai ar rakstniecību – raksta, raksta, un manuskripti tik krājas kaudzē (katrs viņa stāsts piedzīvo vismaz desmit darba variantus, kamēr autors to uzskata par noslīpētu līdz gatavībai). Viņš īpaši neraizējas par eksistenciālām problēmām, arī par grāmatu izdošanu ne: ”Tie manuskripti [rāda uz kaudzi skapja augšā], tie jau tikai darba varianti, tur vēl daudz jāstrādā un daudz kas ar jau novecojis, tā ka nav vērts skatīties atpakaļ.”
Šie trīs fakti postmodernista Einfelda radošajā biogrāfijā ir tikpat būtiski kā tas, ka, lai arī viņa mīļākie autori ir: 1) latviešu klasiķi un 2) V. Nabokovs, V. Goldings un B. Viāns – rakstnieks, ko viņš pārlasa un pārlasa no jauna (gluži kā vairums cilvēku to mēdz darīt ar sirsnīgām un kvalitatīvām bērnu grāmatām) ir F. Dostojevskis: ”Es nebeidzu brīnīties, kā viņš [Dostojevskis] spēj rakstīt tik blīvi un personiski, pats palikdams ārpus.”
Rakstnieki nereti apgalvo, ka rakstīt sākuši, tiklīdz apguvuši drukātos burtus. Cik bieži tas atbilst īstenībai un kas no tā izriet? Uz skapja augšas, līdzās nepublicēto manuskriptu mapēm pašā tālākajā stūrī stāv saputējušas klades un burtnīcas: ”Nekad gan neesmu to uzskatījis par literatūru,” apjucis nosaka Jānis, ”to es tā, bērnībā niekojos, lai būtu interesanti.” Tā gan – protams, šīs burtnīcas nav literatūra, tās ir kas vairāk. Tās, katra savā tapšanas laikā – kopumā no kāda 1976. līdz 1982. gadam -, ir lietiskais pierādījums – tieši šeit dzimis tas postmodernists, par kuru vēlāk literatūras teorētiķi un apskatnieki lauzīs šķēpus, meklējot ”ietekmes”, ”avotus”, ”paralēles” – nu vismaz kaut ko, kas ļautu atminēt Einfelda unikalitātes noslēpumu.
”Apstājās vilciens Meksika. No vilciena izkāpa viens vīrietis ar mugursomu…” šādi sākas viena no pirmajām burtnīcām, stāsts – drīzāk jau neapzināti, bet tomēr – tas saucas Sākums: ”Zini ko, Džek, kad bagātnieki lika, lai mēs futbola mačā zaudējam, mēs uzvarējām 4:1. Par to mūs sita un spīdzināja.”1973. gadā sāka iznākt Džeka Londona Kopotie raksti latviešu valodā, un 1977. gadā aizsākas klade ar ”stāstu jaunajiem lasītājiem” Zilais vilks: ”Aļaskā iestājās vasara. Netālu no ostas bija maza pilsētiņa. Pilsētiņā dzīvoja bērni, parasti cilvēki, ļauni cilvēki un blēži. [..] Kad bijām Parīzē, tuvojās jaunais 1979. gads. Pa Parīzi staigāja daudz salavecīšu [padomjlaiku bērnu Ziemassvētku vecīša alternatīva]. Arī daudzi darbinieki no mūsu firmas bija pārģērbušies, noteikti arī slepenpolicija…” Interesantākais ir tas, ka šie naivie bērna radītie teksti nepavisam nav ne zināma satura pārstāsts, ne uz līdzīgiem sižetiem būvēti stāsti – tā ir svaiga un aizraujoša paralēlā pasaule, kurā dzīvo literatūra.
Ap šo laiku aizsākas notikumi arī citās kladēs – Likteņa važas: ir 1621. gads un musketieri (vienīgā līdzība ar Dimā gan ir tikai tā, ka arī viņam bija musketieri) cīnās pie Eifeļa torņa (!), tad Hokejs jeb Lielā revolūcija: ”…cīņas gāja simt gadu, indiāņi karoja cītīgi…”, bet tad viņiem palīgā nāca kazaki, pa visiem kopā sasita baltos un uzvarēja, gan revolūciju, gan hokejā, tā lūk. Šo kladīšu, ko Jānis arī bērnībā rādījis vien tuvākiem draugiem, lai viņus izklaidētu, un nevis tāpēc, ka justos rakstnieks, līdzība ar šķietamajiem avotiem ir tikai viena ”” un šī vienīgā līdzība ir literatūras pasaule, pasaule, kurā pa īstam spēj ielūkoties tikai nedaudzi rakstnieki un pavisam retajam izdodas tajā ”iekļūt iekšā” – kopš tur bērnībā nokļuvis, Einfelds patiesībā no tās ārā tā arī nav iznācis.
Ap 1986. gadu Einfelds saprata, ka literatūra tomēr ir jau tiktāl viņu sevī ievilkusi, ka neatliek nekas cits kā rakstīt. Viņš sāka padziļināti apgūt valodu un strādāt pie stila izkopšanas. (Tā viņam pašam šķiet – ja viņa bērnu dienu kladītes prastu runāt, tās sašutušas balsī kliegtu: te taču mēs jau esam, redz, kur ir tava valoda, mēs esam tas stils, ko tu vēl meklē! Bet lai nu paliek, ticēsim labāk autoram, viņš zina, ko runā, un vēl labāk zina, ko raksta.)
