Zigmunds Skujiņš // PORTRETS

Prozists Zigmunds Skujiņš (1926) debitēja socreālisma sairšanas laikā ar garstāstu „Ceļi un krustceļi” (1954), stāstu krājumu “Esmu dzimis bagāts” (1956) un romānu „Kolumba mazdēli” (1961). Šajos darbos, no vienas puses, saglabājās socreālismam raksturīgais optimistiskais patoss un primitīvie sociālie modeļi, no otras, autors pārbīdīja akcentus no sociālā uz individuālo, taču pats svarīgākais – Skujiņa prozā aizvien vairāk kļuva jūtama autora klātbūtne. „Kolumba mazdēli”, pateicoties itin veiksmīgajam jaunatnes sadzīves atveidam, kļuva par vienu no tā laika populārākajiem romāniem un piedzīvoja daudzus izdevumus citās PSRS valodās, savukārt stāsts “Vienas nakts hronika” (1957) izpelnījās ārkārtīgi agresīvus socreālistu kritikas uzbrukumus un apsūdzības „partejiskas nostājas” trūkumā.
Sešdesmito gadu vidū Zigmunda Skujiņa daiļradē notika lūzums, kas jo īpaši jūtams romānā “Kailums” (1970). “Kailums” kļuva par vienu no „spēlējošākajiem” romāniem latviešu literatūrā, jo nepārtraukti cita ar citu rotaļājas gan tajā mītošās personas, gan pats autors – ar šīm personām un arī ar visu romānu. Romāna sižets ir diezgan samezglots un lāgiem atgādina intelektuālu detektīvu. Pēc garas intrigu virknes atklājas, ka visiem personāžiem ir „maskas” – neviens no viņiem nav tas, par ko uzdodas. Romāns iezīmīgs ar to, ka pieļauj sešdesmito un arī vēl septiņdesmito gadu prozai neraksturīgi lielu interpretācijas brīvību: “Kailumu” iespējams izlasīt gan kā smalki niansētu psiholoģisku romānu, gan kā eksistenciāla morālista nopūtu, gan kā sociālanalītisku tekstu, gan arī kā gluži vienkārši kā aizraujošu lasāmgabalu. Tas raksturīgs visiem Skujiņa darbiem – tie ir sižetiski aizraujoši, bet zem šīs sižetiskās virskārtas allaž ir arī itin pienācīgi dziļumi. Turklāt “Kailumā” ir tā laika latviešu prozai principiāli jauna darbojošos personu koncepcija: tās neseko kādai uzmācīgi “pareizai” idejai, nepieder arī pie “negatīvajiem varoņiem”, bet godīgi spēlē savas lomas tekstā.
Divi nākamie savulaik ārkārtīgi populārie Skujiņa romāni – “Vīrietis labākajos gados” (1975) un “Jauna cilvēka memuāri” (1982) – labi raksturo sava laika prozas vidusslāni, pašiem atrodoties krietnu gabalu virs viduvējības līmeņa. Pirmajā uzmanības centrā atrodas četrdesmitgadīgais inženieris, viņa dzīve un darbs; savukārt otrajā – divdesmitgadīgais students (romāns veidots kā viņa memuāri); ar viņu acīm autors vēro pasauli un laiku.
Vērienīgais romāns “Gulta ar zelta kāju” (1984) ir mazliet teiksmains – stilistikā jūtama radniecība ar „maģisko reālismu” (vairāk gan uzsverot šā apzīmējuma otro pusi) – vēstījums par Vējagalu dzimtu aptuveni gadsimtu ilgā laikposmā. Vējagali piedzīvojuši visu, ko 19. – 20. gadsimtā piedzīvojusi latviešu tauta (precīzāk, par ko astoņdesmito gadu sākumā autors varēja atļauties rakstīt). 19. gadsimta otrajā pusē piejūras Vējagalu dzimtai ir divi “patriarhi”: Noass – klasisks trakulīga “jūras vilka” iemiesojums, kuģa kapteinis; Augusts – “zemes cilvēks”, Noasa pretmets, lēnīgs un pamatīgs zemes kopējs. Tālāk dzimtas ciltskoks sazarojas, aptver daudzas valstis un kontinentus, un tā pārstāvju biogrāfijas ievijas vai visos svarīgākajos 20. gadsimta notikumos. Citi autori Latvijas vēsturi un tautas mentalitāti lielākoties mēdz traktēt visai drūmi un smagnēji pelēcīgos toņos, turpretī Skujiņš to dara žilbinoši koši, efektīgi un dinamiski.
Deviņdesmitajos gados Skujiņš izdarīja to, ko parasti dzīvie klasiķi nemēdz darīt – atkal mainīja rakstības principus, un autors parādījās būtībā jaunā skatā, ar savām ekstravagantajām proziskajām izdarībām un intelektuālajām un vēsturiskajām provokācijām krietni pārspēdams daudzu jaunu autoru izlēcienus.
