Klāvs Elsbergs // Velci, tēti/ sast. I. Auziņa.

-Velci, tēti/ sast. I. Auziņa. R.: Liesma (1989)

HOSPITĀĻU IELA

un tumšās parādenēs daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas

es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labiņumu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks –
visu mūžu raksta
ar pieduļķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts



∆ ∆ ∆

Eu, Rīga, azote siltā –
kad ledainie vēja pirksti
iespraucas tevī
dziļi,

mums visiem ir jānodreb.

Tas atkal ir sliktais laiks,
un, vīsties vai nevīsties, skumji,
un, nīsties vai nenīsties, sazin,
kā labāk.
Virs Daugavas migla. Un līst.

It kā vasaras nebūtu bijis,
it kā nebūtu viņas pēdu
siltajā zemē starp tavām krūtīm.
Nopūtas tikai. Un šķavas.

Eu, Rīga, azote siltā –
kad mani ledainie pirksti
atkal rakņāsies tevī,
nesit man pārāk stipri.



Pļavnieku kaķis

pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskā kliedzienā
ielieku dvēseli visu

jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā

“Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem



∆ ∆ ∆

nakts visam uzkrāvās kā ļoti smaga sieva
uz azotē man murmināja zvērēns

“es tevi vedīšu un dziļiem biezokņiem
kur uzglūn purni – vienmēr tērpti sērās”

un tā mēs aizgājām un tagad raudāt gribas
par mūsu nīcību aiz lielās ziņkārības



FABULA

“Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņam
sacīja prīma.

“Un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”

Tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina.


∆ ∆ ∆

cik saldi nobrēkties
pie tavas kurlās auss
ka it neviens
vairs negrib tevi nīst

tad atbilde
kā dārgu ziepju putas
uz tavām lūpām
burbuļo un plīst

kā dārgu ziepju – –
grūti dzīvot tīram
ja visa vēsture
viens sūdu okeāns

jau susē susē . . .
deso Pāns
viņš grib būt nemirstīgs – –

tad jābūt lielam vīram
kā tu kam bauroju
pie aizaugušās auss



∆ ∆ ∆

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu redzējis
ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs


DZEJOLIS,
KAS ADRESĀTU NESASNIEGS

skaties un apskaud cik forši man ir
es atšķiru to ko tu neatšķir

skaties un apskaud dzejnieka pozu
kārtējo tramīgo metamorfozu

jo citkārt es nezinu kur man slēpties
kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties
bet tad atkal nedomāju par to
un gadās ka pasaku arī ne to

bet tā tam ir jābūt un forši man ir
es atšķiru grāmatu
spalvas tu šķir


∆ ∆ ∆

Tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs

jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskās durvis
neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums


∆ ∆ ∆

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ


∆ ∆ ∆

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzpuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vadi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūst
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus



∆ ∆ ∆

savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum
desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu
un es klusēdams atkal mīcīšu mālus
kārtējam podam ko izgāzt par godu tev

lietus noaudīs drēbītes mūsu bērniem
āboli zaros spīdēs kā sapņi vai prieki
lēni aizbridīs miglā veļi un veļinieki
kļavas galotnē asaros tagadnes acs

un es jutīšu tavu galvu uz pleca
ārā lietus – kur lai mēs visi ejam
dziļas grumbas šis lietus ieaudīs mūsu sejās
auzdams drēbītes valgus atteikšanos un dzīvi



OBELISKS

Saule stāv uz akmeņa
un skatās platām acīm.
Viss ir tikko sācies,
pat neliešu vēl nav.

Zeme kūst un maigi
aiztek spraugās;
pāri
visam kūko liktenis.
(Nē. Zvaigznes gaisos blāv.)

Tūlīt sāksies vēsture,
būs neliešu papilnam.
Saule stāv,
un zeme deg
kā kūla vai kā vilna.

Saule, kad tu visu
kaut kur projām dzīsi,
neaiztiec kaut mani –

brēkājušu pīsli.


KAD JŪSU AUSAINIE SKUMS

kad jūsu ausainie skums
es atlidošu pie jums

kad lapas no kokiem birs
kad zāle klusītēm mirs

kad naktis kļūs bezgalīgas
un dienas būs nemīlīgas

kad dzīve no sāpēm raudās
kad nebūs ne kripatas naudas

ko astoņus kustoņus pirkt
kad cerības peļķēs mirks

būs ausainie kopīgi mums
es atlidošu pie jums









(c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )