Klāvs Elsbergs // Bēdas uz nebēdu.

-Bēdas uz nebēdu. R.: Liesma (1986)

* * *

es tev piedāvāt varu
vien tīru un pliku Neko
rasas podiņi pļavās
tukši un svinīgi slejas
aptrūks tev glāstu
un atbildot klusi uz to
pilēs no pienenēm
skaistas un savādas dzejas

pilēs par visiem
kas dzīvojuši zem saules
pilēs par mēmiem par kurliem
par visiem kritušiem ar’
viņi kā zāli
ir izdiedzējuši kaulus
ko tavi papēži basie
kā lietus un svētība skar

kaut nu es apklustu laikā
kaut nebūtu citiem par nastu
droši kā pīpene vējā
stāv pļavā mans plikais Nekas
un pa zāli kā viļņiem
uz visu dvēseļu krastu
spītīgi nemanāmi
airējas airējas tas



DZEJA DIVOS NAKTĪ

miegs jau deg viņa galvā
nedroša paliek roka
kas turas pie augstā žoga
deg lampa otrajā stāvā
var būt ka nodegs roka

tas notiek un autobusā kad rīts
apmierināts kā sieviete svīst
atskan balsis: ak jaunekli guli
bet nesmērē drēbes ar nodeguli

viņš izlec un brēkdams atpakaļ skrien
mīlējis viņu vienīgo vien
vienīgā vieta kur viņu pārsies
nākamnakt atkal uz žoga kārsies

man skatoties palika deguns melns
mans lielais deguns mans vecais velns


* * *

daži dzejnieki izgāja ārā
jo iekšā bija sākušās dejas
sērkoka liesmas apspīdēja
viņu domīgās sejas

bija caurspīdīgs vasaras rīts
kas burvīgi oda pēc alus
viss kopā izsauca vēlēšanos
ko parasti izsauc alus

un tad viens no viņiem nav svarīgi kurš
teica runu par sievietes dabu
to runu neviens gan arī viņš pats
neatzina par sevišķi labu

bet ēteriskais un mūžīgais tēls
kam dzīvību deva šie vārdi
klausījās viņos nogūlies
virs galvas uz jumta skārda

no mitrā gaisa no paguruma
nošķaudījās šis tēls
tik spēji – kā spaļi pajuka
skumīgie mūzas dēli

tēls pagrāba vienu uz aizlaidās
tad brāļi nu miers ar viņu
viņš nebija vismaz pats sliktākais
ja es tā salīdzinu


* * *

Cilvēciņš, kas izlēca
no manas sirds,
līdzīgs vienai pazaudētai
meičai ir.

Viņam gari mati,
līdz nabucītim krekls,
viss, ko saka cilvēciņš,
varbūt liekas sekls,

bet viņam ir daudz mīļuma.
Kas gan man to dos.
Nelaimīgais cilvēciņš,
viņš ilgi nedzīvos.


* * *

veries
viena astes zvaigzne
tā kā roka lejup slīd

piespied sevi nemanāmi
novērsties
un pasmaidīt

svītrojumus neņem vērā
lielās debess karātavas

tikai skavas
tikai skavas

veries
vizuļojošs celiņš
nāk no Lielās Pienotavas


* * *

cik ļoti mēs bijām pieraduši
pie viņas garajām kājām
mēs runājām visu kas ienāca prātā
par viņu mēs nerunājām

līdz pienāca laiki kad iesāka dzist
zvaigznes pie debesu juma
un labākos gabalus izkodusi
aizloba lunkana puma

man liekas mēs meklēsim ilgi
meiču ar garajām kājām
mēs bijām piedzērušies bet kautri
mēs par to nerunājām

man liekas mēs meklēsim velti
cirks jau ir nojaucis telti
nāve jau sūta mums pāri
bezmiega dūcošo spāri

mēs varējām iegūt bērnus
no meičas ar garajām kājām
mēs bijām nīcīgi tārpi
mēs par to nedomājām


STAICELIETE

“es klusēšu par visu to
kad ragulopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies”

kad ragulopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
“jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs”

“es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
“ja būtu brīva dotu pasi”

“bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus”
“kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod”
un laipiņa pār upi dus

no acīm riņķi atkāpsies
“es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies”
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita


* * *

lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers

sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā Mēness tu riņķo ap mani

briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness
kas mūžam nenokritīs uz zemes

naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes

pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd





(c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )