Runājot par Andreju Upīti (1877 – 1970), nākas lietot epitetus vispārākajā pakāpē. Pirmkārt, viņa darba mūža ilgumu latviešu literatūrā vēl nevienam nav izdevies pārspēt – Upīts publicējās vairāk nekā 70 gadus (pirmās publikācijas – 1892. gadā, pēdējā grāmata – 1967. gadā). Otrkārt, pat ņemot vērā šo skaitli, viņa ražība un daiļrades daudzveidība ir apskaužama: Upīts rakstīja romānus, stāstus, lugas, darbus bērniem, feļetonus, retumis arī dzejoļus; viņš visu mūžu darbojās literatūrkritikā, turklāt tik aktīvi, ka, liekas, nav daudz kaut cik nozīmīgu grāmatu, kuras Upīts nebūtu apcerējis vai vismaz pieminējis; bez tam Upīts ir sarakstījis daudzas literatūrteorētiskas un literatūrvēsturiskas grāmatas, tostarp – kopā ar Rūdolfu Egli – „Pasaules rakstniecības vēsturi” četros sējumos (1930 – 1934); vēl Upīts visu mūžu daudz tulkoja un strādāja žurnālistikā. Trešā Upīša īpatnība bija viņa pašpārliecinātība, ne mazāk fantastiska kā daudzražība. Gadsimta sākumā, īslaicīgi pabijis jaunromantisma ēnā, Upīts ieguva stingru pamatu zem kājām. Kā jau daudziem tā laika literātiem, tas bija marksisms. Taču Upīts – šoreiz atšķirībā no daudziem citiem literātiem – vairs nekad neatkāpās no marksisma principiem. Viņš tos vēl vairāk nostiprināja, kamēr tie pārtapa nesatricināmās dogmās, kuras Upīts ar savu literatūrkritiķa un teorētiķa darbību (un autoritāti) stūrgalvīgi pūlējās uztiept visai literatūrai. Sekas bija bēdīgas. Upīša dogmatisms ir padarījis bezvērtīgus visus viņa teorētiskos apcerējumus, iznīcinājis krietnu daļu no viņa prozas darbiem, bet no kritikas pāri palikusi vienīgi ironiskā un provocējošā stilistika.
„Jauni avoti” (1909) ir pirmais romāns no tā sauktā „Robežnieku cikla”, kurā autors atklājas kā Balzaka un Zolā rakstības principu sekotājs, gan ar dažām marksisma viestām korekcijām. Zināmā mērā romāns ir programmatisks visai Upīša daiļradei. Tajā, izsekojot Robežnieku dzimtas likteņiem, mēģināts ieraudzīt un analizēt laikmetu un sabiedrību. Upīša darbos personība ir nenozīmīga pasaules daļa, kas pilnībā atkarīga no tiem procesiem, kas noris sabiedrībā. Personības galvenais uzdevums ir iekļauties tajās sociālajās norisēs, kuras autors vērtē kā „pozitīvas”. Personības apziņas un jūtu dzīve autoru tikpat kā neinteresē; lai to aprakstītu, viņš mehāniski reproducē kādu no literatūras vēstures piedāvātajām sižetiskajām klišejām. Un, ja personība nespēj iekļauties pozitīvajās sociālajās norisēs, prozas likumi prasa viņu fiziski vai garīgi iznīcināt. Derīgāka, protams, ir morāla iznīcināšana, ko lieliski pieprata Upīts, tādējādi sniedzot pamācošu piemēru lasītājam. Šādā prozā kā sižeta virzītājspēks darbojas „jaunā” un „vecā” pretstatījums. „Jaunos avotos” darbība noris gadsimtu mijā; romānā vēstīts par vecās patriarhālās saimniecības sairumu un revolucionārās apziņas dzimšanu jaunajā paaudzē. Būtībā visu sižetisko peripetiju – romāns vietumis ir diezgan dramatisks – mērķis ir izklāstīt, kā Mārtiņš Robežnieks nonāk līdz apziņai par proletariāta cīņas nepieciešamību un cik ļoti šajā ceļā viņu kavē viss vecais.
