Eriks Ādamsons // PORTRETS

TIECOTIES PĒC HARMONIJAS


Erika Ādamsona (1907-1946) mūžs un nozīme latviešu literatūrā ir gaužām īpatni. “Mani vislabāk saprastu Francijā,” tā Ādamsons ieminējies kādā vēstulē. Latviešu rakstniecībā ar Ādamsona literārajiem darbiem saistāmas galvenokārt divas īpatnības. Pirmkārt, skaistuma kults jeb estētisms, otrkārt, cilvēka dabas “smalkās kaites “, kā to rakstnieks uzsvēris savas pirmās prozas grāmatas nosaukumā. Taču nav riskanti minēt vēl kādu Ādamsona literāro darbu īpatnību – eksotiskumu un unikālā, vienreizējā tiecību. Ādamsons latviešu literatūrā debitēja sava gadsimta 20. gadu nogalē. Un jau tad viņa savdabīgumu ievēroja daudzi. Kritiķis R. Egle uzsvēra, ka “dzīves parādībās viņu (E.Ā.) vairāk saista pats mākslinieciskais skatījums nekā to iekšējais saturs.” Cits kritiķis, Ē. Damburs, apgalvojis: ”Eriks Ādamsons piederēja pie tiem, kas pilnā mērā atbilda A. Čehova stingrajai prasībai: pie cilvēka visam jābūt skaistam. Smalks, kautrs, vienmēr ļoti gaumīgi ģērbies, mazliet sevī noslēdzies, ar laipnu smaidu sejā. Džentlmenis vispatiesākajā nozīmē, pret sievietēm, draugiem, arī plašākā sabiedrībā.” Erika Ādamsona māsa uzsvērusi kaut ko citu: ”Atskaitot varbūt vienīgi nedaudzus agrās bērnības un jaunības gadus, Erika īso mūžu ir apvijis skumjš traģisma plīvurs, kas tikai palaikam, uz īsu brīdi atvēries gaišākam skatam.” Traģisms Ādamsona mūžā kā galvenais tomēr ir pārspīlējums, tā vietā būtu minams atturīgāks apzīmējums – dzīves dramatisma un pretrunu smalkjūtīga apjauta, rakstnieka estēta atšķirīgums, dzīvojot sadzīviskā, ikdienišķā vidē. Ādamsona personību laikabiedri uztvēra plašāk. Redaktors J. Grīns atminējies: “{Erika Ādamsona } seja pareiza, tīra, it kā porcelāniski skaista. Vēl zēnīgie vaibsti būtu princiski skaisti, bet dažkārtējs skats sānis, caur skropstām, arī nervozi nikns, kā lapsenei. Bet tas tikai uz mirkli, kam sekoja smaids. Likās un bija ļoti labsirdīgs." Un tad seko J. Grīna raksturīgākais vērojums par E. Ādamsonu: ”Un tomēr, saskaņā vēl ar viņa dzejas iespaidiem, nevarēju atvairīt instinktīvu atzinumu: Ādamsons nespēj šķirt labu no ļauna, kā to nespējuši Oskars Vailds vai Jānis Poruks. Viņam citas kategorijas - daiļš un nejauks (izcēlums mans - V.V.) Erikam Ādamsonam ārkārtīgi patika viss neikdienišķais – senais, retais, izmeklētais, skaistais. Ne tikai dzejā, bet arī dzīvē, kur viņš centās to kultivēt. Viņa manuskripti bija skaisti, pat kaligrāfiski, rakstīti ar zilu zīmuli uz dzeltena papīra. Kā neviens cits dzejnieks viņš apdziedājis ēšanu, dzeršanu, arī smēķēšanu, kaut pats nebija nekāds pārmēris šajās lietās. Viņa dzejā viegli un bieži saskatāma mīlināšanās ap retiem, labskanīgiem vārdiem, gan latviskiem, gan svešākiem. ”J. Grīns min arī E. Ādamsona interesi par perverso. Būtībā šī interese raksturo Ādamsona tiecību atklāt