„Miesas krāsas domino” (1999), iespējams, ir labākais Skujiņa romāns – un, lai arī apjomā ne pārāk liels, tomēr, pateicoties kolāžas veida kompozīcijai, ārkārtīgi ietilpīgs. Daļēji romānu patiesi var saistīt ar domino spēli – to veido „kauliņi”, kurus iespējams izkārtot daudzās un dažādās kombinācijās: atsevišķas noveles, vēsturiskas un esejistiskas atkāpes, autobiogrāfiski iestarpinājumi. Otra domino nozīme – karnevāla apģērbs: līdzīgi kā „Kailumā”, arī te noris spēle, kurā maskas pārvēršas īstajās sejās, bet sejas – maskās, taču šai gadījumā skatuve ir beidzamo četru piecu gadsimtu Eiropa. Romānā darbojas daudz reālu vēsturisku personu, taču nav iespējams pateikt, kad Skujiņš spēlē kādu no savām ironiskajām un provocējošajām spēlēm, kad – aplaimo lasītāju ar faktoloģiski precīzu materiālu. Parasti tik svarīgie jēdzieni – patiesība un meli, seja un maska, nopietns un nenopietns – romānā zaudē jēgu. Mistifikācija tiek pasniegts kā pasaules vēstures veidošanās universāls princips, turklāt dažas no šīm mistifikācijām autors uzreiz atmasko, taču uz šī pamata tālāk būvē pats savas. Vēstures aplamības un ačgārnības pasniegtas kā likumsakarīga vēstures domino spēles aina. Jebkurš paradokss iekļaujas kādā augstāka līmeņa loģiskā struktūrā un izrādās likumsakarīgs. Ko par to visu domāt lasītājam, – tas pilnībā tiek atstāts viņa ziņā. Autors spēli ir uzsācis – lasītājam tā jāturpina.
Romāns „Siržu zagļu uznāciens” (2001) ir mistificēta Blaumaņa biogrāfija. Skujiņa traktējumā Blaumanis nenomirst 1908. gadā, bet turpina dzīvot tālāk. Paralēli rit stāsts par kādu jaunu padomju laika rakstnieku vārdā Zigfrīds, kurā nojaušama attāla radniecība ar autoru. „Siržu zagļu uznāciens” savilkts pamatīgs mezgls, kurā vienkopus sanāk visa latviešu literatūra: klasiskais reālisms Blaumaņa skatā, spēlējošo literatūru pārstāv Eriks Ādamsons, mūslaikus reprezentē prozists Jānis Einfelds, bet pa vidam darbojas pats autors. Būtībā „Siržu zagļu uznāciens” nav nedz par Blaumani, nedz par Skujiņu. Romāna centrālā persona ir kāda stūrgalvīgi nenovecojoša jaunkundze, kuru dēvē par literatūru un kuru ļoti intīmas attiecības saista gan ar Blaumani, gan ar Ādamsonu, gan ar Skujiņu, gan ar Einfeldu. Romāns stāsta arī par to, cik neiedomājami trausla ir šī vārdošanas būšana, jo nelaimīgā kārtā vārgs ir pats rakstnieks – viņš uzpērkams ar lauriem, naudas žūkšņiem un ordeņu lentēm, biedējams ar represijām, pēc nāves – pārtapināms smagsvara pieminekļos. Arī par leģendām, kas, kā Blaumanim saka vecīgā Aspazija, esot pats noturīgākais literatūras žanrs, – un dzīvajiem cilvēkiem, kurus slēpj leģendas.
Skujiņš ir arī īsprozas meistars. Laika un telpas aptvērums Skujiņa īsprozā patiesi vērienīgs: viņš rakstījis par Seno Romu (“Gladiatori”, 1970), Čingishana sirojumu laikā sakņotu līdzību par brīvību (“Novele par Čingishana zirgu”, 1967), par mācītāju un rakstnieku Juri Neikenu, kurš mēģināja izlaipot starp latviešiem un vāciešiem (“Neikens iet uz Roperbeķiem”, 1973), par rakstnieka Lampeduzas, “Geparda” autora, dzīvi Latvijā (“Sapņi”, 1965), par Džona Lenona noslepkavošanu (“Dubultfantāzija”, 1985), mesiānisku apokrifu par Kristus dēlu („Dieva dēla dēls”, 1991), par dažiem mīklainiem Aspazijas biogrāfijas faktiem (“Sātana eņģelis”, 1996) u. c. Lielākoties noveles veidotas apmēram pēc šāda principa: pretstatīti divi stipri attālināti (vai vismaz šķietami attālināti) elementi, motīvi vai sižetiskas līnijas un pēcgalā piemetināts: “Jūs jautāsiet, kāds sakars sākumā stāstītajam ar tikko teikto?” Acīmredzamu sakaru parasti grūti fiksēt, tomēr saistība pastāv – kaut kur sižetiskos zemslāņos, asociācijās vai kur citur. Dažkārt pretstatīšana noris, vadoties pēc no romantisma poētikas patapinātā principa “īstenība un/vai sapnis (ilūzija)”. Citkārt pretstatīti attālināti un krietni atšķirīgi laikposmi vai paņemts kāds reāls vēsturisks fakts, precīzāk, fakts, kas pārtapis vispārpieņemtā leģendā, un apcerēts, paturot prātā jautājumu „Kā tad bija īstenībā?” Kā teikts vienā no stāstiem – lai rastos iespaids par to, “tas skanēja gluži ticami un tajā pašā laikā pilnīgi fantastiski. Kaut kādi murgi. Un tomēr diezgan loģiski.”

2009. gada janvārī

Guntis Berelis