Astrīde Ivaska // PORTRETS

Astrīde Ivaska, latviešu dzejniece, kas lielāko mūža daļu pavadījusi ārpus Latvijas – Vācijā, ASV un Īrijā, nu jau vairākus gadus atkal rīdziniece, bija jau nobriedusi dzejniece, kad sāka rakstīt dzeju. Viņas pirmais dzejoļu krājums "Ezera kristības" iznāca 1966. gadā, un tajā apkopoti dzejoļi, kas rakstīti no 1957. līdz 1965. gadam. Līdz ar to latviešu literatūrā, kas tapa ārpus Latvijas, A. Ivaska ienāca jau ar savu labi nostādītu balsi, kas izkopta gan valodu un literatūras studijās, gan sava laika literatūras pārzināšanā. Savukārt A. Ivaskas personīgajā pieredzē bija iezīmes, kas to tuvināja pēc 2. Pasaules kara ārpus Latvijas nonākušo latviešu rakstnieku pasaules skatījumam: viņas tēvs, Latvijas armijas ģenerālis, bija represēts padomju okupācijas pirmajā gadā, un visa pārējā ģimene no Latvijas izbrauca 1944. gadā, tuvojoties otrajai padomju okupācijai.
Astrīde Ivaska visu mūžu ir dzīvojusi klasisko un mūsdienu valodu, latviešu un pasaules literatūras garīgajā un arī ļoti praktiskajā vidē, jo viņas vīrs, igauņu dzejnieks, literatūrzinātnieks un mākslinieks Ivars Ivasks, bija ASV universitāšu profesors, žurnāla "Books Abroad" (vēlāk "World Literature Today") redaktors, prestižas starptautiskas literatūras prēmijas žūrijas priekšsēdis. Pasaules literatūras elpa, dzejnieki ar pasaules vārdu, rosīgā garīgā vide, prestižu salonu dzīve un, tam pretsvarā, – latviskās dzīves izjūtas kodi, vēlme būt kopā ar neskarto dabu, saplūst ar to, spēja izjust un vārdos ieaust niansētu, precīzu pārdzīvojumu – tās ir divas pasaules (vai – vienas pasaules divas šķautnes), kas bijušas vienlīdz svarīgas Astrīdes Ivaskas dzejnieces dzīvē.
Jau pirmajā dzejoļu krājumā iezīmējas visas galvenās tēmas, kas A. Ivaskas daiļradē ir klātesošas arī turpmāk: atmiņas par Latviju un Latvijā tuvajām vietām un cilvēkiem (ciklā "Senči"), dabas klātbūtnes smalkjūtīgā izjūta (ciklā "Ezera kristības"), pasaules vēstures un kultūras iespaidi, arī ceļojumu motīvi (ciklā "Pasaules pagalmos") un vairāk vai mazāk precīzi nosaukti veltījumi dzejniekiem un dzejai, latviešu valodai (ciklā "Patiesības brīdis") kā īpaša tēma dzejnieces daiļradē. Turpmākajos dzejoļu krājumos šis tematiskais loks ir paplašinājies ar jauniem aspektiem, citu zemju un jaunu personību iespaidiem, taču allaž nemainīgu stabilu vērtību sistēmu (netiešā veidā to pretstatot izdzītības sajūtai no dzimtenes) jūt visās A. Ivaskas grāmatās. Pasaules kultūras iespaidi šajā vērtību sistēmā dabiski apvienojas ar latviskās mentalitātes, latviešu tautas vēstures un personiskās biogrāfijas vērtībām.
Dzejas poētikā dominē meditatīva pasaules uztvere, kas izpaužas smalkā tēlainībā, nevis aforistiskās sentencēs. Poētiskais pārdzīvojums visbiežāk tiek ietverts nelielā izjūtas skicē, kas papildina dabas tēlojumu vai izpaužas kā zemtekstā jaušama attieksme pret veltījuma dzejoļa objektu. Dvēseles, garīgā realitāte ir it kā paralēla pasaule sajūtās tveramajai realitātei, taču visā klātesoša, un dzejnieces izpratnē tieši šī paralēlā esamība ir pasaules uzbūves un dzīves pamatlikums. Nereti poētiskais pārdzīvojums arī tiek tieši tēlots kā paralēls dabas tēlojumam vai no dabas klātbūtnes izrietošs. Dzejas veidojumam raksturīgas gan klasiskās panta formas, gan asociācijām bagāts verlibrs. Vaicāta par iespējamo dzenbudisma iespaidu uz viņas dzeju, par ko liecina daudzos viņas dzejoļos jaušamā dainu poētikas apvienošanās ar japāņu haiku poētisko skatījumu uz pasauli, A. Ivaska arī atzīst, ka sabalsošanās ar haiku pasauli, iespējams, ir notikusi. Dzejas izteiktais lirisms un plastiskais skanējums ir vilinājis vairākus komponistus komponēt A. Ivaskas dzeju.
