Kārlis Vērdiņš // PORTRETS

Mazliet kaut kas no imitācijas, Mazliet kaut kas no kaķa grācijas. /Egils Plaudis./ Kā varētu iezīmēt Kārļa Vērdiņa (1979) koordinātes latviešu dzejas izplatījumā? Šobrīd viņš ir spilgtākais un poētiski gatavākais jaunākās (ap 1997. gadu debitējušās) dzejas paaudzes pārstāvis. Jau ar pirmo krājumu "Ledlauži" (2001) bija skaidrs, ka tā ir labākā gada debija – vienā ziņā līdzīga klasiķa Edvarta Virzas "Biķerim", kurš savulaik –1907. gadā iezīmēja spilgtu, dekadentiski erotisku vaibstu tā laika latvju dzejas fizionomijā. Kritikas pozitīvais novērtējums, atzīstot autora spožās stilizētāja spējas, prasmi rīkoties ar valodu, negaidītas reminiscences par latviešu dzejas klasiku, liecina, ka mūsu dzejas zvaigznājam jāpieskaita klāt vēl viens spīdeklis. Tagad no paša autora atkarīgs, vai tas pieņemsies spožumā vai, izsmēlis savas rezerves, nodzisīs. Šobrīd, šķiet, Vērdiņa nākotnes perspektīvas ir visai daudzsološas. Kas Kārli dara tik īpašu, tik pamanāmu? Pirmkārt, tas ir dabisks dzejas melodiskums, valodas plastika, prasme izmantot klasiskās versifikācijas formas, kas šolaiku jaunajai dzejai ir visai reta parādība. Tam pamatā – rūpīga attieksme pret vārdu, pret visu niansēto nozīmju loku, ar kuru tā vai cita frāze vēstures gaitā ir apaugusi. Iespējams, šo meistarību ir veicinājusi arī Vērdiņa atdzejotāja prakse pārceļot latviešu mēlē angļu/amerikāņu modernisma klasiķus T.S. Eliotu, H. Dūlitlu u.c. Otrkārt – uzpērkošs mīļums un slīpēts artistiskums, kas arī nebūt nav raksturīgs Kārļa paaudzes pārstāvjiem. Savā ziņā tas ļauj Kārli pieskaitīt tādiem lieliskiem stila meistariem latviešu dzejā kā Ē.Ādamsons, V.Grēviņš, J.Rokpelnis un M.Melgalvs u.c. Un visbeidzot – mazliet sensacionālais fakts, ka Vērdiņa dzejā mīlas objekts nepieder pie pretējā dzimuma. Šai ziņā Kārlis ir latviešu lirikas pionieris (tikai vēlāk parādās P.Zirnīša un R.Bargā dzejas krājumi ar tādu pašu ievirzi). Varbūt tādēļ Vērdiņa dzejā tik izteikts ir erotiski ķermeniskais aspekts, kas krāšņi saplaukst fiziskās tuvības metaforās. Var teikt, tieši Erosa dziņu vadīts, gars Vērdiņa dzejā alkst bez atlikuma izšķīst ķermenī (vai sajaukties ar otru ķermeni), bet miesa – turpinot aizsākto kritiena trajektoriju – izirt, izšķīst tukšumā. Arī visas alūzijas un reminiscences par latviešu dzejas klasiku it kā veido no dažādiem gabaliem sašūtu personīgo dzejas apģērbu. Šī īpatnība parāda, ka arī Vērdiņš ir šā paša postmodernā laikmeta bērns. Tomēr ir daži dzejoļi, kas pāraug "citādības" robežas un sasniedz kādu vispārcilvēcīgu atklāsmi, kas stāv pāri vecuma, dzimumpiederības, seksuālās orientācijas ierobežojumiem. Par tādiem dzejoļiem var uzskatīt "Veras durvis (..)","Rupja auduma kreklā (..)", "Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs (..)", "Nakts Pārdaugavā". Līdz ar to var teikt, ka Kārlis Vērdiņš ir pašā ceļa sākumā un šis ceļš ir visnotaļ cerīgs.

2004. gada februārī.

Māris Salējs



Kāpēc tur ir tik daudz zobu?

Māra Kalve, Kultūras Diena (9. lpp.), 2007. gada 30. novembris.

Kārlis Vērdiņš. Burtiņu zupa. Liels un mazs, 2007.