Pie „Robežnieku cikla” Upīts strādāja veselu gadsimta ceturksni. „Jaunus avotus” turpina romāns „Zīda tīklā” (1912), kurā vēl spēcīgāk izteikts sociālkritiskais akcents un kurā dominē cits šādā prozā plaši izplatīts pretstatījums: „augša/apakša”, t. i., sabiedrības augšējie slāņi pretstatīti zemākajiem. Romānā aprakstīts laikposms no 1902. līdz 1904. gadam; uzmanības centrā ir Mārtiņa brālis Jānis Robežnieks, inteliģences pārstāvis, kurš sapinies „sīkburžuāzijas zīda tīklā”. Cikla nākamajā romānā „Ziemeļa vējš” (1921) aprakstīta 1905. gada revolūcija. Tas ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kurā nav atsevišķu personību, teksts ir principa „cilvēks pasaulē” kulminācija. Uzmanības centrā ir ļaužu masas; ir daudzas sižetiskās līnijas un sānlīnijas, kuras savā starpā saistītas visai nosacīti. Ar „Ziemeļa vēju” aizvien vairāk sāka izcelties kāda Upīša daiļrades īpatnība: spēlēt „objektivitāti”, citiem vārdiem, vēsturi pilnībā aizstāt ar tēzi par šķiru cīņu. Pārējie cikla romāni – „Jāņa Robežnieka pārnākšana” (1932) un „Jāņa Robežnieka nāve” (1933) – stāsta jau par 20.–30. gadu Latviju – par Jāņa Robežnieka nesekmīgajiem mēģinājumiem izveidot savu jaunsaimniecību, grimšanu parādos un pašnāvību cietumā. Vēl Upīts sarakstīja romānu, kas ievada visu „Robežnieku ciklu”, – „Vecas ēnas” (1934).
Upītim personība ir pilnībā racionāla būtne, kuras darbību nosaka, no vienas puses, fizioloģiskās nepieciešamības, no otras – ideoloģiskā pārliecība. Turklāt tās personas, kas ir „ideoloģizētas”, vairs nepakļaujas fizioloģiskajām prasībām (t. i., upurē savu dzīvi lielo mērķu vārdā); savukārt „fizioloģiskās” personas ir pilnībā nejūtīgas pret ideoloģijas ietekmi. Sabiedrības augšējie un vidējie slāņi, tostarp, protams, arī inteliģence, pārstāv cilvēces „fizioloģizēto” pusi, turklāt, jo attiecīgā persona atrodas augstāk sociālajā hierarhijā, jo vairāk viņa ir „fizioloģizējusies”, turpretī proletariāts nodarbojas tikai ar ideoloģiskām deklarācijām. Jo sevišķi tas izjūtams romānā „Zelts” (1914). Ir pagājuši tikai 15 gadi, kopš Andrievs Niedra „Līduma dūmos” aprādīja, kā latvietim jārīkojas, lai tiktu pie naudas un mantas, – un nu jau Upīša romānā trūcīga skrodera dēls Sveilis, izbijis kučieris, iedzīvojas bagātībā, kļūst par bankas direktoru, nodarbojas ar liela mēroga finanšu mahinācijām un uzrāpjas sociālās hierarhijas pašā virsotnē. Saprotams, Sveilis ir pilnībā „fizioloģizējies” – un, lai viņu atmaskotu, pie viena atmaskojot visu buržuāziju, Upīts apraksta grandiozas orģijas 300 lappušu garumā.
Savukārt „Sieviete” (1910) ir viens no pirmajiem romāniem, kurā darbība no laukiem pārcelta uz moderno pilsētu. Tajā stāstīts par četriem vīriešiem, kādas pansijas iemītniekiem, kuru iekāres objekts ir viena sieviete, Elza Pūpole. Sižetu veido pazemotās Elzas atriebības spēle ar šiem četriem vīriešiem; noslēgumā viņa, saslimusi ar sifilisu, izdara pašnāvību. „Sieviete” un „Zelts” ir Upīša sociālkritiskās prozas labākie paraugi, kuros pārmēru vienkāršotais autora nolūks – atmaskot pūstošo buržuāziju – nav bijis par šķērsli tam, lai sarakstītu lieliskus romānus, kas jūtami ietekmēja romāna žanra attīstību. Kā jau teikts, Upīts romānu darbību pārcēla no laukiem uz pilsētu, t. i., no vides, kas tiecās uz absolūto sakārtotību, uz vidi, kurā jau no sākta gala valda haoss. Līdz ar to radikāli mainījās arī romānistikas rakstības principi.
Trīsdesmitajos gados Upīts sarakstīja vēl vienu vērienīgu romānu ciklu – tetraloģiju „Laikmetu griežos” (1937 – 1940), kurā aprakstīti Ziemeļu kara notikumi 18. gadsimta sākumā, pretstatot divus spēkus – latviešu zemniecību un vācu muižniecību. No pārējiem neatkarīgās Latvijas laikā sarakstītajiem Upīša romāniem kā nozīmīgākie minami „Pērkona pievārtē” (1922) un „Zem naglota papēža” (1928). Tajos aprakstīti Pirmā pasaules kara un vācu okupācijas laika notikumi.