A. Ivaska ir sarakstījusi grāmatu bērniem – īso stāstu krājumu "Pārsteigumi un atklājumi", taču pārējās daiļrades kontekstā organiskāk iekļaujas viņas dzejproza "Līču loki", kurā apkopoti miniatūru un eseju stilam tuvi ceļojumu iespaidu tēlojumi. Tajos dominē dabas, sastapto cilvēku un pašas dzejnieces pārdzīvojumu impresionistisks tēlojums. Šajos izjūtu mirkļos dvēsele un intelekts raduši tik atbilstošu vienotību un izpausmi, ka mirklis kļūst par poētisku vērtību.
Literatūrkritiķis Rolfs Ekmanis par A. Ivaskas "Līču lokiem" saka:
"Astrīdes Ivaskas "Līču loki" ir izcili pilnskaņas un formas virtuozitātes paraugi, egocentriski individuāli, kur atainoti cilvēki, un visa vairāk vai mazāk eksotiskā apkārtne ir fons pašas rakstnieces dvēseles pārdzīvojumiem."
Jau divdesmit gadus pirms grāmatas pirmizdevuma radušies pirmie tajā vēlāk ievietotie darbi. Viens no pirmajiem ir tēlojums "Krētas krastos". Dīvainā un pārsteidzošā veidā nelielajos tēlojumos savienojas svešu zemju "pagalmos" konkrēti vērotais ar personīgajiem pārdzīvojumiem, kam veidu piešķir asociāciju, atmiņu un līdzību plīvurs. Līdz ar to pasaules ģeogrāfijas jēdzieni un tēli, personāži un ainavas A. Ivaskas dzejprozā ir ceļojumu iespaidu un kultūras zināšanu sintēze. No vērojuma izaug pārdzīvojums, tas ietērpjas vārdos, ieaužas vēstulēs, piezīmēs un tēlojumu uzmetumos – tāds ir jaunrades ceļš no iespaida līdz grāmatai. Somija, Islande, Īrija, Spānija, Grieķija, Portugāle, Ungārija, Amerika – viss, kas ir ārpus Latvijas. Latvija ir palikusi tikai Astrīdes Ivaskas dzejas daļa.
Plašais kultūras un literatūras sakaru zarojums un arī aktīvas literārās vides klātbūtne ir sekmējuši to, ka A. Ivaska ir veikusi daudzus atdzejojumus no vairākām valodām – angļu, somu, igauņu, krievu, lietuviešu, spāņu. Atdzejot cittautu dzeju latviski A. Ivaska sākusi 60.–70. gados, lai īstenotu ASV iznākošā žurnāla "Jaunā Gaita" iecerēto atdzejojumu sēriju. A. Ivaska. šajā sērijā izstrādājusi igauņu, leišu, somu, daļēji krievu un amerikāņu izlases.
A. Ivaska kopā ar vīru Ivaru Ivasku ir arī vieni no pirmajiem un aktīvākajiem, kas ārpuslatvijas latviešu sabiedrībā rūpējās par to, lai pavisam nesatrūktu saites ar latviešu rakstniekiem pēckara Latvijā. Tāpēc viņas rakstīto un publicēto recenziju un rakstu klāstā ir daudzi raksti, kas veltīti tieši Latvijas dzejnieku daiļradei. Recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru viņa publicējusi gan žurnālos "Jaunā Gaita", "Tilts", "Books Abroad" (vēlāk "World Literature Today"), "Journal of Baltic Studies" gan citos preses izdevumos. Latviešu trimdas dzejas pārskats publicēts rakstu krājumā "Arhīvs" (1966, 6), pārskats par latviešu literatūru – izdevumā "Encyclopedia of World Literature in the XXth Century" (1967).

Anita Rožkalne

2007. gada decembrī