Bet kad tad būs par burtiņiem? — tādi ir pirmie manu mazo meitu jautājumi pēc K.Vērdiņa pirmās bērnu dzejoļu grāmatas izlasīšanas. Un, kamēr es apceru, kā tik vienkāršā veidā iespējams formulēt manis pašas izjūtas, veikala burzmā šķirstot grāmatu, viņas azartiski apspriežas, vai attēlā redzamā kaķa kājas izskatās pēc E vai M burta, vai drīzāk pēc ķemmītes un vai melnais pleķis blakus lappusē būtu domāta tā odze, kas mammai darbā klabina uz taustiņiem, vai gabals no S.
Lūk, tā — lasot izdevniecības liels un mazs jauno grāmatu, man ir, kā mēdz sacīt, ļoti pretrunīgas izjūtas. Grāmatas anotācijā izdevēji brīdina, ka tajā būs daudz dzejoļu par vecākiem un nez vai vecākiem patiks. Tā ir. Grāmata ir provokatīva, tai nav nekāda sakara ar burtu mācību, tā arī nestāsta par smaidīgu ģimeni trendīgā interjerā pie kamīna. Drīzāk — pēc tās izšķirstīšanas ir izjūta kā pēc vakara ziņu noskatīšanās, pēc iziešanas caur stacijas tuneli — gribas nopurināties un aizmirst. Bet nevar. Iespaidīgi. Es ilgi šaubījos, pirms šādu realitātes modeli pasniegt saviem bērniem gulētiešanas lasīšanas laikā. Var jau būt, ka pie vainas ir mana sakāpinātā uztvere, varbūt pārlieks mātišķs aizdomīgums, bet es Otto Zitmaņa ilustrāciju zilganajās sejās, izvalbītajās acīs un zobos, dažādu krāsu zobos sajutu emocionālu vardarbību, agresiju, kura man intuitīvi nepatika, kaut gan — ja manī nerunātu mamma — teiktu, kas vainas? Bildes ir dekadenti stilīgas, lielas un krāsainas. Bērniem baidīties patīk — pasakās vienmēr izvēlas bildes ar milžiem un raganām.
Tomēr, taupīgs latviešu cilvēks būdama, es aizcirtu grāmatu un apdomājos. Emocionāli: lielākā daļa dzejoļu man patika, no 17 grāmatā atrodamajiem dzejoļiem vismaz 13 man likās mākslinieciski un saturiski lieliski un ļoti labi uztverami bērniem. Tomēr kopā ar ilustrācijām likās par smagu. Praktiski: grāmatas formāts — mazāks par A 4, lielāks par A5 — ideāls. Cietie vāki. Tālāk jau konceptuāli: ja emocionāli nepatīkami, bet mākslinieciski labi — vai es gribu savu puslīdz laimīgo bārbijpirmskolnieču pasaulīti ievainot ar tādām smagām izjūtām kā tēta vai mammas aiziešana no ģimenes, pašnāvība, vecāku aizņemtība ar darbu un materiālajām rūpēm, vienaldzība pret saviem bērniem, laika trūkums, alkoholisms. Un kādā veidā es izvēlētos par to runāt, kamēr, paldies dievam, šīs sāpes mūs tā pa īstam nav skārušas, bet jūtamas tuvu, tuvu ik vakara TV ekrānā, avīzēs, uz ielas un... Jo bija skaidrs, ka šī grāmata prasīs lielu piedalīšanos no tās priekšā lasītāja, jautājumu būs daudz vairāk nekā pēc A.Lindgrēnes Karlsona vai, piemēram, I.Zanderes Ja tu esi sivēns, kur vienīgais, kas man bija jāpaskaidro jaunajai paaudzei — kas tad ir Raimonds Pauls. Zināju, ka ar lielu interesi mājās tiek uztverta liels un mazs izdotā igauņu autora Pētera Sautera Bērnu grāmata, kur minēti gan bomži, gan slīkoņi. Burtiņu zupa likās kā nekārots, bet pietiekams iemesls, kā piespiest sevi skaidrot "delikātas" tēmas, no kurām parasti gribas izvairīties. Ja vien, vecāki, esat gatavi atklātai sarunai arī par saviem un omītes sliktajiem paradumiem, nevis pamācošai pirksta kratīšanai bērna virzienā.
Par laimi, K.Vērdiņš par šīm sarežģītajām dzīves situācijām raksta, ja tā var teikt — sev raksturīgi pastarpināti, caur puķēm. Te es domāju gan formu — tradicionālus īsrindu pantiņus ar klasiskām atskaņām, gan intonāciju — viegli spēlīgu, asprātīgu, ar nelielu ironisku distanci. Drāma veidojas no pusvārda, no nojaušamā, no lasītāja dzīves pieredzes. To var arī nepamanīt. Nolasīt tikai komisko pusi. Burtiņu zupas dzejoļi lielākoties ir pagari — kā mazi ikdienas stāstiņi, bet vieglās formas un tēmu dēļ labi uztverami un paliek atmiņā arī trīsgadīgam bērnam. Par dusmām un pērienu ("es apvainoju māmiņu/un sakliedzu uz tēti../tad tētis mani nopēra/ un abi gāja projām"), par tēti — izēdāju ("tētis vēlu pārnāk mājās/ grib viņš paēst tā kā klājas"), mammu monologi — par savu vāķamo vīriņu, par darba intrigām ("no rīta līdz pēcpusdienai/ es strādāju pilnu slodzi/un mazā kambarī sēžu/ ar to riebīgo odzi"), par bailēm no tumsas, par garlaicību, vientulību; vieglumam vidū rīmes par slikto skolu, traku lapsu. Vijīgi izspēlēts tomēr gandrīz ikviens dzejolis nepaliek tikai skaitāmpanta līmenī, bet ir ar savu "virsvērtību", ar zemtekstu, kas iekustina domas. Ar pietāti pret gudru lasītāju, jo tajos nav tiešas didaktikas.
Tas arī izdevniecības liels un mazs vārdos neizteiktais zīmols.
P.S. Ja vēl ko varētu vēlēties, tad, lūdzu, pierunājiet Martu Pujātu rakstīt bērniem, ja?


