Andrejs Pumpurs // PORTRETS

Spread the love

Andreja Pumpura nozīmīgākais darbs ir vairāk nekā 4700 rindu garais dzejojums „Lāčplēsis” (1888), ko mēdz dēvēt arī par eposu. Jebkuras tautas nacionālā literatūrā parasti dzimst, savienojoties trīs tekstu grupām: mīts, vēsturiskās hronikas, attiecīgā laikmeta juridiskie un ētiskie normatīvi. 19. gadsimta otrās puses latviešu literatūras galvenā problēma bija tā, ka mīts bija pilnībā atdalīts no abām pārējām grupām; turklāt tas nedz mutiski, nedz rakstiski nebija fiksēts kā vienota un visaptveroša struktūra – tās vietā bija marginālās tautasdziesmas, pēc kurām 19. gadsimtā restaurēt mītu nebija iespējams. Tas nozīmē, ka mīts, šis katras nacionālās literatūras centrs, praktiski atradās kultūras perifērijā. Tieši tāpēc radās nepieciešamība pēc mākslīgi radīta mīta, pēc mīta adaptācijas un, kas ir vēl svarīgāk, nepieciešamība pārtapināt šo adaptāciju par reālu kultūrveidojošu spēku. Zināmā mērā šo epa trūkumu var uzskatīt par nacionālo kompleksu, ko rada sāpīga „tukšās vietas” apziņa (un līdz ar to arī nepilnvērtības izjūta: „viņiem” ir, bet „mums” nav?). Bija nepieciešams izveidot fundamentu, kas, lai arī fiktīvi, apvienotu mīta atlūzas, neesošās hronikas un juridiskos tekstus. Tā nav autora personiska nepieciešamība, bet gan kultūras likumsakarība: radīt universālu tekstu, kas kalpotu kultūrai par stabilu pamatu.
19. gadsimta 70. un 80. gados izvērtās plaša garīga un sociāla kustība, ko nodēvēja par jaunlatviešiem. Topošo latviešu inteliģenci nodarbināja ne tikai aktuālās sociālās un politiskās problēmas, bet arī nacionālās identitātes un tās arhetipisko pamatu meklējumi, kas visspilgtāk izpaudās tautisko romantiķu daiļradē. Jaunlatviešu idejas literatūrā realizējās kā mēģinājumi ieraudzīt, atrast vai no jauna radīt latviskuma kodu, ap kuru apaudzēt tekstu un līdz ar to radīt jaunu literatūru. Līdz ar to izvērsās modināšanas motīvi: literatūra vipirmām kārtām tiecās parādīt un pierādīt, ka šaisaulē ir tāda tauta kā latvieši – un pierādīt to pašam latvietim, kurš parasti nebūt nelepojās ar savu zemniecisko izcelsmi un izdevīgā gadījumā labprāt pārvācojās. Arī Andrejs Pumpura daiļrade iekļaujas tautisko romantiķu strāvojumā. Pumpurs rakstījis dzejoļus, satīriskus tekstus, sarakstījis vēsturisku stāstu par senprūšu brīvības cīņām „Erkus Munte”(1875), publicistiskus apcerējumus.
„Lāčplēša” pamatā ir vairākas folkloras teiksmas un somu un igauņu epi (tāpēc „Lāčplēša” veidojumā vērojamas paralēles ar indoeiropiešu epu kopumā – pat galvenā varoņa vārda izvēlē: anglosakšu Beovulfs tulkojumā nozīmē „bišu vilks”, t. i., lācis; arī ķeltu Artura vārda cilme meklējama vārdā „lācis”), bet par jēdzieniskajām asīm kalpo jaunlatviešu idejas un Garlība Merķeļa aizsāktie teiksmainās senatnes motīvi. Metaforisko telpu jau pirms Pumpura bija radījis cits dzejnieks – Auseklis (1850-1879), kura dzejoļos atrodami vairāki Pumpura dzejojumam raksturīgie motīvi – tostarp, folkloras stāsts par nogrimušo pili, laimīgās pagātnes apjūsmošana, gaišās nākotnes cerības. Atšķirībā no Ausekļa Pumpurs drīzāk bija talantīgs un uzcītīgs amatnieks, kurš savu iespaidīgo, taču eklektisko un pārmēru piezemēto meistardarbu saveidoja no dažādu laikmetu un kultūru elementiem.
Folklorai raksturīgais sižets „Lāčplēsī” noris 13. gadsimtā, kad Latvijas teritorijā iebruka vācu krustneši. Savukārt 13. gadsimts, protams, ir 19. gadsimta spogulis. „Lāčplēša”iesākumā apcerēta zaudētā paradīze, senlatviešu idilliskā sadzīvošana; darbojas arī pēc sengrieķu parauga veidotais dievu panteons. Lāčplēsis piederīgs klasisko mitoloģisko varoņu plejādei – cilvēks, kuru zīdījusi lācene, tāpēc viņam lāča spēks. Kā jau tas mītam raksturīgi, Lāčplēsis iziet pārbaudījumu ciklu: cīnās ar lāci, sastopas ar dažādiem tumsas neradījumiem, apgūst zinības – nogrimušajā pilī lasa senus tīstokļus, ceļo uz zemes malu utt. Sākas karš ar vāciešiem, Lāčplēsis cīnās divkaujā ar Tumšo bruņinieku, abi iegāžas no klints Daugavā un noslīkst. Taču dzejojuma izskaņa ir optimistiska – reiz pienāks brīdis, kad Lāčplēsis savu pretinieku pieveiks, un zaudētā paradīze atgriezīsies.
„Lāčplēša” pasaule ir absolūti skaidra, viegli pārredzama un viennozīmīga; simbolika – pat pārāk skaidra. Viss sadalīts krasos pretstatos, no kuru saskarsmes rodas idejas. Vienā pusē ir gaismas spēki – senie dievi, Lāčplēsis, viņa tauta, otrā – tumsas spēki: elles neradījumi, vācu iekarotāji, tautas nodevēji. Tātad „Lāčplēsis” caurcaurēm pakļauts gaišajām un pozitīvajām modināšanas idejām, taču kā mākslas darbs tas faktiski pielika punktu tautisko romantiķu laikmeta literatūrai – tālāk zaudētās paradīzes estētika pārgāja kultūras (un jo sevišķi ideoloģijas) kiča arsenālā, vien lāgiem aktualizēdamies lielo sociālo satricinājumu brīžos. Jau pirms „Lāčplēša” literatūra sāka meklēt citus attīstības ceļus; savā ziņā „Lāčplēsis” bija strupceļš, tiesa, nenoliedzami efektīgs strupceļš.
Saprotams, 19. gadsimta otrajā pusē no kristīgās Eiropas ielēkt pagāniskajā Latvijā vairs nebija iespējams. „Lāčplēsis”, kaut arī mīta struktūras tajā ir iekausētas, tā arī palika mīta aizvietotājs, kārtējās māla kājas literatūrai. Tas ir mākslas darbs, ko radījis labi pazīstams autors precīzi zināmā vietā un laikā, turklāt precīzi formulējamu nolūku vadīts. Mīta imitācija gan var būt reāls sociāls spēks, taču literatūra tai ir drīzāk pakārtots uzdevums. „Lāčplēsis” literatūru praktiski neiespaidoja, taču dzejojumā ietvertās idejas un līdz ar to arī tēlu sistēma, kas tās reprezentē, izrādījās ārkārtīgi ilglaicīgas: 20. gadsimtā tapuši daudzi literāri darbi, kas dažādos veidos variē „Lāčplēša” idejas.

2008. gada jūlijā.

Guntis Berelis

Back to Top