Gunārs Priede // PORTRETS

Gunārs Priede uzskatāms par savas paaudzes uzskatu un dzīves pieredzes spilgtāko izteicēju latviešu dramaturģijā. 50., 60. gadu obligātajam optimismam Gunārs Priede savās pirmā daiļrades perioda lugās piešķir reālu cilvēku, jauniešu, laikabiedru vaibstus. Atsakoties no sociālistiskā reālisma diktētā melnbaltā tēlu dalījuma, Priede tēlo cilvēkus, kuriem ir tiesības uz kļūdām un vājībām un spēja tās labot. Psiholoģiski pārliecinošāki Priedes lugās vairumā gadījumu ir pozitīvie raksturi un visā daiļrades garumā lugās darbosies ideālistiski noskaņoti un pozitīvi orientēti jaunieši, kas uzskatāmi iemieso paša dramaturga pasaules izjūtu.
Par Priedes dramaturģijas ietekmes avotiem uzskatāmi:
• krievu autora, 20. gs. modernās psiholoģiskās drāmas klasiķa Antona Čehova dramaturģija, ko pats Priede atzinis par savu autoritāti un pat ideālu. Priedes lugās konsekventi izmantoti čehoviskās rakstības manieres elementi, proti, mēģinājums aiz šķietami sadzīviskām, neobligāti ikdienišķām dzīves norisēm atklāt lietu un parādību būtību. Arī dialogu veidojumā bieži izmantots Čehova dramaturģijai konceptuālais paralēlais dialogs;
• latviešu folklora kā tautas garīgās pieredzes un vēstures nezūdamības avots. 1982. gada Gunārs Priede sastāda savu „Latvju dainu” izlasi, bet nozīmīgākā vieta 70. gadu latviešu literatūrai raksturīgajā folkloras aktualizācijas tradīcijā ir Gunāra Priedes lugai „Zilā”, kas pirmā latviešu padomju dramaturģijā skar zaudētas atmiņas tēmu, ko vēlāk ar mankurta tēlu padomju literatūrā līdz apoteozei novedīs kirgīzu rakstnieks Čingizs Aitmatovs romānā „Un garāka par mūžu diena ilgst” (1980). Gunāra Priedes lugas galvenais jaunais varonis Juris pēc smagas, paša izraisītas autoavārijas, meklēdams dzīvei jaunu saturu, sāk lasīt „Latvju dainas” un vienlaikus mēģina rast kontaktu ar māti, tā iegūdams izpratni par parādībām un vērtībām, par kuru eksistenci līdz tam viņam nav bijis ne jausmas. Lugas finālā Juris mirst, tā arī nespēdams samierināties ar vecāku paaudzes liekulību. Tādejādi „Zilā” ir arī viens no pirmajiem latviešu padomju literatūras tekstiem, kas atļaujas apšaubīt sociālismā augušās jauno cilvēku nākotnes perspektīvas, iezīmējot savdabīgu zudušās paaudzes tēmu;
• japāņu kultūras, tās garīgā izsmalcinātība, hieroglifu noslēpumainība un haiku poētika;
• ikdienas dzīves pieredze un impulsi: “Ja es ko neredzu pats un nevaru, kā saka, ar roku pataustīt, tad tas man var būt ļoti interesanti, bet nekad nerosina rakstīt. [..] Vienmēr lugas pamatā man ir tas, kas notiek dzīvē, nekad ar prātu izdomāta sakarību virkne”.* Daudzām Priedes lugām pamatā ir reāli prototipi.
Gunāra Priedes dramaturģijas būtiskākā tēma ir sociālas idejas attiecības ar tās īstenotājiem. 1965. gadā cenzūras daudz īsinātajā lugā „Tava labā slava” Gunārs Priede aktualizē jautājumu par mākslinieka attiecībām ar valdošo ideoloģiju, tās diktēto konjunktūru un paša sirdsapziņu, bet jau 1966. gadā lugā „Trīspadsmitā” dramaturgs pirmo reizi latviešu dramaturģijā principiāli iestājas par mākslinieka tiesībām uz radošu brīvību arī tad, ja tā nesakrīt ar oficiālajām padomju mākslas nostādnēm. 1967. gadā aizliegtajā drāmā „Smaržo sēnes” autors nepārprotami rāda, ka sociālisma ideja kā mērķis ir nehumāna un kļūdaina neatkarīgi no tās realizētāju izvēlētajiem līdzekļiem, Zariņa tēlā Priede izveido vienu no visprecīzākajiem čekista portretiem latviešu padomju literatūrā: „Zariņš, viens no cilvēkiem, kuri nepaliek atmiņā. Pat viņu redzot nav nemaz tik viegli pasacīt, vai viņš ir vecs vai jauns, liela vai maza auguma, tumš - vai gaišmatis”.