Māris Salējs // PORTRETS

Deviņdesmitajos gados dzejas aprindās tika kultivēts priekšstats par mūsdienu jaunā dzejnieka tēlu — asociālu, garīgi nelīdzsvarotu būtni, kas lieto narkotikas vai vismaz alkoholu, raksta nesakarīgus, rupjībām un pārgudrībām piebārstītus dzejoļus, ar riebumu un cinismu izturas pret vecākajiem kolēģiem un, savas nepamatotās ambīcijas slēpdams, paziņo: es rakstu pats sev. Lai gan beigu beigās izrādījās, ka šādu jauno dzejnieku patiesībā ir ļoti maz, Māra Salēja dzeja 90. gadu beigās lēnām kļuva par argumentu, ka arī jaunā latviešu dzeja spēj emocionāli uzrunāt un aizkustināt lasītājus (respektīvi, izpildīt to, ko lasītājs un kritiķis gaida no latviešu dzejnieka visvairāk) un — kas ir vissvarīgākais — radīt savu pasauli, kas ir gan pilna noslēpumiem un pēkšņām atklāsmēm, gan pietiekoši atklāta un nepretencioza, lai lasītājs vēlētos tajā uzkavēties. Viņš debitēja ar paša ilustrētu dzejoļu krājumu “Māmiņ, es redzēju dziesmu”, kurā paša dzejoļi mazliet bikli slēpās starp poļu 20. gadsimta pirmās puses dzejnieku darbiem Salēja atdzejojumā. Grāmata piesaistīja uzmanību ar silto, sirsnīgo intonāciju, kas piemita brīžam bērnišķīgajam, brīžam skumji nopietnajam autoram, kurš atļaujas nesaprast, kā tas var būt, ka bērnību nomaina sarežģīta pieaugušo pasaule, kas reizē atbaida un valdzina ar savām krāsām un smaržām. Autors labprāt uzsvēra savu nomaļo, epizodisko lomu šajā pasaulē, par suverēnu vērtību uzskatīdams dabas vērojumu un atmiņu izraisītās asociācijas, kas brīžam sakārtojās drastiskos pantos, brīžam izspurdza kā putna dziesma, un citreiz atdarināja apkārt dzirdamos trokšņus. Tomēr pa īstam Salējs atraisās otrajā krājumā “Mana politika”, kur viņa pozīcija jau ir konceptuāla — latviešu dzejai tradicionālais zemes un debess pretstatījums, kas ļauj apbrīnot zemes dzīves daudzveidību, tomēr bieži mudina celt skatu uz debesīm, meklēt tajās īsto un lielo patiesību. Uz zemes Salēja uzmanību saista galvenokārt dabas tēli, izjusti tik emocionāli, ka tie kļūst par dzejnieka aktīvās, meklējošās dvēseles kustību izteicējiem — mežs, zari, saknes, ķirši, jāņtārpiņi un citi vienkāršas, bet ietilpīgas reālijas tajos sastājas noslēpumainās kombinācijās, ļaujot tajās nolasīt kādas augstākas, vien nojaušamas esamības klātbūtni. Salēja dzeja spēcīgi balstās latviešu dzejas tradīcijās, gan Knuta Skujenieka, Jāņa Rokpeļņa un citu 20. gadsimta 2. puses dzejnieku atklājumos, gan vecākos tekstos — otrā krājuma epigrāfam izvēlēts kādreiz populārā, bet mūsdienās mazpazīstamā Edvarda Treimaņa-Zvārguļa pants, kurš, šķiet, palīdz izteikt paša Salēja izpratni, ka pasaule nav sākusies vakar un nebeigsies rīt, un nodarbināt prātu ar viendienīgām lietām nozīmē tikai pagaidām atteikties no atbildēm uz īstajiem, mūžīgajiem jautājumiem. Arī jaunākajos, pagaidām tikai presē publicētajos dzejoļos Salējs turpina darboties savas iedomātās, bet tik labi atpazīstamās pasaules izpētē, pamazām atklājot arvien vairāk, Jāņa Elsberga vārdiem runājot, “dzīves un dzejas fiziskā un metafiziskā smaguma”. Salējs atkal atrodas klusā, bet pārliecinošā opozīcijā jau citai jauno dzejnieku paaudzei, kuras uzmanības lokā ir modernās tehnoloģijas, groteska popkultūras ikonu un sadzīves ārišķību apspēle. Salēja piemērs rāda, ka bez visām šīm lietām var gluži labi iztikt, ja pietiek drosmes pasauli meklēt sevī. 2004. gada aprīlī

Kārlis Vērdiņš