Eriks Ādamsons // Abakuka krišana/ Le chute d'Habacuc et autres nouvelles.

-Abakuka krišana/ Le chute d'Habacuc et autres nouvelles. R.: Omnia mea (2000)

JĀŠANA UZ LAUVAS

Vēstures katedras jaunākais asistents Teodors Alpers ieradās pie savas līgavas Idas Vīksnas. Viņa – franču liceja absolvente – jau otro nedēļu mājoja kāda attāla lauku kūrorta pansijā. Aizkavēts zinātniskā darbā, jaunais vēsturnieks nekādi nevarēja līgavu apciemot, kamēr beidzot – jūnija beigās – viņam izdevās uz dažām dienām atbrīvoties no daudzajiem pienākumiem. Lai sagādātu Idai pārsteigumu, viņš atbrauca pie tās bez iepriekšējas paziņošanas. Pansija bija novietota kādā vecā pusmuižā, netālu no dzelzceļa piestātnes, tādēļ Teodors Alpers to bez kādām pūlēm atrada. Bet Idas nebija mājās.
– Vīksnas jaunkundze pašlaik izgāja, - paskaidroja pansijas īpašniece.
– Vai ilgi būs projām? – jautāja Alpers.
– Būšot drīz atpakaļ – jūs laikam esat Alpera kungs?
– Jā. Drīz atpakaļ?
– Tā Vīksnas jaunkundze teica. Bet – viņa aizgāja uz sporta svētkiem.
– Kur?
– Uz sporta svētkiem – ar dažām pansionārēm – paskatīties, kā šejienes ļaudis priecājas.
– Ak tā.
– Tepat muižas parkā. Varbūt aizejat arī jūs?
– Nē, kundze, ko nu es!
– Varbūt pagaidīsiet? Vīksnas jaunkundze teica, ka ilgi nepalikšot.
– Labāk pagaidīšu.
– Lūdzu, tur būs pansijas salons un tur terase. Ja vēlaties, varat arī Vīksnas jaunkundzes istabā. – Lūk, te! Un te (pansijas īpašnieces valoda, kurā Teodors Alpers klausījās ļoti pavirši, parādīja virsdrēbju pakaramo mazā koridorā Idas Vīksnas istabas durvju priekšā) varat novietot mēteli un cepuri (tas tika darīts). Lūdzu, lūdzu! Jūsu vārdu Vīksnas jaunkundze bieži piemin.
– Vai viņa jau sen aizgāja uz svētkiem?
– Pašlaik.
– Ak, tā, jūs jau teicāt!
– Te nu būs Vīksnas jaunkundzes istaba. Lūdzu, pagaidiet, piesēdiet!
– Pateicos, kundze! Gan jau, gan!
Pansijas īpašniece aizsteidzās projām.
Viens palicis, Teodors Alpers vispirms rūpīgi novietoja daudzos Idai domātos dāvanu sainīšus uz rakstāmgalda. Pēc tam viņš nomazgāja seju un rokas mazgājamajā traukā, kas bija noslēpts istabas tumšākajā kaktā – blakus krāsnij, un ar klusu patiku aplūkoja istabu – smago, brūniem, tumšzaļiem un ziliem stilizētiem ziediem bagātīgi ornamentēto podiņu krāsni, magoņkoka gultu un kumodi ar spoguli. Pa atvērto logu ieplūda vasaras lietus lāsēm slacītu bērzu un liepu spirgtais garojums, kas istabā sajaucās ar ziepju un vieglu pūdera smaržu. To ieelpodams, Teodors Alpers kļuva gluži maigs un, domādams par lielo prieku, kādu tam sagādās satikšanās ar Idu, piegāja pie dāvanu sainīšiem, atraisīja vienu no tiem un izņēma dienvidu augļus: banānus, oranžas un melni zilas vīnogas. Viņš ilgi kārtoja augļus uz kāda šķīvja, kamēr beidzot apmierināts pasmaidīja – šķīvis varēja iepriecināt pat Devonšīras hercogu, kura devīze bija:
– Ēst, sagremot un mirt!
Šai brīdī kļuva dzirdams lielo bungu un misiņa ragu skaņas.