** Pēc šīs lugas aizlieguma dramaturgs turpmākajos tekstos vairāk pievēršas raksturu psiholoģijas studijām, akcentējot humānistisko pārliecību par nepieciešamību katrā dzīves situācijā saglabāt cilvēcību, tikai 80. gadu lugās „Centrifūga” (1984) un „Sniegotie kalni” (1985) atkal atgriežoties pie cilvēka laikmeta griežu situācijā, pie individuālas personības un totalitāras varas sistēmas konfrontācijas. „Centrifūga” ir reālpsiholoģisks vēstījums par dažādu tautību cilvēku liktenīgu satikšanos Kurzemes katlā – kara centrifūgā, kas neizbēgami izkristalizē katra varoņa iekšējā spēka un vājuma avotus, un cilvēka dzīvība kļūst par galveno vērtību. Toties „Sniegotie kalni” – līdzība par Ķīnas kultūras revolūcijas represīvo sistēmu – no formālās izveides viedokļa ir latviešu dramaturģijai unikāls darbs, jo lugas struktūra sporādiski satur intelektuālās un episkās dramaturģijas elementus – deindividualizētais personāžs, sociālās tēmas dominante, atsvešināti ķīniskais kolorīts.
Gunāra Priedes cilvēciskā personība ir noslēpumaina. Aiz šķietami allaž labsirdīgās, pat flegmatiskās ārienes un draudzīgi laipnās runas manieres iespējams slēpās pretrunīga iekšējā būtība, kas Priedes dzīves laikā nebija pieejama pat vistuvākajiem līdzgaitniekiem, bet pēc dramaturga nāves pārsteidzošā kārtā atklājās privātajā dienasgrāmatā „Mans 1984. gads”, ko teātra zinātniece Silvija Radzobe nodēvē par „grāmatu granātu no viņpasaules, kas sprāgstot mūs pārsteidz visneiedomājamākajās pozās, piespiežot caur aizvainojuma sāpēm minēt viņa personības noslēpumu, to, kas tad īsti bija šis cilvēks”.***
Latviešu teātrī Gunāra Priedes lugas visveiksmīgāk iestudējuši divi režisori – Pēteris Pētersons 60. gados Dailes teātrī un Ādolfs Šapiro 70., 80. gados Jaunatnes teātrī. Pētersons uzskatāms par Priedes atklājēju profesionālajā teātrī, jo dramaturga Priedes pirmās lugas ir arī režisora Pētersona pirmās izrādes un viņu varoņi kļūst par 50., 60. gadu jauniešu pasaules izjūtas izteicējiem. Režisora Ādolfa Šapiro nozīmīgie iestudējumi – „Ugunskurs lejā pie stacijas”, „Sniegotie kalni”, „Centrifūga” – toties piešķir Priedes lugām papildu ekspresiju un nozīmes dimensiju, kas padara tos par attiecīgā laika perioda latviešu teātra būtiskiem notikumiem. Tieši Ādolfam Šapiro pieder arī pārsteidzoši un paradoksāli precīzi Priedes personības un daiļrades raksturojums: „Tāpat kā latviešu zemnieks novāc akmeņus no sava lauka un saliek tos kārtīgi gar ceļa malām, tā arī Priede atbrīvo savus varoņus no tumšām kaislībām. Nē, viņš nenoliedz kaislību tiesības uz eksistenci, bez tām arī nav īsti labi, tomēr drošāk būs, ja tās gulēs ceļmalā. (..) Nespēju iedomāties, kā Gunārs varētu skriet. Kliegt. Nekad neesmu dzirdējis, ka viņš būtu pacēlis balsi. Nekad neesmu piedzīvojis brīdi, kad viņš būtu zaudējis pacietību. Koncentrēti klausās. Arī sevi nekad nepārtrauc pusvārdā un stāstījumu turpina līdz galam. Labestība, akurātums, droša paļāvība. (..) Gunāram Priedem nav Tenesija Viljamsa juteklības, Edvarda Olbija paradoksalitātes un Eižena Jonesko traģiskā sarkasma. Viņam ir sava dramaturģiskā valoda, pievilcīga tieši ar atšķirību no vispārpieņemtā”.****

* Priede G. Ko mums te būs mācīties? – Rīga, 1987. – 83.lpp.
** Priede G. Smaržo sēnes // Priede G. Sēnes un siens. – Rīga, 1988, 63.lpp.
*** Radzobe S. Latviešu Orvels jeb granāta no viņapasaules // Teātra Vēstnesis. – 2001, Nr.2 - 118.lpp.
**** Šapiro Ā. Starp-brīdis. – Rīga, 1991, 77.lpp.


Līga Ulberte

2008. gada janvārī