|
Klāvs Elsbergs // Velci, tēti/ sast. I. Auziņa. -Velci, tēti/ sast. I. Auziņa. R.: Liesma (1989) HOSPITĀĻU IELA un tumšās parādenēs daiļā zudi tu vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas bet neesmu pēc dailes nācis šeit es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas tur bija kādi pieci vienuviet ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets bij polši pievesti tie bīdīja priekš viena jo bija vienpadsmit un bija brīva diena es izlikos ka viņus nepazīstu (es, rēta, izlikos, ka dzīstu) es muku bodītē un pirku desmit olas es viņus pazīstu tie ir no mūsu skolas es negribu šais dzīrēs piedalīties es nezinu kā pieņemts kā ir tad kad mātes fabrikās un tēvi kaut kur dropē un izveidojas griezīgs plakans stils aiz kura slēpjas citādākas rētas lai piedod labiņie kas šajā ielā dzīvo un savu labiņumu rāda katru dienu bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls viens no tiem čaļiem vecs un gluži bāls varbūt ir dzejnieks – visu mūžu raksta ar pieduļķotām asinīm uz bruģa tādas dzejas kas liktu visam apstāties un mājas truli raugās tiesneši rok dārzus ir brīva diena vienpadsmit un lāsts ∆ ∆ ∆ Eu, Rīga, azote siltā – kad ledainie vēja pirksti iespraucas tevī dziļi, mums visiem ir jānodreb. Tas atkal ir sliktais laiks, un, vīsties vai nevīsties, skumji, un, nīsties vai nenīsties, sazin, kā labāk. Virs Daugavas migla. Un līst. It kā vasaras nebūtu bijis, it kā nebūtu viņas pēdu siltajā zemē starp tavām krūtīm. Nopūtas tikai. Un šķavas. Eu, Rīga, azote siltā – kad mani ledainie pirksti atkal rakņāsies tevī, nesit man pārāk stipri. Pļavnieku kaķis pēdīgās kaķenes tuvumā nav padzīts un apmaldījies es klīstu un savā dzejiskā kliedzienā ielieku dvēseli visu jaunajā dzīvoklī ielaida mani laimes nesējus vienmēr dzen projām pagrabos guļu no miskastēm ēdu acis pūžņo es eju bojā “Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod savas tiesības kaķēniem pērniem un cietumā jāiet” es domāju klupdams pār līķīti rītā kad eju staigāt ar bērniem ∆ ∆ ∆ nakts visam uzkrāvās kā ļoti smaga sieva uz azotē man murmināja zvērēns “es tevi vedīšu un dziļiem biezokņiem kur uzglūn purni – vienmēr tērpti sērās” un tā mēs aizgājām un tagad raudāt gribas par mūsu nīcību aiz lielās ziņkārības FABULA “Es jūtos tik veca, tik mitra, tik slima,” sērkociņam sacīja prīma. “Un kas tu man esi, vai laime? vai nāve? Vai tu mani nogalini vai žāvē?” Tā nervozi tērgā ikviena prīma, ko sērkociņš klusēdams aizdedzina. ∆ ∆ ∆ cik saldi nobrēkties pie tavas kurlās auss ka it neviens vairs negrib tevi nīst tad atbilde kā dārgu ziepju putas uz tavām lūpām burbuļo un plīst kā dārgu ziepju – – grūti dzīvot tīram ja visa vēsture viens sūdu okeāns jau susē susē . . . deso Pāns viņš grib būt nemirstīgs – – tad jābūt lielam vīram kā tu kam bauroju pie aizaugušās auss ∆ ∆ ∆ viņa gāja gar jūras malu un viņas soļi ir debesīs skaista slaida un gandrīz kaila un viņas soļi ir debesīs stindzinošajā rīta velvē maigi spēlējas vēja gars vienīgais cilvēks kurš viņu redzējis ir kāds noklīdis saules stars viņa gāja gar jūras malu viņa gāja gar debesu malu tu jau tiecies