SpēlES

Māris Salējs, Kultūras Diena (7. lpp.), 2008. gada 20. jūnijs.

Kārlis Vērdiņš. Es. Neputns, 2008.

Jaunās desmitgades latviešu dzejas aina uzrāda zināmas ilgas pēc "lielā vēstījuma". Vienā gadījumā šī tendence realizējas iekšēji komplicētā formā, kas tuvināta apziņas plūsmai (bagātīga sintakses, gramatisko formu, teikuma konstrukciju izmantošana viena dzejoļa robežās, asociāciju virknes). Spožākie šīs ievirzes pārstāvji tagadnes dzejā ir L.Langa, P.Brūveris, R.Mežavilka, A.Manfelde, par dzīvo klasiķi U.Bērziņu nemaz nerunājot. No jaunākiem pārstāvjiem, kam lielākoties tikai gaidāmas pirmās grāmatas, var minēt A.Ogriņu, A.Surguntu, A.Vigulu. Šī ievirze ir ģenētisks mantojums vēl no XX gs. 60.gadu dzejas (O.Vācieša, I.Ziedoņa u.c.).
Otra ievirze šīs ilgas pēc "lielā vēstījuma" realizē ironiskā veidā. Šobrīd spilgtākie šīs ievirzes pārstāvji ir Kārlis Vērdiņš un Ronalds Briedis. Viņu dzejas valoda ir tuvāka konvencionālai izteiksmei, taču šķietamā formas vienkāršība nozīmē to, ka šeit notiek ironiska, par klišeju kļuvušo dzejas formu, žanru, motīvu apspēle, aiz kuras atklājas, kas būtiskāks par spēli. Gan jāpiezīmē, ka postmodernā garā ironizēt par formā komplicētu un masu kultūras "nesagremotu" mākslas darbu ir ievērojami grūtāk (un, iespējams, neefektīvāk), nekā par mākslas darbu, kuram masu kultūra ir atradusi savu, atpazīstamu klišeju.
Bet tātad par Kārli Vērdiņu. Lasītāja rokās ir nonākusi mākslinieciski pabeigta un ļoti mērķtiecīgi veidota grāmata. Pirmkārt, par to liecina tās asprātīgais mākslinieciskais veidols (māksliniece Zane Ernštreite) — ironiska renesanses laikmeta grāmatas ietērpa imitācija ar paša autora portretu a la Šekspīrs grāmatas iekštitulā un dzejoļos pieminēto vietu karti atlokāmo vāku iekšpusē.
Otrkārt, tāpat kā pirmajos Vērdiņa krājumos, grāmatu nodaļas ievada "dziļdomīgi" epigrāfi. Ko vērts no Raiņa pārfrazētais veltījums grāmatas sākumā "Tev, vidusšķira!".
Treškārt, grāmatas beigās brīnišķīgs, gluži vai kopotu rakstu sējumam piederīgs personu un vietu rādītājs, kurā pa vidu reālām un literārām slavenībām pavīd arī tādas kā Svuoķis, Žvūkšķis, marsietis u.tml.
Tas viss sagatavo lasītāja garšas kārpiņas patīkamam un izsmalcinātam baudījumam. Šajā ziņā gaidas netiks pieviltas.
Un tātad — kādi ir šā baudījuma priekšnosacījumi?
Pirmkārt, salīdzinājumā ar pirmajām divām grāmatām Vērdiņš varētu būt pieņemamāks tai lasītāju daļai, kas jutās šokēta no viņa dzejā tēlotajām viendzimuma mīlas attiecībām. Šajā krājumā tās ir kļuvušas neuzkrītošākas un asprātīgi iekļāvušās lielajā — ij pasaules, ij Latvijas — kultūras ainā (Pasaku par vērdiņu, Sančo Pansas atmiņas u.c.). Citiem vārdiem, ietērptas pieņemamākās drēbēs kā lieliskajā tekstā Karavīri.
