Velga Krile // PORTRETS

Kad 1966. gadā iznāca Velgas Kriles pirmais dzejoļu krājums „Dzeltenās palodzes“, autore kļuva ļoti populāra, gandrīz tikpat populāra kā tieši desmit gadus agrāk Ojārs Vācietis ar „Tālu ceļu vēju“. Lasītāju aizrautību ar šiem krājumiem lielā mērā noteica dzejnieku jaunība - 21 gads Velgai Krilei, 23 gadi Ojāram Vācietim, iemiesota romantika, nemiera glorifikācija. Turklāt viņu veiksmīgā, straujā izsišanās cauri piecdesmito un sešdesmito gadu padomijas literāro ierēdņu būvētajiem aizliegumu vaļņiem saistījās ar priekšstatu par dumpi, par lielāku atļaušanos, par augstāku brīvības pakāpi. Tiesa, par visbiežāk citēto un pārpublicēto Velgas Kriles dzejoli no „Dzeltenajām palodzēm“ kļuva dzejolis, kurā viņa gluži pēc „ideoloģiski izturēto“ kolēģu parauga apcer Ļeņina lomu pasaules vēsturē un nožēlo, ka nav ar šo revolūcijas tribūnu tikusies („Varbūt par vēlu esmu dzimusi. Tevis nav, un pat mauzolejā neesmu bijusi“), tomēr būtiskākais vārds šāda veida rindās autorei ir nevis Ļeņins, bet Revolūcija. Un šī revolūcija ir nevis tā viena konkrētā ar dekoratīvu Auroras zalvi, īstu asiņu upēm un sadragātām dzīvēm, bet tīrā revolūcijas ideja - ar pārvērtībām, ar atteikšanos no mietpilsoniskiem ideāliem. It kā par spīti agrajai slavai, nākamā Velgas Kriles grāmata - „Bērzi“ - iznāca tikai pēc desmit gadiem, toties turpmāk ik pa diviem trim gadiem parādījās jauns dzejoļu krājums - līdz agrajai nāvei 1991. gadā un arī pēc tam. Desmit klusēšanas gados dzejniece bija būtiski mainījusies, abstraktās trauksmes periods bija beidzies, tagad viņas dzeju pārpildīja reālas, vietumis līdz neticamībai spilgtas izjūtas. Arī pati viņas dzīve bija mainījusies - pēc jaunības ar epizodiskām studijām filologos un sevis izmēģināšanu dažādos tā vai citādi ar kultūru saistītos darbos (kolhoza kluba vadītāja, izdevniecības korektore, bibliotekāre) Velga atgriezās vecāku mājās - Valkas pagasta „Strautiņos“ un turpmāk kontaktus ar jaunības draugiem uzturēja galvenokārt vēstulēs, retumis aizbraukdama uz tālo galvaspilsētu iesniegt kādu manuskriptu vai piedalīties kādā rakstnieku pasākumā. Par banalitāti kļuvušais teiciens par dzīvošanu ar kailiem nervu galiem Velgai atbilst precīzi. Lauku māju nošķirtība nespēja dzejnieci pasargāt no smagiem pārdzīvojumiem. Lasot grāmatu „Gaismēna“ (1979) rodas mānīga sajūta,ka „Strautiņos“ nemitīgi kaut kas notiek, īsie dzejoļu mirkļi tik piesātināti, „apdullinoša laime gandrīz līdz bezsamaņai“, sarkans ābols tiek pasniegts „atvadām pāri un nāvei“, atskan sāpīgs un reizē lepns vaicājums: „Ziedošā pasaule, vai nu tu smejies par mani, kas ziedēju cauru dzīvi?“ Citi droši vien teiktu, ka noticis nav nekas, tikai gadalaiki mainās, tikai kāds draugs pārstāj atbildēt uz vēstulēm... Šo dzeju varētu dēvēt arī par maģisko reālismu, jo tie nav sagudroti tēli un ainas, pārdzīvojumu intensitāte patiešām pārvērš apkārtējo realitāti, tuvinot to teiksmai. „O, vējš, kas norauj raganai drēbes, lai brīnum brīnišķais kailums izstaro gaismu, ko acis neredz... migla un haoss visapkārt kā pirms pasaules radīšanas...“ Turpmākajās grāmatās pēc „Gaismēnas“ Velgas Kriles dzejoļi kļūst garāki un sāk būtiski mainīties to valoda. Tas, ko pirmajās publikācijās kritiķi piedēvēja paviršībai vai neprasmei strādāt pie formas, pakāpeniski izaug līdz principiālai nostājai: izsakot neparasto, valoda nevar saglabāt parastību. „...vārds man ir sirds vietā cilvēka krūtīs dots... Kurš nav apzagts, kurš nav nodots, kurš pēc visa nav aizmirsts ar vārdu...“ Ne pēc ikdienišķās loģikas, ne pēc valodas likumiem „aizmirst ar vārdu“ nevar, bet Velga Krile vairs nepakļaujas svešiem likumiem. Ar to iespējams izskaidrot, ka sabiedrībā maz ticis runāts par viņas brieduma gadu dzejas krājumiem. Ar šo dzejnieci lasītājam grūti identificēties, viņa mulsina un biedē. Grāmatās „Es diennaktī esmu“ (1982), „Nepiekrāp mani“ (1985). „Uz zāles fona“ (1989) Velgas Kriles iztēle pārkāpj sava dārza un savas provinces robežām, pienācis laiks, kad viņa var „runāt visu“. „Vēji, vēji, dziļu jūtu skrandas - kas šai pasaulē nav saplosīts? - Tempļi, nāves ceļš, un pasaki tu, bandīt,- ko man memuāros uzrakstīt? Vēsturi vai vienu ticētāju?“ Šai laikā Velga Krile saraksta vairākas lugas, to sižeti tiek ņemti no vēstures, no antīkās pasaules teiksmām un Bībeles, bet situācijas un tēli negaidīti pārveidojas, Jēzus, mirdams pie krusta, savā iztēlē tuksnesī Marijai dzied par olīvbirzīm, Kains ar Ābelu izsapņo sev sievieti Leu ar „satraucoši maigām acīm“... Dažas no Velgas Kriles lugām izdotas grāmatā „Svētlaimīgo sala“ 1999. gadā. Arī viņas dzejoļi arvien vairāk sāk atgādināt traģēdiju monologus. Mūža pēdējā gadā Velga Krile sastāda krājumu „Sikspārnis“ (izd. 1994), kurai dod apakšvirsrakstu „Rekviēms“. Tas patiesi ir rekviēms - mirušajam tēvam, nesen no vēža mirušajai māsai Daigai, dažām pēdējām ilūzijām. Māsas bērēs 1990. gada 23. februārī Velga Krile pie kapa lasīja dzejoli. „Un kritušie eņģeļi ir mūsu tēvs un māte, no mīlas dzimušie esībā, kurā mīlas tik maz. Mēs velkam pa purva malu viņu melnajos spārnus, kā joda mākoņus velkam līdz pēdējam lāstam...“ Nākamā gada 31. augustā dzejniece aiziet no dzīves - turpat savā „Strautiņu“ istabā, kur tagad iekārtota viņas memoriālā istaba. Daudz nekā tur nav - pārpilni grāmatplaukti, pelnutrauki, uz āķa pie sienas vēl karājas pārgrieztā siksna, kurā viņa pakārās... Palika vēl viena iesākta grāmata - „Debesu akrobāts“ (izd.1995) un aptuveni trīs tūkstoši nepublicētu dzejoļu.

Amanda Aizpuriete