Nora Ikstena // Dzīves stāsti.

-Dzīves stāsti. R.: Atēna (2004)

KLUSĀ DABA AR NĀVI

Klons vēl ir auksts. Nesasilst pat dienas vidū. Pavasara siltums ir vārgs. Tas maigi pieskaras. Kā ūdens virskārta dziļos ezeros, kad tie sāk atdoties saulei. Un ātri pazūd vakara drēgnumā. Kā gaisma aukstās straumēs, kas stindzina kājas.
Uz klona lieveņa guļ sune. Purns pret sauli. Acu plaksti viegli noraustās, kad tiem pārskrien gaisma. Rāma un grūta sune. Platajos sānos pa brīdim kāds nokustas. Kāds, kas vēl bauda neierobežotu labvēlību.
Šajā gadalaikā lieveni nav vērts slaucīt. Pie vismazākās vēja pūsmas tas nobirst ar ziedlapiņām. Baltām, sarkanīgām, dzeltenām. Sunes nobirusī mugura lēni cilājas. Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa.
Mia atsēdusies uz lieveņa, turpat blakus sunei. Atbalstījusi elkoņus pret ceļiem, plaukstas sakrampējusi, viņa viegli šūpojas. Uz priekšu, uz atpakaļu. Pavisam nemanāmi. Basas kājas. Uz pirkstgaliem, uz papēžiem. Viņai nosvīdusi piere un mazliet sāp galva no rūgtas ziedu smaržas istabā. Tāpēc viņa sēž uz lieveņa.
No lieveņa labi var redzēt dīķa malu. Tur sēž tēvs. Viņi norunājuši nebūt kopā, bet būt redzamā attālumā. Mia redz – brīžiem tēvs raugās pāri dīķim, varbūt mākoņos, brīžiem viņš saņem galvu rokās un skatās zemē.

“Kurā gadā viņa dzimusi?” skaista, tīra, kā Ēdene smaržojoša ārste vaicāja Miai. Māte ļoti labi būtu varējusi runāt pati, bet nez kāpēc baltā Bārbija uzrunāja viņu.
“Kad krievi ienāca Rīgā,” Mia nosvērti atbildēja. “Slimnīcai bija izsisti logi, sievietes gulēja iekaltušas savās asinīs, daudzi bērni nomira, jo saslima ar deguna difteriju. Bet mana māte nenomira, jo viņas māte slauca viņai degunā savu pienu...”
Ēdenes kreppapīra eņģelis aizdomīgi noskatīja Miu un ar trenētu kustību uzšķīra vajadzīgo vietu mātes pasē.
Māte sēdēja kārtīgi kā skolas bērns – celīši saspiesti, rociņas uz celīšiem – paklausīgi, gandrīz vainīgi vērdamās smaržīgajā, baltajā cerberī.
“Kas tad mums kaiš?” beigusi rakstu darbus, ārste ar iekonservētu jautājuma un laipnības izteiksmi sejā vērsās pie tukšā krēsla starp māti un Miu.
Māte bezpalīdzīgi paraudzījās Miā.
“Viņa nespēj stāties sakaros ar šo pasauli,” Mia atbildēja.
“Mēs to saucam citādi,” noteikti un mazliet bargi ārste paraudzījās Miā.
“Un pašnāvības viņa taisa nemākulīgi. Iesācējam ir skaidrs – kaklasaitē ir grūti pakārties un no vecām baldriāna tabletēm koma neiestājas,” Mia turpināja liet eļļu ugunī.
“Nu, Mia...” māte novilka.
Kreppapīra eņģelim aiz dusmām sārtojās ausu gali.
“Vai tagad galviņā nenāk tādas sliktas domiņas?” uzmetis Miai iznīcinošu skatienu, eņģelis vērsās pie kritušā.
“Kas nav, tas nav,” māte steidzās atbildēt, “dzīvība ir dāvana, ko jāprot novērtēt...”
Ārstes sejas izteiksme liecināja, ka tādas atbildes viņai nebija nācies dzirdēt bieži.
Mia paspieda mātei roku.
“Nu, Mia...” atkal novilka māte. Un Miai likās, ka māte it nemaz nav uztvērusi ironiju viņas rīcībā. Drīzāk viņas “Nu, Mia...” skanēja kā “Ak, nu beidz, katram taču reiz nāk apskaidrība, vienam vieglāk, citam grūtāk...”
“Padzersim zālītes, atpūtīsimies, nedomāsim par slikto,” pati sev, papīrus rakstīdama, smaržoja Ēdene.
Mia ievēroja, ka pie stiklotajām durvīm parādījušies divi sanitāri. Viens pusmūža suķis ar trīs zodiem. Noburzītais halāts virs milzu vēdera turējās aizpogāts vienā lielā, apaļā pogā. Pasaules naba. Otram pēdas pirmajā pozīcijā. Tvaika ielas baletmeistars. Balts uzsvārcis. Dzeltens krimplīna dupsis. Gatavs priekam.
“Vai tad uz Romu brauks?” ieraudzījis koferi Mias rokā, smalkā balsī iejautājās dupsīgais.
Nesastapis atbalsi savam profesionālajam flirtam, viņš jau pavisam lietišķi lūdza Miai atļauju ieskatīties koferī.
“Piena upes ķīseļa krastos,” sanitārs noelsās, ieraudzījis kafijas bundžiņu un cigarešu paciņu krāvumus.
“Vajadzēs miesassargu,” smieklos ieurkšķējās pret durvīm atgāzies suķis.
Bez īpašas intereses sanitārais baletmeistars pārcilāja nošņurkušās grāmatas.
“Kaut ko vieglu,” māte bija teikusi Miai. Mia savāca visšķebinošākās lubenes un apstulba, kad māte viņas izvēli novērtēja patiesi atzinīgi. Mobijs Diks kopā ar citiem brīnumainiem ceļojumiem noputēja plauktos mātes istabā, kas aizvien vairāk sāka līdzināties patiltei.
“Lludzdzu, kundze!” aizcirtis koferi, sanitārs to vēlīgi pastūma uz Mias pusi.
Kreppapīra eņģelis, pirkstgaliem tikko pieskaroties, pastūma sarakstītos papīrus.
“Visu labu!” nīcīgi nosmaržoja Ēdene.
Mia ņēma māti aiz rokas. Nezaudēdams graciozo stāju, Tvaika ielas baletmeistars aizvēra stiklotās durvis aiz viņām.

Mia jūt klona vēsumu. Sievietes nedrīkst sēdēt uz aukstiem akmeņiem, uz klona, uz betona trepēm. Sievietēm jāsargājas. Aukstums lavās un stindzina dzīvības sulas. Mia vēro, kā pie viņas labās kājas potītes pulsē asinsvads. Upes pieteka. Nē, viens zobratiņš labi pārdomātā mehānismā. Griežas vajadzīgajā ātrumā. Ritmiski saskaras ar citiem. Mia ir askētisks, koka kolonnā iebūvēts pulkstenis. Ar nedaudziem, dziļiem kokgriezumiem, bez rožainiem amoriem, kas to sargā, vai daiļām porcelāna dāmām, kas vecākos laikos mēdza laiski sēdēt uz greznu pulksteņu malām. Mia tikšķ.
Viņa nav pamanījusi, ka tēvs pārnācis no dīķmalas, stāv gabaliņu nostāk un vēro Miu.
“Tev ir divi sirmi mati,” viņš pēkšņi saka.
Mia instinktīvi ķer pie deniņiem.
“Saulē var labi redzēt – viens celiņa labajā, otrs kreisajā pusē. Visā garumā,” tēvs paskaidro. “Lielas sirdsāpes,” viņš nopūšas.
Mia neatbild, viņi tāpat viens otru saprot. Gandrīz lasa viens otra domas.
“Iesim stādīt!” tēvs saka.
Mia velk arklu. Basās kājas grimst vēl aukstā zemē. Viņi uzar un nolīdzina, uzar un nolīdzina. Pat maziem stādiem vajag irdenu zemi. Lai ir kur pieplakt un elpot. Tēvam rokas kā ravējamās ķepas – cietas un nobružātas. Ik pēc maza attāluma viņš izgrābj krietnu sauju zemes stāda bedrītei. Mia liek stādu, tēvs pierauš zemi, Mia piespiež ar pirkstu kauliņiem. Vienu pēc otra, vienu pēc otra. Viņi stāda āra klusumā.