– Sporta svētki, sporta svētki, sporta svētki, - vairāk reižu pie sevis ar nepatiku atkārtoja vēsturnieks, - kādēļ Idai vajadzēja iet uz šiem sporta svētkiem? Nu, nekas, nekas! Tūlīt jau viņa atgriezīsies!
Viņš nosēdās atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda, smaidīdams aizvēra vienu mirkli acis un vēlreiz kāri ieelpoja bērzu un arī oranžu smaržu, tad atkal atvēra acis, paskatījās augļu šķīvī un lēni sāka šķirstīt kādu grāmatu, kas atradās uz rakstāmgalda – kādu apgaismības laikmeta traktātu franču valodā par itāļu renesanses paražām. Viņš atcerējās, ka pats šo grāmatu pirms dažiem mēnešiem iedāvināja Idai. Drīz viņš pamanīja, ka dažas slejas viņa bija pasvītrojusi melniem, ziliem vai sarkaniem zīmuļiem. Teodors Alpers sāka šīs slejas pārlasīt un iztulkot – sākuma kā labsirdīgi pārmetošs draugs, vēlāk kā taisnīgs un stingrs tēvs, bet drīz jau kā aizdomām pilns cenzors. Ilgi viņš šķirstīja šo grāmatu, kamēr atrada dažus pasvītrojumus, kas viņam sagādāja lielu pārsteigumu, piemēram:
„Anglijas ceļojumā madonna Sismoda piedalījās Bileāma ēzeļa un nerru ķēniņa kronēšanas svētkos un, ar lielu patiku nododamās rupjai vaļībai, klausījās spēlmaņu vai žonglieru zvārgulīšu skaņās un skarbos jokos..”
„Vai arī Ida tādēļ aizgājusi uz šiem sporta svētkiem, lai tik nožēlojami izpriecātos? Madonna Sismonda piedalās ēzeļa un nerru svētkos, jo viņa grin nodoties rupjai vaļībai, grib dzirdēt skarbus jokus! Jā, kā citādi lai saprot šo pasvītrojumu?” nolēma jaunais vēsturnieks. „Viņa vēl arvien nenāk mājās. Nu jau pusstunda pagājusi, kamēr es te sēžu, un vismaz stunda, kamēr viņa aizgājusi. Droši vien viņa negarlaikojas šajos sporta svētkos!”
Bet visnepatīkamāko pārsteigumu viņam sagādāja turpmākajā lappusē pasvītrotās slejas:
„Monnai Lizai Pikkardi bija trīs draugi: kāds Kordovas zinātnieks, kāds franču ķēniņa Filipa Vienacainā kambarkungs un, beidzot, kāds vienkāršs Venēcijas stikla meistars.”
„Tas nu ir pārāk skaidri saprotams!” viņš sev sacīja. „Ida ir tā monna Pikkarda, es esmu tas Kordovas zinātnieks. Bet kas ir šis franču ķēniņa Filipa Vienacainā kambarkungs? Ā, nu es zinu! Idai taču pazīšanās franču kolonijā. Varbūt tas ir kāds Francijas sūtniecības vai konsulāta darbinieks. Un Venēcijas stikla darbu meistars būs kāds vienkāršs kūrorta strādnieks. Nepārprotami – jo kādēļ gan citādi Ida būtu šīs nenozīmīgās slejas pasvītrojusi, pie tam vēl ar sarkanu un zilu zīmuli!”
Vēsturnieks noskuma.
„Ja tagad istabā ienāktu Ida, vai es varētu viņu apskaut?” viņš sev jautāja un tūlīt atbildēja: „Nē! Es viņai nevarētu ne pat tuvoties! Un tas viss Idas vieglprātības dēļ! Cik skumji! Bet labāk nedomāšu vairs par viņas aušībām!”
Viņš centās uzmanību piesaistīt apkārtnes pievilcīgākajiem priekšmetiem – dienvidu augļiem, greznai, vecmodīgai podiņu krāsnij, franču traktāta sarkanā safjāna vākam – lai tā, priecādamies par šo priekšmetu skaistumu, aizmirstu ļaunās domas. Bet to spēks bija pārāk liels.(..)



(c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )