Klāvs Elsbergs // PORTRETS

Klāvam Elsbergam (1959-1987) dzīves laikā publicēti tikai divi dzejoļu krājumi - "Pagaidīsim ausaino" (1981) un "Bēdas uz nebēdu" (1986); trešais - "Velci, tēti" (1989) - iznāca jau pēc autora nāves. Elsbergs piederīgs dzejnieku paaudzei, kura debitēja 70. gadu nogalē un 80. gadu pirmajā pusē (Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Guntars Godiņš, Anna Rancāne, Inese Zandere u. c.) un kura tiecās noārdīt jau pārmēru stabilo latviešu dzejas hierarhiju. Grāmatā "Pagaidīsim ausaino" atšķirībā no jauno dzejnieku lielākās daļas Elsbergs atļāvās būt demonstratīvi - taču ne infantili - jauns un lāgiem arī drusku naivs, neslēpdamies aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes vai intelektuālisma maskas. Tāpat viņš nespēlēja nedz "tribīnes dzejnieku", nedz eksaltētu romantiķi vai vienlīdz eksaltētu pesimistu - lomas, kuras iecienījuši iesācēji arī latviešu dzejā. Citiem vārdiem, Elsbergs sāka veidot savu poētisko pasauli no pašiem pamatiem; no sākta gala viņš tiecās nevis pakļauties autoritātēm, bet būt brīvs, lai arī lāgiem nācās aizklīst strupceļos vai izklejoties pa pārmēru iestaigātām taciņām. Visjūtamāk Elsbergu ir iespaidojusi Ojāra Vācieša poētika (piemēram, atbalsojot Vācieti, viņš rakstīja: "Man reizē sirds un Visums sāp / bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt"; taču dzejniekam allaž atrodas klasiskā izeja no šīs situācijas: "šī vēl nav īstākā bēdu leja, / te retumis uzrakstās kāda dzeja"). Elsbergs turpināja arī ironiskās spēles līniju, kuru septiņdesmitajos gados tik efektīgi bija aizsācis Jānis Rokpelnis. Tipisks piemērs: "kāpēc gan dzīve kas ir tik skaista / reizēm ir tāda maita." Taču Elsberga ironija ne tik daudz saistīta ar spēli un spēles prieku - un līdz ar to arī ar vairāk vai mazāk izspīlētu pozu -, cik ar domu par iekšējo brīvību: ironisks dzejnieks ir ne vien redzīgāks, bet arī brīvāks. Elsberga ironijā allaž krietni jūtama ir traģikas klātbūtne, esamības traģiskais fons, par kuru gan var ironizēt, bet kurš tālab nekur nepagaist. To labi raksturoja Knuts Skujenieks: "Viņa pamatintonācija ir liriska ironija, kas nepāraug ne žultainā tiesātgribā, ne ekscentriskā kūlenī. Ironija, kas pēc autora gribas pārtop rezignācijā vai traģikā." Elsbergs apzināti dzejo nepoētiski, diez ko nerespektēdams daudzos vārsmošanas likumus, un tomēr gala iznākums izrādās poētisks. Precīzāk, Elsbergs paliek dzejnieks, arī būdams nepoētisks; tā ir dzeja, kas ietver sevī arī "dzīves prozu", lieliski apzinoties distanci starp prozu un poēziju. Acīmredzot tā ir likumsakarība: katra paaudze no jauna atklāj to, ka dzejas robežas iespējams paplašināt uz profānās leksikas un citu piezemēto padarīšanu rēķina. Abstrakcijas Elsbergs allaž tiecas sasaistīt ar kādām parasti visai kolorītām un mazliet groteski deformētām reālijām. Raksturīgs paraugs: "es ražoju dzejas vielu / ar kuru var pielīmēt lielu / raķeti klātu pie šahtas / ģenerāli pie tahtas / draudīgus vārdus pie mutes / un zemūdeni pie butes". "Augstais" tiek projicēts "zemajā" - un otrādi; līdz ar to "zemais" iegūst kādu jēgpilnu dziļuma dimensiju, savukārt "augstais" - parodijas un groteskas efektu. Elsbergs vairās no nodeldētiem simboliem un metaforām, no "vecajiem un vienkāršajiem vārdiem", radīdams pats savas, bieži vien pārgalvīgi sarežģītas metaforas. Tāpat viņš nemēģina "aizbēgt" vai "paslēpties" no ikdienas, kaut gan "patvēruma" motīvs viņa dzejā ir jūtams; pavisam pretēji, daudzi dzejoļi izaug tieši no ikdienas - dzeja netiek dalīta "lielajās" un "mazajās" tēmās. Zināmā mērā var