Otrkārt, lasītājs ir patīkami pievilts bažās par grāmatas tematiku. Par spīti virsrakstam te nav darīšana ar dvēseles "iekšu" atklāsmi vai intīmu grēksūdzi. Grāmatā mums pretī nāk nevis "Es" bet daudzi "esi", resp., autora "maskas", "ādas", "tērpi". Tieši distance starp lasītāju un autoru ļauj autoram bez smagiem dvēseliskiem zaudējumiem spēlēt augstas un skanīgas raudzes spēli ar vēsturiskām un literārām identitātēm un vēstījuma stiliem (piem., Skalbes pasaku stils — Pasaka par Vērdiņu, Magnāta atmiņas, latviešu sociālistiskā reālisma sākumposma stils Latvijas padomju RS biedra kandidāta atmiņas, trimdas modernās dzejas klasiķu stils Balāde par trimdas meitenēm u.c.). Šī spēle ir tik eleganta, ka vienā otrā vietā lietotie rupjvārdiņi neaizvaino, bet piešķir personāža runai vajadzīgo smeķi.
Turklāt, jo literāri izglītotāks ir lasītājs, jo labāk viņš novērtēs šīs literārās spēles fineses. Taču arī pa ausu galam savā pusaudzībā dzirdējis par Raini, Mēnessmeitiņu, Skalbi, Lāci, viņš varēs "iebraukt" tēmā.
Treškārt, Vērdiņš ir ļoti labskanīgs autors. To es saku, par spīti tam, ka grāmatas lauvas tiesu veido dzejprozas teksti. Salīdzinot ar abiem iepriekšējiem krājumiem autora prasme stilizēt un sintezēt dažādus stilus ir sasniegusi augstāko meistarības pakāpi. Šajā krājumā kā šo stilu virsvērtība ir autora "uztaustītais" jaunais latviešu valodas šarms (pārfrāzējot E.Ādamsonu) — savdabīgs Latvijas pirmās brīvvalsts nogales gadu literārās valodas analogs.
Un pat ja te nebūtu nekā cita ievērības cienīga, krājums tomēr ieietu literatūras vēsturē ar nepārspējamo variāciju par latviešiem tik mīļo Ibsena tēmu — Vēstulēm Solveigai.
Taču nobeigumā par kādu problēmu. Tā gan uz grāmatas autoru attiecas tikpat daudz kā uz jebkuru talantīgu dzejnieku. Šo problēmu sauc: "Ko tālāk?" Kā nākamajā grāmatā dabūt līdzsvaru starp elegantu, asprātīgu stilizāciju un neviltotu oriģinalitāti un turklāt neekspluatētu trešās grāmatas panākumu formulu? Pirmajos krājumos attīstības ceļš bija visai skaidrs. No dzejas zemdegās sajūtama personiska lirisma (un savā ziņā ievainojamības apziņas) uz aizvien meistarīgu spēli, tādā veidā piejaucējot "zemo" un "augsto" publiku. Tomēr nezīlēšu, kāds būs nākamais krājums. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts — Kārlis neizsniegs kritikas un publikas ērglim saplosīšanai savas aknas, kā tas lemts liriskas ievirzes dzejniekam. Tā vietā ērglis dabūs ķirzakas asti. Un kamēr kritika kopā ar publiku priecāsies par astes jautro locīšanos, ķirzaka savā nodabā audzēs nākamo, rūpēdamās, lai tā būtu vēl neparastāka par šo…