un respektēt cilvēka dabas visas īpatnības, ne tikai skaistās un cēlās. Mūsdienu modernās literatūras kontekstā 30. gados rakstītos dzejoļus par hermafrodītismu, onānismu, erekciju, kopumā par seksualitātes visdažādākajām izpausmēm nedēvētu par perversiem. Būtībā Ādamsons ar šāda tipa dzejoļiem ir gandrīz vai pirmais seksualitātes visplašākajā spektrā māksliniecisks tēlotājs latviešu rakstniecībā. Taču ne jau erotika ir Ādamsona raksturīgākais jaunienesums latviešu literatūrā. Ikdienas dzīvē neizceldamies ar rosmīgu un mutuļojošu aktivitāti, ar sprikstošu vārdu spēli, Ādamsons savu talantu atklāj ar suģestējošu mākslas tēlu kaskādēm un mozaīkām, vienlaikus ļaudamies konkrētības un fantāzijas radītam māksliniecisko detaļu izsmalcinātam pasteļtoņu plūdumam. Ādamsonam raksturīgajā dzejolī “Ciemos pie vecāsmātes” dzejnieks jau ar pirmajām frāzēm uzbur barokāli krāšņu, gandrīz vai rokoko vieglumam zīmīgu plašu ainu, vienkāršo estetizējot ar māksliniecisko detaļu panorāmisku plūdumu. Ne velti dzejnieks J. Sudrabkalns Ādamsona radīto pasauli dēvējis par latviskotā rokoko pasauli: Kad spožu cukuru Apbārstītas egles ziemā, Man kā irbe dvēsele Iet pie vecāsmātes ciemā. Mantu skaita vakarā – Kūlējs vēro, cik tam graudu; Dievs liek ripot debesīs Dālderim ar sīko naudu. Suņi balsī skaita to, Kamēr bērni līdzi skudrai Baltām zeķēm tek un lūdz Stāstus vecaimātei gudrai. Ādamsoniskais mīļums pret jebkuru dzīvo radību – suni, mušu, odu, žagatu, govi, sesku, taureni, cūku utt.- raksturo rokoko manierei piemītošo pasaules dažādo izpausmju hierarhisko līdzvērtīgumu. Arī karnevāliskais spēles un rotaļas princips Ādamsonam ir būtisks, jo karnevālisms neļauj dominēt traģiskajam, bet visu apkārtesošo, pat nāvi un iznīcību, it kā apspēlē, uzsverot mirkļa pārākumu pār mūžīgo. Nereti Ādamsons būtībā traģisku situāciju atklāj komiskā rotaļīgumā vai neoromantiskā stoicismā: “Kad mani vajā neveiksmes, Kā seskam slazdā kad man klājas, Tad paciešos, jo zinu es – Tas Kungs ar mani rotaļājas.” Garīgais, dvēseliskais un fiziskais, dabiskais Ādamsonam nav pretstati, dažkārt vienīgi ambivalentas attiecības. Ādamsona vērtību sistēmā gan garīgais, gan fiziskais sniedz cilvēkam ne tikai baudu, bet līdz arī harmonizēt dzīvi visos tās kontrastos un pretstatos. Ādamsonam vienlīdz nozīmīga ir gan barbaru erotiskā kaisle, gan platoniski atturīga dvēseļu mīla. It īpaši savā prozā Ādamsons nereti ironizē par cilvēku visdažādākajiem kompleksiem, dažkārt pat akcentējot, ka naturālistiskais, fizioloģiskais, pirmatnīgais modernā laikmeta pārsmalcinātajā cilvēkā rada ne tikai kompleksus, bet arī neiederību dabiskās pirmatnīgās pasaules notikumos un izpausmēs. Ja par Ādamsona dzeju var apgalvot, ka tajā traģiskais tiek notušēts ar vairāk vai mazāk pamatotu priekšstatu par dzīves – nāves, skaistā – neglītā, cildenā – smieklīgā