uzskatīt, ka Elsbergs bija savas paaudzes skeptiski ironiskās pasaules izjūtas izteicējs. Runa nav par "laika zīmēm", par kurām priekšstatu parasti rada reāliju piesaukšana un aprakstīšana vai žurnālistiski dzejojumi, kaut gan Elsberga dzejā lāgiem atrodamas arī "laika zīmes". Drīzāk "klātbūtnes efektu" rada tieši viņa valoda: nevis valodiskas ekstravagances kā Uldim Bērziņam vai Jurim Kunnosam un arī ne smalki izkopta stilistika (gan jāpiebilst, ka arī šķietami raupja stilistika dažkārt prasa rūpīgu slīpēšanu), bet gan "iegrimšana" valodas dabiskajā esamībā. Līdz ar to arī dzeja kļūst dabiska, mānīgi vienkārša un tai pašā laikā gana rafinēta. Elsberga rakstības poētiskais manifests ir nenoliedzami iespaidīgs: "pirkstgaliem aizdegoties / neveiklie vārdi iet bojā // lai tu ar tuksnesi mutē / caur simbolu birztalām ietu // (nāve konspektē mūžu / un pasvītro šito vietu)." Elsberga dzejoļi bieži atgādina mazas ironiskas novelītes vai "situācijas", kurās aloģiskais un brīžiem arī sirreālais skatīts kā pašsaprotams, tiesības uz izbrīnu un neizpratni atstājot lasītājam. Šādā aspektā Elsbergs ir pats "stāstošākais" no astoņdesmito gadu dzejniekiem - viņa dzeja vien retumis tiecas sarukt elegantā aforismā vai atskaņotā sentencē. Taču tas nenozīmē, ka viņš kaut ko aprakstītu vai izklāstītu reāli iedomājamas norises. Drīzāk teksti veidoti kā kādas domas, emocijas vai metaforas piedzīvojumi Elsberga poētiskajā pasaulē. Dažkārt tās ir mulsinošas metaforas: "dzelzceļa malā sapnis / pakārts šūpojas vējā / sasalis galīgi ciets / ka cilvēku nosist var." Bez šaubām, dzelzceļa malā pakārto sapni var atvedināt uz sapņa un mehāniskās taisnvirziena kustības (dzelzceļa sliedes, kas ved tālē, jau socreālisti bija iecienījuši kā progresa idejas iemiesojumu) pretstatījumu, taču šāda burtiska interpretācija metaforu nogalētu. Tā tomēr tiecas pateikt vairāk: kontrasts starp sapni un divkāršo nāves piesaukšanu ir jēgietilpīgs. āªstenībā tas ir viens no Elsberga - un arī astoņdesmito gadu poētu ģenerācijas - poētikas stūrakmeņiem: radīt metaforas, kas būtu mulsinošas vai negaidīti žilbinošas un kuru pēkšņi uzšķiltajā gaismā viss izskatītos citādāk. Šoka estētikas nepieciešamību ir uzsvēris arī pats autors: "bet nebūt puķei / kas odieri sniedz / es gribu lai mani / kliegdami kliedz." Tā gan drīzāk ir retoriska formula, jo izkliegšanai Elsberga dzeja īsti piemērota nav - emocionālais spriegums allaž tiek apslāpēts un pieklusināts: "es esmu tā upe kur dvēsele domīgi kuģo / upe kas neguļ un lēni kā nopūta plūst." Groteskai ainai vai ņirdzīgam izsmieklam blakus allaž ir liriskas skumjas - un otrādi. Elsbergam ir nepieņemama jebkādas mehāniskas un atcilvēciskotas sakārtotības ideja - tas ir viens no viņa dzejas noturīgākajiem motīviem. Ir lietu dabiskā kārtība, kas balstās uz veselo saprātu un kurai Elsbergs labprāt pakļaujas (daudzi viņa liriskākie un sirsnīgākie dzejoļi veltīti sievai un bērna piedzimšanai), un ir absurdais un trulais sistēmiskums, kas sakņojas sastingušās dogmās, izvirza šķietami pareizas prasības un dod pareizus padomus ("no tiem padomiem man bieži gribas vemt"). Šeit parādās atsvešinātā laika motīvs - laiks, kad cilvēks ir nebūtiska vienība: "šis laiks ir automātiskās durvis / neviens lai tām nepiespiežas"; un - "nekad nav bijis tik viegli / iz dzīves vilciena krist." Cituviet - visai savdabīgs mehāniskā un atsvešinātā laika, arī progresa idejas traktējums: "ar piesūcekņiem - čmok un čmok - / viens taisni kalnā iet"; teksts noslēdzas ar vārdiem - "kungi - mans gadsimts ir miris."

2004. gada novembrī.

Guntis Berelis