Bibliogrāfija

Velga Krile // Svētlaimīgo sala.

-Svētlaimīgo sala. R.: Pils (1999)

SVĒTLAIMĪGO SALA
Drāma 4 cēlienos

1987

PIRMAIS CĒLIENS

1. aina
Nakts. Pie ugunskura sēd ļaužu pulciņš. Daži apgaismoti, citi ne.
1. CILVĒKS.
Tumsa kā pazemes valstība dziļa
un baiga.
2. CILVĒKS.
Liekas, ka apkārt slepeni briesmas staigā.
KĀDS NO TUMSAS.
Klau, vai jau nav?
JAUNEKLIS (sapņaini).
Zemzemes valstībā esot trejas tumsas,
Pārej vienu, pārej otru un trešo,
Vidū Nakts pils no pilnīgi melna
klusuma,
Un, pāriedams slieksni, tu ieraudzīsi
neko.
Jauneklis muļķīgi iesmejas.
KĀDS NO TUMSAS (vaimanājot).
Kopš Prometejs mūs ir pametis.
1. CILVĒKS (pazemīgi).
Neba jau pametis, viņu liktenis atņēmis.
KĀDS NO TUMSAS (ņirdzīgi).
Ak, viņu ne veltīgi sodīja dievi,
Jo kas tad mēs esam – taču
cilvēki vien…
Bezmaz par dieviem viņš gribēja
padarīt mūs.
2. CILVĒKS (nikni).
Tu runā kā priecātos.
(Pielec kājās.)
Prometejs atnesa uguni manā būdā.
KĀDS NO TUMSAS.
Vai tad uguns nav posts?

Ilga pauze.

1. CILVĒKS.
Bet pazemes valstībā glābšanās vārdi ir?
2. CILVĒKS.
Vai tu viņus zini?
1. CILVĒKS.
Tos pačukstēja man burve, kas pārtiek
no čūsku viltus.
Ir jāsaka:
(Pieceļas, svinīgi.)
"Esmu Zemes un zvaigžņotās Debess bērns,
Bet es piederu Debesu ciltij."
3. CILVĒKS (pagrūž viņu).
Ha-ha, vai tā ir, vai tu patiešām piederi?
1. CILVĒKS (atvēzējas).
Nezviedz.
(Nolaiž roku.)
Tad pie atmiņu avota slāpes tev dzesēt ļaus.
KĀDS SIRMGALVIS.
Dažas atmiņas gan ir pārāk par visu gaužas.
JAUNEKLIS (ziņkārīgi).
Un tālāk kas notiek?
(Muļķīgi iesmejas.)
Tas ir tik aizraujoši.
1. CILVĒKS.
Pazemes valdniekam jāsaka: "Esmu izrāvies
es no mokpilnā dzīves loka."
KĀDS NO TUMSAS (ņirdzīgi).
Vai tu tā ilgojies izrauties?
1. CILVĒKS.
Un atbilde skan: "Tu nebūsi cilvēks,
bet Dievs."
SIRMGALVIS.
Tad jau Prometejam ir taisnība.
1. CILVĒKS.
Jā, un par tiem vārdiem tiem dota laimība.
SIRMGALVIS (bezcerīgi).
Vai tu tam tici, vai tu tam tici patiešām?
1. CILVĒKS (nopūšas).
Ir pārāk briesmīga nāve.
2. CILVĒKS.
Viss ir daudz vienkāršāk. Vajaga upuri.
JAUNEKLIS.
Kas tas ir?
(Muļķīgi iesmejas.)
2. CILVĒKS.
Par citu grēkiem ja nomētā vienu ar
akmeņiem,
Tad visiem pārējiem viņu grēkus ir
atlaidis Dievs.
KĀDA BALSS TUMSĀ (vaimanājot).
Bet tas taču cilvēks.
1. CILVĒKS.
Vai tas nav grēks?
JAUNEKLIS.
Kas tad – vai cilvēks?
(Mulķīgi iesmejas.)
SIRMGALVIS (nopūšas).
Ak! Prometejs zinātu, kā lai zinām to mēs?
JAUNEKLIS (izstaipās).
Cik labi par visu to tumsā papļāpāt,
ugunskurs kuras, un gurdie locekļi sāp,
un gandrīz liekas, ka esam drošībā.
1. CILVĒKS.
Drošāk tomēr kādu ar akmeņiem nomētāt…
Pauze.
Jo kas lai saprot, kas manī iekšā ir,
Es cenšos izdomāt, bet es nezinu…
SIRMGALVIS.
Un milži, ko dievi notrieca zemzemē,
Tur viņi būvē sev milzīgas milžu mājas.
BALSS NO TUMSAS (šausmās).
Un, kad tās sabrūk, piepeši atveras zeme
Un vaid kā bērns, un pasaule drebinājas…
SIRMGALVIS (atmet ar roku).
Ak, vienači, kuri visu ar vienu aci redz,
Ak, simtroči, kuri visu ar simtām roku sniedz,
Paldies Prometejam, ka vismaz uguns deg…
1. CILVĒKS (pietrūkstas kājās).
Vai tumsā kāds kliedza?