pēc viņas smeldzes tagad tu sekosi viņai no dzelmes viņas soļi ir debesīs tavi soļi ir debesīs jaunekļu neiepazītās meitenes klusi kopā ar viņiem gaist nokritīsim uz ceļiem šai brīdī kad jūra un debesis netiekas vairs viņa gāja gar jūras malu un viņas soļi ir debesīs viņas mati un viņas lūpas un viņas glāsti ir debesīs DZEJOLIS, KAS ADRESĀTU NESASNIEGS skaties un apskaud cik forši man ir es atšķiru to ko tu neatšķir skaties un apskaud dzejnieka pozu kārtējo tramīgo metamorfozu jo citkārt es nezinu kur man slēpties kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties bet tad atkal nedomāju par to un gadās ka pasaku arī ne to bet tā tam ir jābūt un forši man ir es atšķiru grāmatu spalvas tu šķir ∆ ∆ ∆ Tāds nu ir mūsdienu dzīves nesimpātiskais vaigs jezga un izpriecas lētas nemanāmi iet laiks cepeši krīt no gaisa nav elpas un riteņi griežas šis laiks ir automātiskās durvis neviens lai tām nepiespiežas nekad nav bijis tik viegli iz dzīves vilciena krist bet negribas ātri aiz logiem atkal var mainīties viss tā tomēr nav taupīšanās bet īstākais apjukums mums pašiem nekad nav laika atskatīties uz mums ∆ ∆ ∆ žēl man to negulēto nakšu bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu vai izlīdīšu maziņš un pliks un gulēšu ietīts kur mani liks? un bez spoguļa skatos sev acīs bet nesaprotu ko es tur redzu tas ir tāpat kā pasaulē skatīties tas ir tāpat kā vilcienā kratīties pelni bez kādas melodijas neizvandītā kaudzītē guļ ∆ ∆ ∆ un tās būs vistīrākās sāpes ziedēs rudzpuķu lauks un baltu akmeņu kāpnes iz mums pret debesīm augs mēs kāpsim tikai uz augšu lai kristu tikai uz leju un pirkstu kauliņiem knaukšķot es sagrābšu tavu seju bet tukšums būs manās rokās un lūpas drebēs kā vadi pa kuriem skrien nelielas mokas un mugurkauls gaidīs kā vadzis to pašu pēdējo nastu no kuras ar prieku pārlūst nakts mākoņus kopā sastums un paņems siltus mūs abus ∆ ∆ ∆ savus čukstus mēs uzdāvināsim lietum desmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu un es klusēdams atkal mīcīšu mālus kārtējam podam ko izgāzt par godu tev lietus noaudīs drēbītes mūsu bērniem āboli zaros spīdēs kā sapņi vai prieki lēni aizbridīs miglā veļi un veļinieki kļavas galotnē asaros tagadnes acs un es jutīšu tavu galvu uz pleca ārā lietus – kur lai mēs visi ejam dziļas grumbas šis lietus ieaudīs mūsu sejās auzdams drēbītes valgus atteikšanos un dzīvi OBELISKS Saule stāv uz akmeņa un skatās platām acīm. Viss ir tikko sācies, pat neliešu vēl nav. Zeme kūst un maigi aiztek spraugās; pāri visam kūko liktenis. (Nē. Zvaigznes gaisos blāv.) Tūlīt sāksies vēsture, būs neliešu papilnam. Saule stāv, un zeme deg kā kūla vai kā vilna. Saule, kad tu visu kaut kur projām dzīsi, neaiztiec kaut mani – brēkājušu pīsli. KAD JŪSU AUSAINIE SKUMS kad jūsu ausainie skums es atlidošu pie jums kad lapas no kokiem birs kad zāle klusītēm mirs kad naktis kļūs bezgalīgas un dienas būs nemīlīgas kad dzīve no sāpēm raudās kad nebūs ne kripatas naudas ko astoņus kustoņus pirkt kad cerības peļķēs mirks būs ausainie kopīgi mums es atlidošu pie jums (c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA ) |