relativitāti, tad prozā ādamsoniskā ironija nereti tuvinās traģisma robežām. Stāstā “Abakuka krišana” cilvēku viņa smalkā kaite noved nāvē, bet Ādamsona šedevrā, novelē “Ķirbji”, variējot domu par miera un kara relativitāti, rakstnieks eleganti un galēji traģiski atklāj nejaušības lomu cilvēka liktenī. Kultūrasociācijas un reminiscenses Ādamsona darbos ir bieža parādība. Raksturīgākā šajā ziņā ir portreta, proti, cilvēka un viņa dubultnieka, alter Ego, saistība ar fatālismu. Līdz galējībai šajā fatālismā Ādamsons nonāk stāstā “Jāšana uz lauvas “, kurā, apspēlējot greizsirdības motīvu, rakstnieks to pārvērš karnevāliskā farsā. Taču lielākoties, tāpat kā dzejā, arī Ādamsona prozā valda maigs lirisms, kura emocionālo intensitāti dažkārt rakstnieks pārbauda ar racionālista pieredzi un skepsi. Kopumā Ādamsons – gan dzejā, gan prozā - meklē, tiecas atrast tādas situācijas, “kur skaistais un labais, skaistais un stiprais vēl nav atdalījušies viens no otra un nonākuši nesamierināmos pretstatos”(I. Čaklā). Ādamsona smalko kaišu varoņus iespējams interpretēt dažādi. Varbūt viņi ir iekšējos kompleksos, sakāpinātās iedomās un fantāzijās iestiguši? Varbūt – šaubu un izmisuma māktas personības? Varbūt – pārliekas kautrības un galēju aizdomu savažoti? Bet varbūt – skaistuma, cilvēcības, mīlas un pilnasinīgas dzīves alcēji? Ādamsona vērtību hierarhijā cilvēks, kas neizjūt skaistumu un neprot aizrautīgi mīlēt un sapņot, ir tikai pusceļā uz savas personības apliecinājumu. Ādamsons savus varoņus gan mīl, gan apjūsmo, gan neizvairās brīžiem arī pazoboties par viņiem, nonākot dažkārt līdz ironijai. Dažbrīd var šķist, ka Ādamsona varoņi tiecas pēc neiespējamā, pārdabiskā, ka viņi dzīvo iedomātas ideālas cilvēku kopības, mīlestības un skaistuma pasaulē. Tēlodams šādus varoņus, Ādamsons apliecina, ka 20. gadsimtā dīvainības, groteskums, nejaušība ir kļuvušas par normu. Pamatots ir J.Sudrabkalna vērojums, ka Ādamsona “stāstos skumīgais, ciešanu pilnais, dīvainais sajaucas ar smieklīgo, absurdo”. Gaiša un neizsīkstoša, mūsdienu izpratnē pat naiva labestība, mīlestība uz zemi, debesīm, ūdeņiem, dzīvniekiem, putniem un, protams, cilvēkiem, alpains prieks par visapkārt redzamo skaistumu un ielūkošanās traģiskā dzīlēs – šādā dzīparotā savijumā atklājas ādamsoniskā dzīves izjūta. Iepriekšējā gadsimta sešdesmito gadu nogalē latviešu dzejas pasaules izjūtu bieži vien dēvēja par skumjo optimismu. E. Ādamsona intonāciju varētu nosaukt par skumji maigo vitalitāti, un ļoti lielā mērā taisnība literatūrkritiķim J. Rudzītim, kurš akcentējis, ka Ādamsona radītā dzeja un proza “burbuļo mocartiskā vieglumā”. Taču vēl būtiskāk mūsdienās ir pievienoties J. Grīna viedoklim, ka Ādamsona radīto bez kautrēšanās varētu nosaukt par liela talanta radītiem darbiem, kas robežojas ar ģenialitāti.

2004. gada septembrī

Viesturs Vecgrāvis