Kā savā literatūrkritikas apceru grāmatā par latviešu postmodernismu “Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs” (”Atēna”, 2001) raksta kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis: “Arī rakstniecības nerakstītie likumi ieteic ar “izteiksmes līdzekļiem” rīkoties saprātīgi un ar mēru, meklēt harmoniju un tamlīdzīgi. Turpretī Einfeldam šie rakstītie vai nerakstītie likumi ir dziļi vienaldzīgi. Nepieciešamība pārkāpt robežas, tas ir, visu veidu nerakstītos likumus, jau iekodēta viņa prozas pamatu pamatos. Un kaut kas apskaužami jautrs laužas cauri Einfelda apokaliptiski jautrajam cinismam. [..] Autors nevis rāda uz sienas pavirši uzmālētu saulīti, bet iebada ar ģīmi kosmiskajā mēslu čupā. [..] Literatūrai nav jāaizvieto kāds greznumpriekšmets uz kumodes malas vai zāles mājas aptieciņā. Turklāt daudz jēdzīgāk ir nevis papildināt jau tā pārblīvēto kosmisko miskasti ar sava prāta produkciju vai pielāgoties kretīnu dejas solim, bet gan pacelt visu šo padarīšanu metafiziskos augstumos. [..] Tikai augstas raudzes rakstnieks var ļauties šādām antiestētiskām spēlītēm, lai gala iznākumā patiesi rastos māksla. [..] Literatūra sākas vien tad, kad tiek pārkāptas robežas. Šaipus robežām ir reprodukciju un novelkamo bildīšu māksla. Viņpus – teritorijas, par kuru piederību vai nepiederību literatūrai top skaidrs tikai tad, kad kāds autors pa tām izklejojies.”
Gandrīz katra no līdz šim iznākušajām Einfelda grāmatām saņēmusi savu pelnītu atzinības devu. ”Ak balva, nu”¦ paldies!” Šis paldies ir patiess savā sirsnībā un reizē tik kluss un savrups, un Jānis, šķiet, tūlīt jau aizmirsis svaigo ziņu par jau otru lielo apbalvojumu viņa jaunākajai grāmatai ”Neļaudis” (”Dienas Grāmata”, 2005), aizvada sarunu par savu topošo apokaliptisko romānu, pie kura strādā patlaban. Rakstnieku uztrauc pseidokultūra, pseidomāksla un viduvējības, kas ”arvien agresīvāk pārņem pasauli savās rokās” – bet viņš nežēlojas un nemoralizē, viņš konstatē faktu un izraksta mums spriedumu.
Groteska un romantisms, sirreālisms un skaudrs reālisms līdz pat mežonīgam naturālismam – tāda ir Einfelda prozas pasaule, kurā itin mierīgi līdzdarbojas gan rakstnieka jaunatklātie mitoloģiskie varoņi (piemēram, Vardespurns stāstu grāmatā “Neļaudis”, kuru tikpat labi var dēvēt arī par nekaunīgi pārdrošu romāna žanra eksperimentu), gan senlaiku karaļi un padomjlaiku miliči. Tur nepareizie pusaudži klausās pasakas par Džonu un Merilinu un ļauno burvi Indiru (romāns “Karsto siržu akadēmija”, nepublicēts); tur dzīvo cūkas, kas dara savas cūciskās cūku lietas (romāns “Cūku grāmata” – un nemaz neceriet, ka atradīsiet kādu līdzību ar Orvelu!); tur trūkumā un šausmās uzauguši lauku mazuļi dodas aizraujošā piedzīvojumā – tikai ne uz pasaku zemi pēc burvju akmens, bet iepazīt dzīvi nepavisam ne draudzīgā pilsētā (un atkal jau – neceriet uz ko līdzīgu Keno radītās Zazī šausmu braucienam ar metro – nē, nē, Zazī ceļojums salīdzinājumā ar večiem (romāns “Veči”) ir mīlīga atrakcija). Tur cīnās bērni gladiatori (topošais romāns “Palaidnis”) – tā ir pasaule, kurā vispasaules ekonomiskās domāšanas pavestais un degradētais garīgums, piepūties milzu pūslī, ar lielu blīkšķi visbeidzot pārsprāgst un ārā šļācas nevis sofistu izfantazēta mistiska dūmaka, kā tas patiktu kādam estētam, bet gan strutas, jo lineāram prātam šķietami absurdo Einfelda pasauli kopā tur pārsteidzoši dzelžaina loģika un unikāla, tāpēc ka asredzīga, vēstures un kultūrvēstures izpratne.
Einfelds, dzīvodams literatūrā, ir iespējis tik daudziem rakstniekiem nesasniedzamo – viņš, pārtikdams no alegorijām, spēj “nerakstīt alegorijas”. Viņš kā vieds sirmgalvis gluži vienkārši sēž savā templī (un pats tur mierīgi ielīdis – jo līdz viņam tas, piedodiet, stāvēja tukšs!) tai pasaulē, ko sauc par literatūru, un ar rotaļu ūdenspistoli apšauda tos dažus neprātīgos, kam pietiek drosmes literatūrā ielūkoties. Un zilais vilks, protams, uzticīgi guļ pie Einfelda kājām.

Back to Top