Visi klausās.

SIRMGALVIS.
Neviens.

Ilga pauze.

Var būt mēs visi šeit kliedzam klusējot,
Kā tirpas mūs visus grābsta simtroču rokas,
Un – kur es vispār šai pasaulē esmu pats…

(Brīdi domā.)

Es nezinu. Saredz to tikai vienača acs.
1. CILVĒKS.
Tie glābēja vārdi…
JAUNEKLIS.
Kuri no viņiem? Kādi?
(Muļķīgi iesmejas.)
1. CILVĒKS.
Vai tas vispār var notikt?
(Kliedz.)
"Esmu izrāvies es no mokpilnā dzīves loka."
BALSS NO TUMSAS.
Un kur ir tā laimība,
kura nāks pēc tam,
Ja to, kas ir laimība,
vispār mēs nezinām.
Jauneklis muļķīgi smejas.

2. aina

Asiņains saulriets. Klints, pie kuras, piekalts važās, asiņains PPOMETEJS.

PROMETEJS.
Kāpēc es darīju cilvēkus tik
sāpīgus?
Kāpēc mīcīju tos no asarām
un māliem?
Viņi tik trausli,
Un dvēselēm zagu dažas
dzirkstis no ratiem, kas sauli.

Pauze.

Ak, sirds par viņiem man trīc,
Varbūt vieglāk, ka esmu
nosodīts.
Pauze.
Kādas mokas.
Lidos ērglis atkal manu
gaļu plosīt.
(Histēriski smejas.)
Gaļu? Miesu? Esmu nemirstīgs dievs.
Tātad nemirstīgas ir arī manas ciešanas.

Ilga pauze.

Ko viņi dara patlaban?
Bez manis…
Klintis un smiltis.
Izkaisītas ciltis.
(Piever acis.)
Vēl brītiņš snaudas.
(Kliedz.)
Es vairāk nejaudāju.

Pauze.

Es mācīju viņiem atšķirt zvaigznes,
Pēc zvaigznēm mācīju likteni tiem un
laiku.
Vai viņi apjēdza, kas ir zvaigžņu maigums?
Tāda tiekšanās, kādas sāpes ir manā
miesā.
Tāda tiekšanās, kādas ir manas
ciešanas.
Pauze.
Kas lai zina…
Nomoka sirdsapziņa.
(Domīgi.)
Augstāk par maitu putnu ir erīnijas,
Čūsku mati, indīga elpa, kas pūst,
Erīnijas – tā ir mana sirdsapziņa,
Piedzimušas no pirmās Dieva brūces.

Pauze.

Kaut būtu jel viens, ar kuru parunāt.
Laikam tiesa, ka pirmais haosā
dzima vārds.
Nu varu es pats ar sevi runāties.
(Klusi.)
Un vai dievi jūk?

Pauze.

Kas tad ir Dievs?
Dievs – tā ir atbildība par
bezdievīgām būtnēm.
(Lielās šausmās.)
Es nozagu uguni, uguni, uguni,
Kāda vīzija – sadeg pilnīgi viss,
Koki, ļaudis un pasaules veltīgais disks,
Ak, uguns cilvēku rokās ir muļķīgs risks.

Pauze.

Jeb es degu pats?
Nekas, nekas.
Pāries vai nepāries?
Nepāries, jo nemirstīgi ir dievi.
Pauze.
Jel atņem, pasaule, manu nemirstību,
Cik ļoti es gribētu nieka mirstīgais
būt,
Es gribēju cilvēkiem rādīt Dieva
līdzību,
Bet kāpēc? – Dievam taču ir pārāk
grūti.

Pauze.

Drīz būs nakts, kas veldzēs manas brūces,
Drīz būs nakts, un kur ir dzīvībā miers?
Un kas zina, vai miers ir nebūtībā,
Tikai tumsa un sākums, un pasaulē nav neviena…
(Paceļ galvu uz debesīm.)
Viss taču smiekli… Vai līdz man
zvaigžņu maigums?
Viss taču smiekli. Es esmu piekrāpts dievs,
Un uguns vīzija, uguns vīzija baigā,
Kurā akmeņi deg un sadeg jūra un
lietus…

Pauze.

Kaut varētu vismaz uz ceļiem nokrist es,
Bet esmu tā sasiets, kā būtu iespaids,
ka lepns,
Ka paliek iespaids un piemērs tiem
cilvēkiem,
Kuriem vajadzīgs bija tas cilvēku
dievs…
(Raud.)
Bet ja man izglābties dotu šonakt
iespēju –
Par to es varbūt puspasaules nodotu,
Var būt, ka no mācības savas
par to es atteiktos,
(Kliedz.)
Un labi, ka man nav iespējas
uzzināt to,
Un labi, ka nezinu es, vai
spētu izturēt
Bez važām to svēto, kas ir
bez važām svēts…
(Atbalso pār visām klintīm.)
ATBALSS.
Un labi, ka nezinu es, vai spētu izturēt
Bez važām to svēto, kas ir bez važām svēts…