Padomju okupācijas laikā Upīts aktīvi iekļāvās socreālisma radīšanas procesā – un vara viņu labprāt akceptēja kā redzamāko vietējā socreālisma priekšteci (par „proletārisko reālismu” viņš sāka runāt jau krietnu laiku pirms tam, kad 1932. gadā Krievijā piedzima socreālisma termins). Upīts būtībā bija vienīgais, kas mēģināja teorētiski pamatot socreālisma principus un radīt priekšstatu par socreālismu kā par likumsakarīgu literatūras attīstības rezultātu – un šī darba dēļ viņš izvērtās par vienu no baismīgākajām figūrām latviešu literatūras vēsturē. Būdams patiesi izcils un erudīts literatūras vēstures pārzinātājs un tikpat izcils retorikas speciālists, turklāt apveltīts ar milzīgām darba spējām, Upīts viens no pirmajiem iedarbināja aizmiršanas mehānismu: viņš no jauna uzrakstīja ne vien latviešu literatūras vēsturi („Latviešu literatūra”,1951), bet arī visas pasaules literatūras vēsturi („Reālisms literatūrā”, 1951; „Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā”, 1957). Upīša koncepcijas pamati bija visai triviāli: literatūra nepastāv kā viendabīgs process; šajā procesā esošie dialoģiskuma elementi nodēvēti par „cīņu” – vienā pusē karo „reālisti”, kas allaž kalpojuši vai vismaz mēģinājuši kalpot proletariāta cīņas interesēm, bet otrā – „romantiķi” un „formālisti”, kas kalpo buržuāzijai; tādējādi Upīts marksisma šķiru cīņas teoriju projicēja literatūrā.Upīša teorētiskā darbība turpinājās līdz pat 1967. gadam, kad iznāca apcere „Bezsaules noriets”, kurā gluži vai ļeņiniskā žargonā kritizēta trimdas literatūra. Jāpiebilst, ka Upīts jau četrdesmitajos gados tika kanonizēts kā socreālisma klasiķis, un viņa rakstītajam piemita neapstrīdama autoritāte: kas vērstos pret Upīti, vērstos pret padomju varu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Padomju laikā Upīts sarakstīja divus plašus romānus – „Zaļā zeme” (1945) un „Plaisa mākoņos” (1951). Veiksmīgāks no tiem ir „Zaļā zeme” – panorāmisks skatījums uz norisēm Latvijas laukos 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, taču šo patiešām kvalitatīvi sarakstīto romānu krietni bojā beigu daļa, kuru autors pārtapinājis plakanā ilustrācijā marksisma idejai par revolucionārās apziņas dzimšanu.
Upīts rakstīja arī stāstus, turklāt daudzi stāsti ir krietni augstāka līmeņa nekā romāni. „Mazu komēdiju” divās grāmatās (1909 – 1910), kurās, akcentējot sociālkritiskos motīvus, ironiski aprakstītas „mazo cilvēku”, sīkpilsoņu traģikomiskās likstas, kuras viņi paši uztver bezmaz kā apokaliptiskus satricinājumus. Taču nozīmīgākos stāstus Upīts sarakstīja divdesmitajos gados. Stāstus viņš mēdza apvienot ciklos, par virsrakstu izvēlēdamies kādu ietilpīgu un viegli atšifrējamu metaforu: „Skaidas atvarā” (1921), „Aiz paradīzes vārtiem” (1922), „Metamorfozas” (1923). Upīša labākais krājums ir „Kailā dzīvība” (1926), kurā apkopotas desmit noveles par dzīvības un nāves tēmu un kurā autora tendenciozitāte nav bijusi par šķērsli, lai radītu brīnišķīgu prozu. Laika un telpas aptvērums ir divdesmito gadu latviešu prozai neraksturīgi plašs: darbība norisinās gan antīkajā pasaulē, gan Francijā, gan Itālijā un parasti lielo sociālo satricinājumu brīžos, kad „dzīvības un nāves” tēma pārtop izvēles problēmā – „dzīvība vai nāve”. Viens no raksturīgākajiem Upīša paņēmieniem ir aprakstīt lūzumu personības psiholoģijā, ko rada sociālās piederības apziņas atmošanās, un pretstatīt jaunpiedzimušo „sociāli apzinīgo” personību tās līdzšinējai vienmuļajai un trulajai esamībai. Tā tas ir, piemēram, novelē „Klemansa Perjē nāve”, kurā sīktirgotāju Perjē franču revolūcijas laikā nejauši apcietina un nošauj kopā ar sagūstītajiem revolucionāriem; īsi pirms nāves viņš pārliecinās par savas dzīves bezjēdzību un līdz ar to – arī par „kailās dzīvības” bezvērtību. Savukārt novelē „Trāķietis Kilons”, vienā no psiholoģiski spraigākajiem Upīša darbiem un īsti klasiskā novelistikas paraugā, aprakstīta epizode pēc Spartaka sacelšanās sakāves: romiešu leģionāru vajātais gladiators Kilons nespēj izdarīt pašnāvību, kaut arī apzinās, ka viņu tik un tā gaida mokoša nāve pie krusta. Trīsdesmitajos gados Upīts īsprozu pārstāja rakstīt.
2008. gada jūlijā
Guntis Berelis