Kad Mia pirmoreiz atnāca apciemot māti, tā sēdēja piegružota baseina malā slimnīcas dārzā un moži sarunājās ar dīvainām sievietēm.
“Moja dočka,” māte, drošības labad, krievu valodā, lepni teica savām mazsaprātīgajām draudzenēm. Viena no viņām lūdza atļauju Miu apostīt – labi smaržojot -, otra lūdz cigaretes, treša vēlējās aptaustīt Mias matus. Mia ļāvās, un māte apmierināta noskatījās. Vēlīgi kā valdnieks, kurš vergiem labvēlības uzplūdā ļāvis pamieloties pie labumiem lūstošā galda.
Mia sapazinās ar izcilu dzejnieci, kura nebija vēlējusies savu talantu darīt zināmu plašākai sabiedrībai, ar baronesi, kura tikai pārpratuma pēc bija nonākusi šajā laikmetā, ar visumā omulīgu lauku mammu, kura visulaik sauca Jānīti. Viņa redzēja jaunas meitenes, kuras visu dienu sēdēja baseina malā, šūpojot kājas un raugoties nekurienē; ja viņas uzaicināja pastaigāties, meitenes riņķoja ap koku vienā virzienā, līdz kāds viņas nepagrieza otrā. Viņa redzēja pastaigu grupiņas, kuras uzmanīja divi sanitāri. Nesaprātīga jautrība mijās ar stindzinošu apātiju.
Ciemošanās laika pirmo pusi Mia pavadīja baseina malā, smēķējot kopā ar flaneļos tērptajām nīkēm un brīžiem kādu no viņām iesmaržinot no sava zaļā flakoniņa. Māte aizvainota sēdēja nostāk uz soliņa un palaikam pārmetumaini ieteicās: “Nu, Mia...”
Izrunājusies krustu šķērsu par dzejas jēgu, baroneses rūgto likteni primitīvā laikmetā, veltīgi izsaukusies Jānīti, Mia beidzot piecēlās un devās pie mātes.
Viņas atsēdās uz kāda nomaļa soliņa. Zem papeles. Pūkas krita klēpī. Mia noraudzījās, cik vienaldzīgi un pavirši smēķē māte. Viņa ņēma cigareti, aizdedzināja to ar lielu liesmu, ievilka četrus dūmus – mazliet drudžaini – iekšā, ārā, iekšā, ārā – un nospieda cigareti pret soliņa akmens kāju. Un tā vienu pēc otras, vienu pēc otras.
Mia izņēma no somas cigarešu paciņas un sakrāva glītā kaudzītē mātei pie sāna. Māte uzlika kaudzītei roku – it kā pieturoties drošam, mūžīgam balstam.
“Kafiju,” māte bažīgi teica, “nākamreiz neaizmirsti kafiju, un cigaretes, cigaretes arī. Nākamreiz.”
“Tēvs nebrauks,” teica Mia. “Viņam jāatkopjas, viņš pārdzīvo, viņam jāiztīra tava patilte...”
“Nu, Mia...” novilka māte. “Gan jau aizmirsīsies,” viņa apliecinoši teica. “Nu, bet es taču neko neatceros,” viņa mazliet nervozi atgādināja Miai, lai nenāk ar pārmetumiem.
“Es te visiem saku, ka tā bija pašnāvība,” māte sazvērnieciski un mazliet lūdzoši paraudzījās uz Miu. Mia ievēroja, ka šajā brīdī viņas apātiskajā sejā saspringa kāda noteikta interese.
“Tu nemaz neproti taisīt pašnāvību,” Mia teica gandrīz nikni.
“Nu, Mia,” māte sarāva uzacis tik žēlīgi, ka Miai sanāca smiekli. Mia vienmēr apbrīnoja mātes seju, kura no visām atejām un pažobelēm allaž izcēlās kā Monas Līzas gaišais vaigs.
“Vai tev nav kaut kas pret sāpēm?” māte ātri novirzīja sarunu citur. “Man dažkārt sāp.”
“Kur tev sāp?” Mia vaicāja.
“Šur un tur.”
Mia uzlūkoja māti, kā pieaugušais uzlūko bērnu, kad tas lūdz jau nez kuro bombīti, bezpalīdzīgi izdomādams iemeslu. Viņa parakņājās somā un atrada plastmasas pudelīti ar dažādām pretsāpju tabletēm.
Mātes acu skats saspringa Mias roku virzienā.
Brītiņu padomājusi, Mia pudelītē vēl sabēra vitamīnus un piparmētru tabletes, kas pēc skata nemaz natšķīrās no pretsāpju zālēm. Tad viņa sniedza pilno pudelīti mātei.
“Visu!?” māte neticīgi sniedzās pēc kārotā aizliegtā augļa. Šādās reizēs Mia jau sen vairs nejuta nožēlu.
Drīz viņas atvadījās. Mia noskūpstīja māti uz vaiga pie auss. Mātes mati dvakoja pēc slimnīcas dezinfekciju šķīduma un cigaretēm. Mia izvilka savu zaļo flakoniņu un iepūta mātei aiz abām ausīm un kakla bedrītē. Māte pateicīgi pasmaidīja, papliķēja sev pa kaklu un griezās uz promiešanu. Mia noskatījās, kā viņa aiziet. Vienā rokā cigarešu paciņas, otrā dūrē iežņaugta dārgā pudelīte. Īsmatainā Mona Līza lillā puloverī un zilās treniņbiksēs aizšļūkāja gūt prieku. Čības ar nomītajām kapēm sitās pret asfaltu. Klapt, klapt. Klapt, klapt.(..)



(c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )