Andrejs Pumpurs (1841 – 1902)

Spread the love

BIOGRĀFIJA

Andrejs Pumpurs dzimis muižas vīndedža ģimenē, 1856. gadā beidzis Lielvārdes draudzes skolu. No 1858. gada strādājis par mērnieka palīgu dažādās Vidzemes muižās. Sevišķi nozīmīgs bija Vecpiebalgā pavadītais laiks (1867-1872), kur Pumpurs iepazinās ar vairākiem sava laika nozīmīgākajiem kultūras un tautiskās atmodas darbiniekiem. Pirmais presē publicētais dzejolis: 1869. gadā. Rakstījis romantiskus dzejoļus tautiskās atmodas garā, daudzi no tiem tapuši tieši Vecpiebalgas posmā. No 1872. līdz 1874. gadam Pumpurs strādāja Jumurdas muižā par mērnieku, muižas pārvaldnieku, mežzini.
No 1874. līdz 1876. gadam Pumpurs dzīvoja Rīgā, kopā ar izdevēju un žurnālistu Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatveikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, presē publicēja dzejoļus un prozu (stāstu „Erkus Munte”, 1875, kurā vēstīts par senprūšu brīvības cīņām).
1876. gadā Pumpurs devās uz Maskavu, kur iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, bija topogrāfs Donas kazaku pulkā. Cīņās Pumpurs nepaguva piedalīties, jo, kad pulks nonāca Serbijā, bija jau noslēgts pamiers. Taču visa turpmākā Pumpura dzīve daļēji bija saistīta ar dienestu Krievijas armijā. 1878. gadā viņš beidza Odesas junkuru skolu, dienēja Krievijas dienvidos, 1882. atgriezās Rīgā, atjaunoja sakarus ar latviešu kultūras darbiniekiem, cita starpā piedalījās slepenajā narodovoļcu pulciņā, tika apsūdzēts kā pulciņa vadītājs, taču attaisnots. 1888. gadā Tērbatā tika pabeigts eposs „Lāčplēsis”, divus gadus vēlāk iznāca Pumpura dzejoļu apkopojums „Tēvijā un svešumā”. 1890. gadā Pumpurs ieguva štābkapteiņa dienesta pakāpi, no 1895. gada strādāja Dvinskas (Daugavpils) intendatūrā, pavadīja armijas mantu sūtīšanu pa Krieviju un Āziju, tostarp pabija arī Ķīnā, bet šai laikā rakstīja maz.

Back to Top