Klāvs Elsbergs // Bēdas uz nebēdu. -Bēdas uz nebēdu. R.: Liesma (1986) * * * es tev piedāvāt varu vien tīru un pliku Neko rasas podiņi pļavās tukši un svinīgi slejas aptrūks tev glāstu un atbildot klusi uz to pilēs no pienenēm skaistas un savādas dzejas pilēs par visiem kas dzīvojuši zem saules pilēs par mēmiem par kurliem par visiem kritušiem ar’ viņi kā zāli ir izdiedzējuši kaulus ko tavi papēži basie kā lietus un svētība skar kaut nu es apklustu laikā kaut nebūtu citiem par nastu droši kā pīpene vējā stāv pļavā mans plikais Nekas un pa zāli kā viļņiem uz visu dvēseļu krastu spītīgi nemanāmi airējas airējas tas DZEJA DIVOS NAKTĪ miegs jau deg viņa galvā nedroša paliek roka kas turas pie augstā žoga deg lampa otrajā stāvā var būt ka nodegs roka tas notiek un autobusā kad rīts apmierināts kā sieviete svīst atskan balsis: ak jaunekli guli bet nesmērē drēbes ar nodeguli viņš izlec un brēkdams atpakaļ skrien mīlējis viņu vienīgo vien vienīgā vieta kur viņu pārsies nākamnakt atkal uz žoga kārsies man skatoties palika deguns melns mans lielais deguns mans vecais velns * * * daži dzejnieki izgāja ārā jo iekšā bija sākušās dejas sērkoka liesmas apspīdēja viņu domīgās sejas bija caurspīdīgs vasaras rīts kas burvīgi oda pēc alus viss kopā izsauca vēlēšanos ko parasti izsauc alus un tad viens no viņiem nav svarīgi kurš teica runu par sievietes dabu to runu neviens gan arī viņš pats neatzina par sevišķi labu bet ēteriskais un mūžīgais tēls kam dzīvību deva šie vārdi klausījās viņos nogūlies virs galvas uz jumta skārda no mitrā gaisa no paguruma nošķaudījās šis tēls tik spēji – kā spaļi pajuka skumīgie mūzas dēli tēls pagrāba vienu uz aizlaidās tad brāļi nu miers ar viņu viņš nebija vismaz pats sliktākais ja es tā salīdzinu * * * Cilvēciņš, kas izlēca no manas sirds, līdzīgs vienai pazaudētai meičai ir. Viņam gari mati, līdz nabucītim krekls, viss, ko saka cilvēciņš, varbūt liekas sekls, bet viņam ir daudz mīļuma. Kas gan man to dos. Nelaimīgais cilvēciņš, viņš ilgi nedzīvos. * * * veries viena astes zvaigzne tā kā roka lejup slīd piespied sevi nemanāmi novērsties un pasmaidīt svītrojumus neņem vērā lielās debess karātavas tikai skavas tikai skavas veries vizuļojošs celiņš nāk no Lielās Pienotavas * * * cik ļoti mēs bijām pieraduši pie viņas garajām kājām mēs runājām visu kas ienāca prātā par viņu mēs nerunājām līdz pienāca laiki kad iesāka dzist zvaigznes pie debesu juma un labākos gabalus izkodusi aizloba lunkana puma man liekas mēs meklēsim ilgi meiču ar garajām kājām mēs bijām piedzērušies bet kautri mēs par to nerunājām man liekas mēs meklēsim velti cirks jau ir nojaucis telti nāve jau sūta mums pāri bezmiega dūcošo spāri mēs varējām iegūt bērnus no meičas ar garajām kājām mēs bijām nīcīgi tārpi mēs par to nedomājām STAICELIETE “es klusēšu par visu to kad ragulopi mājās ies es ķīlas nevaru tev dot bet klusēšu par visu to no acīm riņķi atkāpsies” kad ragulopi mājās ies un dzērājs tālu miglā kliegs “jo tu man esi pieskāries kas tālāk būs lai izlemj dievs viss redzams nāks kad kritīs sniegs” “es ķīlas nevaru tev dot un vai maz nopietni tu prasi” skrien simbols spārnus vēzējot nē tas ir krauklis atvaino “ja būtu brīva dotu pasi” “bet klusēšu par visu to kā visas mazas upes klus” “kam asais dūms tu acīs kod nu ko man tava dzīve dod” un laipiņa pār upi dus no acīm riņķi atkāpsies “es esmu upe laipa kleita tu pēdējais kas pāri ies” kā lazdas zars tev pakļausies šī mazā nelaimīgā meita * * * lampas un zvaigznes lēnītēm dziest pasaulē valda šausmas un miers sabrūk un gāžas mani nami klusi kā Mēness tu riņķo ap mani briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness kas mūžam nenokritīs uz zemes naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis kā bremzes kā rīkles kā hiacintes pasniegtās rokas ir smaržas varbūt grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd (c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )