Andra Manfelde // PORTRETS

Spread the love
Tīksmi robustā esamības elegance

Es ilgojos pēc tā, lai literatūra mani uzrunātu. Lai otrā rītā pēc izlasīšanas teksts, vienalga vai tā ir proza vai dzeja, manā apziņā nepārklājas ar ko citu līdzīgu, tikpat sagaidāmu, paredzamu un izskaitļotu. Lai jauna autora (tikpat noteikti arī sena, veca un par klasiķi (paš)pasludināta) grāmata prātā paliek kaut vai ar vienu precīzi citējamu, folklorizēties spējīgu rindu, kas veiksmīgas metaforas veidā klīst no viena kritiķa rakstiem uz otru līdzīgi K.Vecgrāvja dāmā ienākušajam bandiniekam. Un man pilnīgi noteikti patiktu, ja manis uzrakstītais teksts gluži kaismīgi tiktu apspriests, ja ne analizēts privāti bohēmiskā literātu sanākšanā ar pavisam citādu mērķi, kā tas notika pirms dažām nedēļām ar Andras Manfeldes prozas grāmatu „Adata”, pat tad, ja vērtējums nav glaimojošs vai kvalitāti apliecinošs. Literatūra un tās radītāji ilgojas pēc attieksmes, atsauksmēm, pat analīzes. (Ja viņi apgalvo pretējo, tad vai nu melo, vai nu ir naivi, vai arī veido sev pārdomātu intelektuāla ciniķa PR.)
Kāda ir Andras Manfeldes dzeja un kas tajā mani uzrunā? Tā ir personiska, tieša, vizualizējoša, robusta, neizskaistināta, eleganti neveikla un neiemācīta formas ziņā. Dzeja, kas eksistē starp zonā, atvērtā, atkailinātā telpā, sevi definējošā, nesaudzīgā vidē gan saturā, gan formā. Dzeja, kuru reizēm pat nevarētu un nevajadzētu dēvēt tā, ja vien visa dzīve nav jāsajūt un jāizprot kā nebeidzams dzejolis. Grūtāk ir nosaukt, piedzīvināt tekstiem tās poētiskās un teorētiskās robežas, kurās Andras Manfeldes dzejoļi būtu ievietojami. Man tie gan satura, gan mākslinieciskā veidojuma īpatnību ziņā asociatīvi atsauc atmiņā ļoti plašu, vitālu, varbūt pat pretrunīgu poētisko vēstījumu spektru – A.Čaku, J.Kunnosu, V.Vitmenu, A.Ginsburgu un amerikāņu imažinistus, taču šajā gadījumā pats būtiskākais šķiet tas, ka tie atgādina par pašu Andru Manfeldi, viņas ikdienas attieksmi pret realitāti un nav vien atsvešināta poētiska maska.
Izteiksmē pietiekami daudzveidīgā, dzīvīgā dzeja piedāvā lasītājam satraucošu, tiešu, pat antipoētisku esamības un klātbūtnes izjūtas interpretāciju. Tā ir tagadnes dokumentācija, no kuras neizzūd kritiska, sociālu attieksmi izsakoša intonācija, kas padara mākslinieciskās struktūras apziņu un baudījumu par vietumis gluži sekundāru, vai pat neiespējamu parādību. Parasti šāds komponents dzejā, tā nolasāmība mani vai nu kaitina, vai atstāj vienaldzīgu, taču šoreiz tās personiskais, individualizētais patiesums nepastarpināti aizkustina. Doktrīnu, sistēmu un ideoloģiju laiks literatūrā ir vai nu pagājis, vai pieklusis. Vienīgā dogma, kuras neesamība mūsdienu jauno autoru dzejā ir draudoša un skumdinoša, ir emocionalitātes trūkums, distance no sevis un pārdzīvojuma, spēle, kas neko nepasaka. Par Andras Manfeldes dzeju to pateikt nevaru un tas iepriecina.
Šo dzeju var raksturot kā laikmeta portretu caur līdzcietību, kas iekodēta skatījumā no malas „ar vārdiem, kas atrod kā lodes/ izsit āliņģus, logus,” caur ar aizapziņu uztveramām kultūrzīmēm – „nocirsto tuksneša balsi”, Dostojevska, Visocka, „Ļeņina postošo ovālu”, „atzīstoties, ka mūsu plēsīgās dvēseles ir tikai augsne”. Tās poētisko struktūru raksturo arī saturisks līdzsvara trauslums ielas cilvēkos, harmoniskās izjūtas izzušana vienkāršrunas „peregārā”, atzinumā, ka „mīlestība ir krutka”. Tā ir tādas pilsētas dzeja, kuru neeksponē tūristiem, kurā autore redz sevi kā tunelī ieskrāpētu vārdu. Vienīgā konstantā teksta organizācijas forma ir skatiens, kas piefiksē bomžus, kuri ēd zemenes, un „lūpu rozā svītriņu kā iemuti ugunij”. Tā ir dzeja, par kuru nevar pateikt, vai tā ir negatīvās realitātes un mākslinieciskās modernitātes radīta, estētiskums caur tās noliegumu, asaras par pašas spēku vai tomēr „ krūtīs smilkstošs ubaga gods”.
Lai gan liriskais subjekts ir pārāk daudzu vizuālās uztveres elementu pārslogots un apjucis, pārplūdis un šūpojas savās izjūtās un refleksijās, tieši tas kustībai piešķir plūdumu, pārsvaru pār standartizētiem priekšstatiem un formām, savienojot intuitīvi veidotu, taču visumā tradicionālu dzejprozu, subjektīvas meditācijas un reminiscences. Mainīgas intensitātes metaforiskums, daudz tiešāka kā citviet, objektam tuvāka rakstības maniere, konkretizācija kā vizualizācijas elements piešķir šai vientulības un sāpīguma liturģijai intensitāti, kas rosina pārliecību par izjūtu, ka tā nav tikai dzeja dzejas pēc vai māksla, kas ir pašpietiekama savā deklaratīvajā iedabā. Pēcgarša, ko dzeja rada, ir izteiksmē līdzīga tantiņai no ilustrācijas līdzās 88.lpp. – tā ir tikpat vientuļa, nepasargāta un pat brutāli eleganta savā vienkāršībā, kā neapzināta un nevainīga neatskatīšanās vidē, kurā „asfalts sirmo/ blīvs un mierīgs”, bet skatiens ir pietiekami vērīgs, lai pamanītu „smalkzīda putekļus”, „nagu lakas ģeogrāfiju strupajos pirkstos”, un tumsu, kas sauc kā purvs.
Mazliet dialoģizējot ar grāmatas redaktora J.Rokpeļņa vārdiem, kas anotē tekstu – Andras Manfeldes dzeja ir mākslinieciski nopietnākais un spēcīgākais jaunieguvums pēdējos gados. Viņas radikāli asociatīvā dzeja rodas no pavisam tiešās, nemākslinieciskas, nedzejiskas mūsu ikdienas dzīves. No ikdienas puņķiem un asarām. Un no mīlestības un neierasti gaišas sirds, – piekrist gribētos diviem atzinumiem – poētiskā teksta izejas punktam, saknei ikdienišķajā un nopietnajam, radikālajam uzrakstītā veidolam. Tāpat arī rokraksta savdabība ir noteikti netipiska gan satura, gan izteiksmes ziņā vismaz jauno autoru paaudzes kontekstā. Zināmā mērā pārsteidz, ka grāmatas gala versijā autore tomēr ir atteikusies no izteiktās sirrealitātes, kas bija dominējošā intonācija pagājušā gada dzejas meistardarbnīcas ietvaros tapušo tekstu kopā un patiesi apbūra ar savu asociatīvo iedabu pagājušā gadsimta latviešu trimdas dzejas Elles ķēķa poētiku atgādinošā mākslinieciskā veidojumā.
Jāatzīmē, ka arī grāmatas vizuālais veidojums, autores fotogrāfija pārsteidzoši harmoniskā veidā top par atslēgas vārda cienīgiem elementiem. Trausla sieviete, kas skaļrunī lasa skarbi jūtīgus tekstus – tā ir uzruna laikmetam, kas ir vienaldzīgs pret smalkumu sirdsbalss pilnā un skarbā apziņā. Vecu avīžu īslaicīgums nobružātā videi draudzīga nebalinātā papīra elegancē, atjautīgā ideja neatgriezt lapas, tā paviršam lasītājam laupot iespēju ieskatīties grāmatā, gaisīgās A.Manfeldes skices, kas ļoti veiksmīgi ir izvēlētas kā paralēlais vēstījums, dzejoļu apkopojumu padara arī par vizuālu baudījumu. Nudien nebrīnīšos, ja izdevums tiks nominēts starp gada skaistākajām grāmatām, no savas puses to gribētu nosaukt kā uz šo brīdi spilgtāko poētisko debiju.

Iveta Ratinīka

Back to Top